2018. gads ir uz mūžīgiem laikiem iecirsts Latvijas vēsturē ar to, ka valstij atņemtas tiesības dot pieraksta vietu komercbankām.
Viens no zīmīgākajiem gada notikumiem ir it kā sīkums - kādas sabiedriskās organizācijas nosaukuma nomaiņa. Ar 25. jūliju datēts Komercbanku asociācijas paziņojums, ka tā kļuvusi par Finanšu nozares asociāciju. Organizācija dibināta 1992. gadā un bija pārcietusi bankas Baltija un tās satelītu izputēšanas izraisītos satricinājumus 1995. gadā, un tālāk Latvijas banku grūtības sakarā ar Krievijas 1998. gada defoltu, Parex 2008. gada krahu un tā 2011. gada atkārtojumu Krājbankā. Katrs no šādiem konkrētajiem notikumiem kāpina līdz histērijai ikdienišķo nepatiku pret bankām, kas aizdod cilvēkiem svešu, bet liek atdot viņu pašu naudu. Tomēr komercbankas ceturtdaļgadsimtu kopš valsts neatkarības atjaunošanas stāvēja tam visam pāri; katra finanšu vētra apliecināja komercbanku spēku izturēt šādus un vēl stiprākus triecienus. Viss mainījās naktī no 13. uz 14. februāri pēc Latvijas laika, kad kāds ASV Finanšu ministrijas departaments savā mājaslapā publicēja ne ar ko nepamatotus nostāstus, ka Latvijas ABLV Bank esot apkalpojusi darījumus vai vismaz darījumu, kurā iesaistīta persona no Ziemeļkorejas. Departaments publiski apņēmās turpmākās 60 dienas pētīt, vai tur kas bijis un kas būtu tālāk jādara, bet nepagāja ne 6 dienas, kad ABLV Bank paziņoja par lēmumu pašlikvidēties. Līdz ar to amerikāņiem vairs oficiāli nekas nebija jādara. Tai skaitā nebija nekas ne jānoskaidro, ne jāpaskaidro, jo skaidrot viņi it kā bija solījuši par banku, bet bankas darījumus apturējusi banka pēc būtības tiešām nav banka.
Marta beigās Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola kopā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāju Pēteru Putniņu uzņēmās paskaidrot, ka runa nav tikai par ABLV Bank likvidāciju, bet par nerezidentu naudas samazināšanu visu Latvijas komercbanku bilancēs no 50 līdz 5%. Tas nozīmētu un laikam jau nozīmēs, pirmkārt, banku kopskaita samazināšanu no 16 līdz mazāk par sešām, otrkārt, visu banku likvidēšanu pēc būtības, dažām bankām varbūt atstājot banku izkārtnes. Sekojot ABLB Bank pašlikvidēšanās piemēram, komercbankas savas asociācijas līmenī veica pašatteikšanos no banku vārda. No starptautiskajiem norēķiniem izslēgtajām Latvijas komercbankām tik tiešām būs jākļūst par norēķinu kasēm, starp kuru uzturētajiem kontiem nauda ceļo no uzņēmumiem pie darbiniekiem kā alga un no privātpersonām uz uzņēmumiem kā maksa par komunālajiem pakalpojumiem.
Nākotne šķiet tik briesmīga, ka negribas tai ticēt. Gribējās ticēt, ka viss kaut kā atrisināsies ar aizmiršanas un nomierināšanās metodēm, bet nekā. Kopš augusta beigām Latvijai par tās pienākumiem nemitīgi atgādina Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja Moneyval ar tās priekšsēdētāju Danielu Telesklafu. Pēc viņa vizītes Latvijā D. Reizniece-Ozola atkal uzņēmās izskaidrot, ka «Latvijai ir jāapzinās finanšu noziegumu nopietnība, par attiecīgajiem noziegumiem piemērojot arī reālus cietumsodus». Ir tāda versija, ka Latvija tikšot vaļā no visām nepatikšanām, notiesājot ABLV Bank īpašniekus vienalga par ko vai vismaz notiesājot vienalga ko, bet tā, lai tur piepīt varētu ABLV.
Banku iemīšanai dubļos nepieciešama bija arī Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča nogāšana no viņa vairākus gadu desmitus celtā un stiprinātā troņa. Viņš bija ticējis, ka par Latvijas parādu naudu nopircis sev mūža apdrošināšanas polisi. Proti, Parex krīzes laikā samācījis toreizējo Ministru prezidentu Ivaru Godmani, ka Latvijai vajag aizņemties naudu un aizvietot ar Latvijas valsts parādzīmēm privātas bankas parādus amerikāņiem, kas bija radušies tāpēc, ka amerikāņi bija gan aizdevuši bankai naudu, gan arī jau dabūjuši šo pašu naudu atpakaļ, iesmērējot bankai praktiski bezvērtīgus vērtspapīrus. Pēc tam viņi piedzina tādu pašu naudas summu vēlreiz no Latvijas. Rezultātā I. Rimšēviču vajadzēja 17. februārī aizvilkt uz cietumu tieši tāpēc, ka viņš un visi citi bija dzīvojuši pārliecībā, ka lai nu kas, bet tas Latvijā nav iespējams. Tūlīt pēc tam īstenībā Latvijas parādu miljardu, nevis oficiāli iemaksātās drošības naudas tūkstošu dēļ I. Rimšēviču no cietuma izlaida, jo ne tikai bankas, bet arī Latvijā valdošās personas tagad saprot, ka nekādu garantiju viņām nav.