Atjaunojamie resursi, zaļā enerģija un obligātā iepirkuma komponente šogad kļuva par izplatītākajiem lamuvārdiem Latvijas sabiedrības leksikā. Politiķu dotais solījums atbrīvot to no zaļā jūga izrādījies neizpildāms.
Saskaņā ar grafiku Latvijas iedzīvotāji tieši vai caur nodokļiem zaļajiem šeptmaņiem jau ir samaksājuši 2,17 miljardus eiro, un vēl jāmaksā 1,5 miljardi līdz 2039. gadam. Par ko? Par to, ka tie uzbūvējuši, piemēram, nevienam nevajadzīgus cūku mēslu reaktorus un no iegūtās biogāzes ražo nevienam nevajadzīgu siltumu un nevienam nevajadzīgu elektrību, jo tās cena ir trīskārt un četrkārt augstāka par parasto - biržā nopērkamo nezaļo elektrību. Turklāt arī tas nozares zaļums ir tikai tāds mīts acu aizmālēšanai, jo lielāko OIK krējumu nosmeļ koģenerācijas stacijas, kurās tiek dedzināta no Krievijas iepirkta dabasgāze. Fosilais resurss, kas nepavisam nav atjaunojams. Politiķi visa gada garumā solīja nācijas atbrīvošanu no šī ļaunuma. Apsūdzēja viens otru par OIK izgudrošanu, bet savu roku pie tā darbināšanas pielicis teju katrs.
Ekonomikas ministrijā tika nodibināta speciāla darba grupa, kas neko citu kā OIK pārdēvēšanu ausij tīkamākos vārdos izdomāt nespēja. Ka OIK vietā nāks zaļie sertifikāti, peļņas normas, jaudas maksājumi un citi energotirgu kropļojoši risinājumi, ko galu galā tāpat samaksās patērētājs. Tikai šī pozīcija vairs nebūs atspoguļota rēķinos. Pastāv gan arī cita risinājuma versija - lauzt līgumus ar visiem OIK saņēmējiem un iesaistīties neskaitāmos tiesas procesos. Taču tādā gadījumā maksāt nāksies arī dārgajiem advokātiem, un galu galā visa šī afēra iedzīvotājiem var izmaksāt vēl dārgāk.
Diemžēl jāsecina, ka Latvijas līdzšinējo valdību rūpes par klimata šeptmaņiem turpina kaitēt gan iedzīvotājiem, gan arī videi.
