Nevarēja taču Latvijas valsts simtgades Saeimas vēlēšanas noritēt «kā parasti»! Arī valdības veidošana, kas ieies vēsturē un par kuru varēs rakstīt mācību grāmatu nodaļās «Kā nedarīt».
Pēc tam, kad pēdējās trīs Saeimas vēlēšanās kandidējošo partiju skaits bija nostabilizējies pie 13, valsts simtgadē laimi izmēģināt sarosījās 16 politiskie spēki. Virkni jauno partiju atvēzēties nopietnākai aģitācijai iedvesmoja līdz šim varenās Vienotības spēku un reitinga izsīkums. Atšķirībā no citām reizēm pārliecinošā vadībā neizvirzījās viens pārmaiņu nesēju līderis, bet cits citam pakausī elpoja vairāki. Ja neskaita mūžīgo Pirra uzvaras guvēju Saskaņu, jaunās partijas - JKP, KPV LV un Attīstībai/Par! (AP!) - tika atzītas par vēlēšanu uzvarētājām. Lai cik augstās domās par sabiedrības plašo atbalstu «jaunajiem gaišajiem» spēkiem būtu paši pārmaiņu sludinātāji, zemākā vēlēšanu aktivitāte 54,56% tomēr neliecina par milzīgu sabiedrības atbalstu un ticību politiķiem. Tas nozīmē, ka dažpadsmit procentu rādījums partijām Saeimas vēlēšanās reāli nozīmē vien 6-7% no visiem balsstiesīgajiem, bet tas nekādi neietilpst jaunpienācēju, jo īpaši JKP un KPV LV, ambiciozajās galvās.
Tomēr - trīs jaunas partijas un 66 jaunus deputātus Saeimā var uzskatīt par pārmaiņu pieprasījumu politikā, kas gan neatspoguļojās pirmajā Saeimas lēmumā - parlamenta spīkera vēlēšanās, kur pārvēlēta tā pati «vecā» Ināra Mūrniece (NA). Bet tādēļ vien nevar teikt, ka pārmaiņu nav, tikai vēl nevar apgalvot, ka tās ir uz labu - tik populistiska, prastu apvainojumu pilna priekšvēlēšanu kampaņa, kas nebeidzas arī pēc vēlēšanām un valdības veidošanas centienu laikā, sen nav piedzīvota. Partiju pārstāvju savstarpējos strīdos, apvainojumos, atsaukumos, tad atkal pārmetumos un nievājošos epitetos, sarkanajās līnijās pats velns varētu kaklu aplauzt.
Un jaunie aplauzās pirmie. Kā pirmais tēva dēls stikla kalnā uzkāpt mēģināja JKP līderis Jānis Bordāns, bet kapitulēja jau nedēļu pēc nominēšanas. Līdz ar nominēšanu Bordānam auga nevis politikā tik nepieciešamā kompromisspēja, bet ambīcijas, lielummānija un nepatika pret potenciālajiem partneriem. Interesanti, ka partija, kas tā cīnījās par tiesiskumu un solīja lielās pensijas, pabalstus un neapliekamo minimumu, negribēja vadīt nedz Tieslietu, nedz Labklājības ministriju. Un, ak vai!, JKP valdības deklarācijas projektā minimālā pensija 200 eiro apmērā tika solīta ne vairs nākamajā gadā, bet tikai divu gadu laikā, arī 500 eiro neapliekamā minimuma sasniegšana pagarināta par diviem gadiem, lieku reizi apliecinot šīs Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas populisma uzvaras gājienu.
