Igors Zlotņikovs: Vai Latvijai ir pozitīvi nākotnes scenāriji?
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Uzņēmējs, metodologs, Baltijas stratēģisko pētījumu un inovāciju institūta dibinātājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes fonda loceklis, Maskavas Vadības skolas Skolkovo eksperts, ekonomikas maģistrs Igors ZLOTŅIKOVS sarunā ar Neatkarīgo vērtē Latvijas rīcībspēju un izredzes pašreizējo Eiropas un pasaules norišu kontekstā, īpaši uzsverot nepieciešamību skatīt to plašā savas vēstures un kultūras ietvarā.

- Kāda jums šķiet mūsu situācija patlaban? Ņemot vērā to, kas notiek Eiropā un pasaulē.

- Esmu šo situāciju pārdomājis un sapratis, ka ir vairāki ietvari, kas mums jāsaprot, lai runātu par esošo situāciju. Pirmais (ļoti nopietns) ietvars ir tas vēsturiskais rāmis, kurā mums jāskata visas norises. Turklāt - vēsturiskais rāmis pat ne pēdējos simts gados, bet vēl plašāk. Tāpēc, ka te ir svarīgi saprast, kur tad mēs atrodamies stratēģiskās, transformējošās kustības aspektā. Šis vēsturiskais rāmis sniedz ne tikai situācijas redzējumu - redz, te mums tajā gadā notika tas un tas, bet sniedz arī noteiktu vēsturisku kontekstu. Otrs - arī ļoti nopietns - ietvars ir kultūras ietvars. Tieši šajos divos ietvaros mēs tad arī spēsim saprast un fiksēt esošo situāciju.

XX gadsimtā ļoti precīzs politsociologs un spēcīgs filozofs Kārlis Šmits definēja («Zemes Homoss tautu tiesībās jus publicum euroaeum») divas dažādas civilizācijas - jūras un sauszemes. Man tas šķiet ļoti svarīgs moments. Jo mēs mītam itin kā divu civilizāciju krustpunktā. Jūras civilizāciju mēs uztveram kā anglo-sakšu civilizāciju, sauszemes civilizāciju kā kontinentālu civilizāciju. Jūras civilizācija allaž pakļāva citas zemes, īstenoja pirātisma un iekarošanas ideju. Visas koloniālās sistēmas ir jūras civilizācijas auglis. Pret visām citām zemēm tā izturas kā pret potenciāli pakļaujamām.

Sauszemes civilizācijas pamatideja ir cita - paplašināt Zemi uz tiesību un kooperācijas ideju pamata. Šajā ziņā Eirāzijas civilizācija bija orientēta uz lieliem attālumiem un pārvietošanos pa sauszemi. Tā ir pavisam cita civilizācija.

- Man tas šķiet sarežģītāk. Globālais šo civilizāciju duālisms pastāv kopš Spartas un Atēnu laikiem.

- Latvijā mums šajā ziņā ir interesanta situācija. Mums bija Kurzemes hercogs Jēkabs. Viens no jūras civilizācijas pārstāvjiem. Latvijai bija kolonijas - Trinidāda, Tobāgo, Gana. Kaut kādas civilizācijas pēdas no tā ir saglabājušās.

Taču Rīgai ir vairāki sauszemes civilizācijas uzslāņojumi. Hanzas uzslāņojums, zviedru uzslāņojums, impēriskais - krievu uzslāņojums... Pēc tam - kari. Pirmais pasaules, Otrais pasaules karš. Pirmās Republikas vēsture, tagad - Otrās... Padomju laika stāsts mums arī jātur prātā. Un, rēķinoties ar šo vēsturisko kontekstu, mums jāatceras arī baltvācieši, kuri te paveica ļoti daudz.

Ja ar šiem kultūrslāņiem nerēķināties, tad iznāk, ka viss ir pakārtots merkantiliem, ļoti primitīviem mērķiem. Un te es gribētu teikt, lūk, ko: ļoti daudzi cilvēki ij visā Latvijā, ij Rīgā, grib viņi paši to vai negrib, pastāv šajā inercē - vēstures un dažādu kultūru inercē. Lai viņi cīnās par varu, lai mēģina ko paveikt, bet... viņiem būtu jāskata sevi plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā. Jo, ja šī konteksta nav, iznāk, ka viņi rīkojas ārpus vēsturiskā, ārpus kultūrkonteksta - tukšumā.

