Šogad ir pēdējais gads, kad biedrība Latvijas ceļu būvētājs (LCB) vēl tikai brīdina, ka ceļu būves nozare Latvijā izbeigsies līdz ar Eiropas Savienības (ES) dāvināto naudu. Jau nākamgad ap šādu laiku tas var kļūt par notikušu faktu.
LCB valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš ir ceturto gadu pēc kārtas aiznesis uz Saeimu dokumentu paku, kurā savākta informācija par valsts autoceļu un tiltu stāvokli. Žēlošanās par sliktajiem ceļiem arī toreiz bija pietiekami skaļa, lai Saeima savas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces personā censtos izpatikt saviem vēlētājiem, ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību izrādot gan laipnību bijušajam Ministru prezidentam A. Bērziņam, gan izpratni par ceļu slikto stāvokli, gan apņēmību šo stāvokli labot.
Vizuāli viss bija kārtībā ne tikai I. Mūrnieces un A. Bērziņa tikšanās reizēs, bet - galvenais - pēc katras tikšanās sekojošā ceļu būves sezonā. Ceļu labošanas apjoms tad bija ļoti labi pamanāms gan tāpēc, ka tas tiešām nav bijis mazs, gan tāpēc, ka darbi notika gandrīz tikai uz valsts galvenajiem autoceļiem, kur pēc definīcijas ir daudz braucēju. Viņiem gan nācās izbaudīt ceļu remontdarbu radītos satiksmes ierobežojumus, bet toties radās pārliecība, ka pa tagad kapitāli remontētājiem ceļiem viņi varēs braukāt vēl gadu desmitiem ilgi. Tiktāl viss bija jauki, bet lielākā daļa no šiem darbiem tika apmaksāta ar ES dāvinātu naudu, kurai ir noteikts limits ES 2014.-2020. gada plānošanas periodā. Noteikti arī A. Bērziņa aktivitātēm bija sava loma, kāpēc ap 2015. gadu ES naudas izsmelšana ceļu nozarē uzņēma tādu tempu, ka naudai vajadzēja beigties jau uz valsts simtgadi. Reāli tas nav noticis, jo ceļu darbus iepriekšējā sezonā bremzēja pārlieku slapjais laiks un šajā sezonā - darbinieku trūkums, kad karsto un ilgo vasaru būvdarbiem centās izmantot ne tikai ceļu nozares uzņēmumi. Rezultātā nauda ir ietaupīta tādā apjomā, ka 2019. gadā viss laikam gan turpināsies ierastajā ritmā, bet par 2020. un turpmākajiem gadiem skaidrības nav, ja vien par praktiski neizbēgamu scenāriju nepieņem ceļu labošanas apjoma atgriešanos pagājušā gadsimta 90. gadu līmenī. Toreiz ceļu labošana tika atlikta ar cerībām to izdarīt vēlāk ar ES palīdzību. Valsts aparāts un visa valsts mobilizējās iekļūšanai ES, kas ceļu nozarē Latvijas cerības attaisnoja.
Viens no A. Bērziņa brīdinājumiem ir tāds, ka Latvija nav attaisnojusi ES cerības. Proti, uz ES iestāžu mudinājumiem ieguldīt ceļos arī Latvijas valsts budžeta līdzekļus Latvija reaģēja ar 2013. gada 21. maijā Valda Dombrovska valdībā apstiprināto Valsts autoceļu sakārtošanas programmu, kurā Latvija apņēmās 2014.- 2020. gadā uz sava rēķina ieguldīt ceļos 1,5 miljardus eiro. Līdzšinējais ieguldījums ir 662 miljoni eiro. Acīm redzami, ka gandrīz miljardu eiro lielo deficītu pa 2019. un 2020. gadu Latvija likvidēt nespēs un pēc 2020. gada ES pārvaldes iestādēm nāksies oficiāli konstatēt, ka Latvija tās apmānījusi - saņēmusi ceļu labošanai ES līdzfinansējumu bez sava finansējuma tādā apmērā, kādu Latvija apsolīja kā nosacījumu līdzfinansējuma saņemšanai. Nav nekādu paredzējumu par šādas mānīšanās sekām. Nav absurdi cerēt, ka Eiropas Komisija izvēlēsies Latvijas pārkāpumu nepamanīt, bet tad nevar cerēt, ka tieši tāpat netiks noklusēti arī daudzu citu valstu pārkāpumi. Ja savukārt šāda mānīšanās kļūs (vai varbūt jau ir kļuvusi?) par vispārpieņemtu ES dalībvalstu praksi, tad nav iespējama visas savienības un tās valūtas stabilitāte. Savukārt nestabilitāte ES atgriezīs Latviju pie pamatjautājuma par pašu finansējumu pašu ceļiem.
Ceļu uzturēšanas turpmākā finansējuma problēma ir labi pamanāma, bet nav vienīgā, kāpēc 13. Saeimā ievēlētās partijas pašlaik meklē iespējas vai nu valdībā nenonākt, vai uzņemties varu ar īpašiem nosacījumiem, kas ļautu tām pieņemt pašus nepopulārākos lēmumus. Konkrētajā gadījumā tie varētu būt vai nu visu ceļu pasludināšana par maksas ceļiem, vai lielas tagadējo ceļu daļas slēgšana.
