Par «jaunajiem un vecajiem» politiskajiem spēkiem, par «sarkanajām līnijām», par valsts noslēpuma pielaidi Aldim Gobzemam un citām sabiedriski politiskām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar bijušo premjeru Vili Krištopanu.
- Latvija ir sākusi otro simtgadi. Kādas pārdomas jums tas raisa?
- Mēs dzīvojam pasakaini tukšā zemē - tā ir mūsu laime un nelaime vienlaikus. Tādā teritorijā kā Latvijai dažā citā valstī budžets ir nevis deviņi miljardi, bet vairāk nekā 40 miljardu. Tā ir atbilde uz visiem jautājumiem. Latvijā ir milzīga teritorija bez iedzīvotājiem - nav iedzīvotāju, nav ekonomisku vienību, nav ekonomikas.
- Bet ir tikai divas iespējas - pašiem radīt vairāk bērnu vai ļaut iebraukt imigrantiem no visurienes.
- Pieņemsim, ka notiek brīnums un Latvijas ekonomika desmitkāršojas, kļūst tāda kā Skandināvijā. Tajā brīdī ne jau tie 400 tūkstoši aizbraukušo latviešu atbrauks. Atbrauks musulmaņi. Nav jau nekādas iespējas atļaut vai neatļaut iebraukt - visus caurumus uz robežas neaizbāzīsim.
Un imigranti šeit ir jau tagad, vēl nesagaidot augstu dzīves līmeni. Pazīstu vienu uzņēmēju, kuram ir 200 ukraiņu, kurus viņš mētā pa saviem uzņēmumiem kā tāds modernais vergu tirgotājs. Šīs migrācijas lietas ir tieši atkarīgas no mūsu ekonomikas stāvokļa - ja būs nabadzīga valsts kā pašlaik, tad iebrauks maz. Ja valsts būs bagātāka, tad iebrauks vairāk. Tad gandrīz vai jāpieturas pie tās Nacionālās apvienības filozofijas, ka nevajag laist nevienu iekšā, dzīvojam klusā, bet nabadzīgā zemē - vīzēs, bet laimīgi.
- Ko vajadzētu darīt?
- Vajadzētu veicināt valsts konkurētspēju, lai turētos līdzi Eiropas Savienības valstīm. Taču - ko izdarīja valdība? Panāca, lai valsts finanšu sistēmā par 25% samazinās naudas daudzums. Pēc peripetijām ar komercbankām kādi seši miljardi eiro aizgāja projām no Latvijas.
Uzturēšanās atļauju programma nevienam netraucēja. Kam bija žēl, ka kāds latvietis pārdod īpašumu kādam nerezidentam? Šim nerezidentam viņa rezidence visbiežāk ir viena no daudzām, viņš tajā nedzīvo visu laiku, bet viņš maksā nekustamā īpašuma nodokli, pērk biļetes uz lidmašīnu, dod darbu apkopējai, sargam, šoferim, iepērkas veikalos un ēd restorānos. Taču šo programmu iznīcināja, vienkārši iznīcināja. Tagad visi brauc pirkt īpašumus un uzturēšanās atļaujas uz Kipru, uz Maltu, uz Slovēniju, Horvātiju, Čehiju. Tad tie čehi un maltieši ir muļķi, bet mēs gudrie? Tātad tur atkal ir sev iesists robs kabatā.
Mums ir ārvalstu studenti. Valdībai vajadzētu apskatīties, ko varētu darīt, lai Latvijā izglītotos nevis astoņi tūkstoši, bet 50 tūkstoši studentu. Tā kā tas notiek ASV universitātēs. Amerikāņiem daudzās augstskolās gandrīz puse studentu ir no ārzemēm. Viņiem ir speciālas programmas ārvalstu studentu piesaistei. Tāpēc, ka tā ir nauda, dzīva nauda. Tie ir ilgtermiņa tūristi - ārvalstu studenti ir ilgtermiņa tūristi, tas ir eksports. Taču starp mūsu politiķiem ir tādi, kas prāto, kā ārvalstu studentus no Latvijas aizbiedēt.
Tā vietā, lai domātu, kā dabūt valstī iekšā naudu, notiek cīņa pret mistisku ēnu ekonomiku. Ja uzņēmējam ir bārs, kuru apmeklē pieci cilvēki, tad viņš pats nepelna un vēl bārmenis zog. Ja viņa bāru apmeklēs 500 cilvēku, tad uzņēmums plauks un bārmenis nevis zags, bet vēl pats kaut ko investēs, lai pelnītu vairāk. Jācīnās nevis pret bārmeni, bet lai nāk apmeklētāji. Pareizi jau Andris Šķēle savulaik teica, ka valsti vajag pārvaldīt kā uzņēmumu.
Paņemsim to pašu veselības sistēmu. Tā ir jāpārvalda kā uzņēmums. Tas, kas tur pašlaik notiek, ir šausmas.
Es varu vienu nupat svaigu piemēru izstāstīt no reālās dzīves. Man Berģos viena kaimiņiene mirst nost. Atbrauc ātrā palīdzība un saka, ka neņems viņu uz slimnīcu, jo nav, kur likt. Atskrien apkārtējie kaimiņi un saceļ skandālu, kā tas var būt, ka cilvēku neved uz slimnīcu. Dakteris saka, ka viņam nav nestuvju. Tad kaimiņi atrada kaut kādas plēves un brezenta maisu un kopīgiem spēkiem aizvilka slimnieci uz automašīnu.
Cilvēki nav akli un to visu redz. Kā viņi var mīlēt valdību, Saeimu un valsti? Viņi to sāk ienīst.
*Pilnu interviju lasiet šīs dienas Neatkarīgajā