- Situatīvi es XX gadsimtu vērtēju rupjāk. Ja XIX gadsimts mums bija apgaismības laiks, tad XX gadsimtu es, citējot Seržu Moskoviči, sauktu par pūļu laikmetu.

- Redzat... Latvijā, manuprāt, ir notikusi katastrofāla situācija. Proti - sagrauts elites pamatojums. Ļoti ilgi pastāvēja padomju elite, kura sagrāva impērijas laika elites un Pirmās republikas laika elites pamatus. Tad radās trimdas elite, kura visai stingri revanšējās padomju elites pārpalikumam. Taču - no trimdas elites praktiski nekas, izņemot ideoloģiskus lozungus par «latvisku Latviju», nav atlicis. Taču elite ir tā, kura domā par nākotni un atbild par nākotni. Kurš Latvijā patlaban domā par nākotni?

- Tātad - esam tauta bez elites?

- Manuprāt, tā ir ļoti nopietna lieta. Tāpēc, ka Latvijas problēma ir - pārāk strauja padomju elites nomaiņa ar latviešu, šajā ziņā - mononacionālu eliti. Un - reālas demokrātijas trūkums. Kas tad vispār ir demokrātija? Tas nav padomju demokrātiskā centrālisma variants, kad vairākums nomāc mazākumu. Demokrātija - tā ir ļoti iejūtīga ieklausīšanās mazākumā un tā interešu respektēšana. Tas ir Eiropas demokrātijas pamats.

Bet pie mums veidojas cita situācija. Kurš par to atbildēs? Atvainojiet, mēs jau vairāk nekā mēnesi esam bez valdības. Varu guvušie līderi ir populisma līderi. Tā vienkārši ir zināma reakcija uz patlaban nefunkcionējošo birokrātiskās pārvaldes sistēmu. Atceraties, es savulaik rakstīju par Latvijā radušos «birokrātisko provinciālismu»? Bet patlaban, pēc manas saprašanas, situācija ir daudz sliktāka. Tāpēc, ka ir atlicis ne vairs vienkārši birokrātisks provinciālisms, bet - neizglītots un stulbs birokrātisks provinciālisms. Birokrātijai nav ne vēstures, ne kultūras ietvara. Tik vien kā savu normatīvu pildīšana. Nav svarīgi, ar kādiem resursiem. Jo - nav pat saprašanas par reālajiem valsts resursiem.

Ja pētīt atskaites, tad Latvijā ar valsts pārvaldi nodarbojas vairāk cilvēku nekā citās Baltijas valstīs. Cik saprotu, tas ir pamatelektorāts. Taču - tie ir ļaudis, kuriem nav ideju, nav koncepciju. Viņi tik vien kā izpilda to, ko kāds ir sadomājis.

- Uz to pusi izteicās arī Dzintara vadītājs Iļja Gerčikovs: sak, mums nav ekonomikas bankrota, taču esam kļuvuši parazīti...

- Jā! Bet, ja palūkoties uz to vēstures un kultūras ietvarā, tad - kas tas ir? Tas ir pats briesmīgākais - tas ir audzējs! Vēzis! Sabiedrībā, kurā pastāv tikai viens mērķis: aprīt pamatu, uz kura tā radusies. Kas tālāk? Tālāk - nekā! Un te nu mēs vai nu pildīsim... jau pildām... prasības palielināt nacionālo parādu, lai uzturētu uzblīdušo ierēdņu aparātu, vai arī mums ļoti būtiski jāmaina visa valsts pārvaldes struktūra.

Es domāju, ka tieši esošā situācija spiedīs mūs veikt ļoti striktu izvēli. Valsts patlaban neatbilst ne mūsdienām, ne tiem resursiem, kas ir. Tā ir ļoti nopietna visas sistēmas problēma.

