Latvijas Bankas (LB) prezidenta vietniece Zoja Razmusa pirmo reizi izpildīja gadu mijas rituālu prezidenta Ilmāra Rimšēviča vietā.
LB ir uzņēmusies pirms katras gadu mijas pavēstīt, ka nākamajā gadā mēs dzīvosim praktiski tāpat kā aizejošajā gadā. Centrālā banka to izsaka divu skaitļu formātā, ka, pirmkārt, iekšzemes kopprodukts (IKP) turpinās augt un, otrkārt, inflācija turpinās neaugt.
Par stabilitātes līderi Latvijā izvirzījusies inflācija ar 2,9% gadā. I. Rimšēvičs pērn to solīja šim gadam, bet Z. Razmusa šogad - nākamajam gadam. IKP pieaugums gan piedzīvo svārstības, bet tās ir pārāk sīkas, lai spētu ietekmēt cilvēku ikdienu. I. Rimšēvičs pērn paredzēja šim gadam +4,1%, bet gada beigās LB konstatējusi, ka šogad IKP pieaugums sasniegs +4,7% (LB un visas citas iestādes var tikai prognozēt, bet oficiālo rezultātu paziņo Centrālā statistikas pārvalde). Nākamajā gadā gan pieaugums būšot mazliet pieticīgāks +3,6%, bet arī ar tādu skaitli pietiek, lai Latvija saglabātu vietu starp Eiropas un pasaules ekonomiskās izaugsmes līderēm.
Tomēr Z. Razmusa tika laista pie vārda ne jau tāpēc, ka I. Rimšēvičam būtu apnicis gadu no gada noskaitīt vienu un to pašu pantiņu. Viņš to nedarīja nevis tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka nedrīkstēja. I. Rimšēviča kļūšanu par 2018. gada grēkāzi noteica daudzu apstākļu savīšanās un sakritības, bet sava loma tur tomēr ir arī IKP un inflācijas rādītājiem. Proti, cenas veikalos un daudzas citas izmaksas pēdējos gados aug neapšaubāmi straujāk par 2,9% gadā un IKP pieaugums seko šim pieaugumam pēc sava nomināla, bet ne pēc apjoma fiziskās mērvienībās. Visticamāk, Latvijas IKP samazinās aptuveni līdzīgi iedzīvotāju skaita sarukumam. Rezultātā gan privātpersonu (ģimeņu) izdzīvošanas, gan iestāžu uzturēšanas izdevumi aug straujāk nekā ienākumi.
LB pie inflācijas patiešām vainīga, jo vismaz formāli skaitās lēmēja Eiropas Centrālajā bankā, kas 2015. gadā sāka eiro papildemisiju un līdz šā gada beigām laidīs apgrozībā vairāk nekā divus triljonus eiro. Šīs naudas masa veido aptuveni 1/5 daļu no kopējās eiro masas. Līdz ar to arī aptuveni ir noskaidrots inflācijas faktiskais līmenis. Tie ir 20%, bet vairāku gadu laikā un nebūt ne vienādi visās eiro zonas valstīs. Arī reakcijā uz inflāciju izpaužas nacionālās īpatnības. Latvijā kaut tikai šova ietvaros ielika LB prezidentu cietumā, bet Francijā dauza skatlogus.
Latvijas iedzīvotājiem nav pašiem jāveic pieraksti veikalos un citās maksāšanas vietās, lai konstatētu, ka izdevumi aug jūtami straujāk par 2,9% gadā. Pietiek ielūkoties jebkuram interesentam elektroniski pieejamos valdības sēžu dokumentos, kuros iestāžu lūgumi pēc papildu naudas pamatoti ar rūpīgiem aprēķiniem, kādā veidā to kopējie izdevumi šā gada laikā auguši par 1/10 daļu vai vairāk.
Arī LB ir liela iestāde ar daudziem darbiniekiem, lielām un smalki iekārtotām ēkām, ārkārtīgi jaudīgiem datoriem un bruņu transportieriem naudas vadāšanai. Cik ātri pieaug faktiskās izmaksas visas šīs mašinērijas darbināšanai? LB sniedza tādu atbildi, ka šogad esot spējusi samazināt administratīvos izdevumus 3% apmērā, samazinot darbinieku skaitu par 30 cilvēkiem.