Divas nedēļas noturējās KPV LV nominētais premjera kandidāts Aldis Gobzems ar saviem entajiem plāniem, kuri mainījās teju pa stundām, beigās zaudējot ne tikai potenciālo partneru, bet arī paša partijas nedalītu atbalstu. Vēl par priekšvēlēšanu solījumu burbuļefektu liecināja kāda zīmīga parādība - abas partijas, kas pirms vēlēšanām tik kaismīgi iestājās pret OIK un solīja to ātri izskaust, savos valdību projektos nevēlējās pārņemt Ekonomikas ministriju, bet meta to prom kā bumbu ar laika degli. Gobzems to pamanījās iesmērēt Jaunajai Vienotībai, kura jau līdz šim kūrēja Ekonomikas ministriju un ne tikai lāgā netika galā ar OIK problēmu, bet arī tās ministri šo sērgu bija veicinājuši.
Vēl vairāk - pārmaiņu nesēji, nometuši pie kājām valdības veidošanas smago nastu, to tagad mēģina ielikt klēpī visvājākajam Saeimas spēlētājam - Jaunajai Vienotībai ar tikai astoņiem mandātiem Saeimā! Šī «vecās politikas» pārstāve nu tiek skatīta kā reālākā valdības vadības pretendente, kā pēdējā cerība. Ja pirms nedēļas jau šķita, ka vienošanās ir ja ne tuva, tad iespējama, tad neilgi pirms svētkiem to attālināja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa nenominētā, bet partiju izvirzītā premjera kandidāta Krišjāņa Kariņa veto Gobzemam kā iekšlietu ministra kandidātam. Iekšlietu ministram esot jābūt ar nevainojamu reputāciju un no pirmās dienas spējīgam pilnvērtīgi strādāt. Interesanti, ka, pēc Kariņa domām, Gobzema reputācija nav pietiekama iekšlietu ministra amatam, bet prezidentam bija pietiekama, lai izvirzītu premjera amatam? Un Gobzema reputācija, pēc Kariņa domām, būtu derīga arī cita ministra amatam?
Saprotot, ka vara slīd no rokām ārā un sazin vēl kādu iekšēju konfliktu un apsvērumu dēļ spalvu gaisā ceļ Gobzema ēnā palikušais Artuss Kaimiņš, kurš pretēji KPV LV frakcijas vairākumam piekrīt Gobzema upurēšanai un nolieguma formā viltīgi atgādina par viņa iespējamo saistību ar Ainaru Šleseru, par ko gan viņam neesot pierādījumu, bez Kaimiņa vēl divi KPV LV deputāti nebalsoja par partijas ministru kandidātiem Kariņa valdības projektā. Vai šīs būtu tās trūkstošās balsis vāra valdības vairākuma izveidei? Kaimiņš jau iepriekšējā Saeimā neilgi pēc ievēlēšanas pameta Latvijas Reģionu apvienību - amats rokā?
Saprotams, ka Kariņu tik iekšēji pretrunīgs un personiskām ambīcijām piesātināts valdības sastāvs neuzrunā tik ļoti, lai pamestu tik labi iesēdēto Eiropas Parlamenta krēslu. Šajā amatā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Lai gan likās jau, ka zemāk vairs nav kur krist, kā lūgt vadīt valdību «vecās politikas» un mazākās frakcijas premjera kandidātam, izrādās - var. Var vēl šīs pašas partijas nenominētiem premjera kandidātiem, pašreizējam ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam vai ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, kurš teju visu valdību variantos figurēja kā neizkustināms ārlietu ministrs. Vienalga, vai tas būs Kariņš, Ašeradens vai Rinkēvičs, valdību nevarēs izveidot, ja nemainīsies partiju attieksme, kompromisspēja un gatavība norīt kādu personisku aizvainojumu, kuri biruši kā no pārpilnības raga. Šīs pašas prasmes būs nepieciešamas, ja Vējonis, izpildot savus draudus, kā nākamo premjera kandidātu nominēs bezpartejisku, ārpus Saeimas esošu cilvēku. Bet iespējams, ka kādas partijas to vien gaida, kā izgāzt vēl pāris kandidātus, lai pārdalītu kārtis ārkārtas Saeimas vēlēšanās. Tikai tam būs saistība nevis ar rūpēm par valsti un tautas labklājību un ticību jaunai politikai, bet gan ar savtīgām interesēm un personiskām ambīcijām.