Nulles, tā sauktajos treknajos, gados pastāvēja zināma eiforija. 2008., 2009. gada krīze to atvēsināja, taču šobrīd situācija var kļūt daudz sliktāka. Jo mums nav pieredzes, kā rīkoties nenoteiktos apstākļos.

- Bet kā jūs vērtējat tās ES valstis, kuras iebilst ES?

- Viņi - ungāri, poļi, briti - īsteno savas intereses. Jautājums - kas ir Latvijas intereses? Problēma - vai pastāv Latvijas kā atsevišķas valsts scenārijs, ja ES sabruks? Tā ir reāli iespējama situācija.

Par to ir jādomā. Kā darbojas mūsu lēmumu pieņemšanas sistēma? Tā apstiprina likumdošanas aktus, valdība ar ļoti daudzām regulām, turklāt - pamatā ne mūsējām, vada kādas darbības. Bet - dzīve rit pilnīgi paralēli. Tas arī ir pats briesmīgākais. Jo tas, kas notiek dzīvē, neatspoguļojas ne atskaitēs, ne to ļaužu apziņā, kuri pieņem lēmumus.

No tā rodas pieņēmums, ka mums ir lieliski rezultāti. Mums viss ir labi! Pats briesmīgākais - ja cilvēkiem, kuri pieņem politiskus lēmumus, nav reālās situācijas redzējuma.

Priekš manis kas pozitīvs var sākties tikai tad, kad tiks veikta pēdējo 25 gadu refleksija. Refleksija ne jau atmiņu līmenī, bet refleksija kā mūsu kļūdu, pārvaldes kļūdu apjēga un - obligāti - šo kļūdu labošana.

- Piekrītu. Jo tas - ir mums elite vai nav - neatsvabina mūs no pienākuma būt profesionāļiem savos darbos.

- Protams. Un šeit ir ļoti sarežģīta situācija. Jo ir jāsaprot, kas notiek pasaulē.

- Kas notiek?

- Manuprāt, notiek ļoti cietsirdīga cīņa par nākotnes programmām. Ir Eiropas projekts. Ir Ķīnas projekts. Ir Krievijas projekts. Un visi tie savā ziņā nonāk konfrontācijā. Mums ir pirmskara situācija. Un mēs kā allaž atrodamies šīs priekškara situācijas iekšpusē. Ko mēs darīsim, ja, nedod Dievs, kaut kas notiks?

- Turklāt - Eiropas projekts šajā kontekstā ir viens no vājākajiem.

- Un tā, lūk, ir pati nopietnākā situācija. Mēs atrodamies neaizsargātā, pilnīgi atklātā laukā tad, kad sākas reāla, «dzīva vēsture». Atkal esam nesagatavoti. Tas ir tas pats nopietnākais. Mēs neesam gatavi tam, ka būs ļoti nopietnas pārmaiņas.

Es negribu nevienu aizskart, bet pagaidām man, lai cik dīvaini liktos, pats objektīvākais datu avots par Latviju ir CIP rokasgrāmata (https://www.cia.gov/library/publications/resources/the-world-factbook/geos/lg.html). Mūsu CSP sniegtais ir ļoti sarežģīts, un ne vienmēr visu var ātri atrast.

Jā, varam runāt, cik te viss slikti. Jautājums - kādi ir pozitīvie nākotnes scenāriji? Lūk, problēma! Kā mēs rīkojamies vienā, otrā, trešā, ceturtā gadījumā? Kā veidojam savas attiecības ar lielvalstīm?

- Jūs nosaucāt vismaz sešas nākotnē iespējamas situācijas, kurām mums nav padoma...

- Tur jau tā lieta. Kas notiks ar mūsu austrumu kaimiņu? Jo vairāk - esam ļoti īpatnējā situācijā. Mēs varam attiecības ar austrumu kaimiņu sakārtot ļoti ātri. Jo saistībā ar itin daudziem parametriem ir iespēja veidot pietiekami saprātīgas un abpusēji izdevīgas attiecības. Ja vien būtu gribēšana. Ko dara Itālija? Ko dara Turcija? Ko dara Ungārija? Atvainojiet - ko dara Vācija? Bet Latvija kā bijusi, tā paliek Amerikas politikas vispārējā ievirzē. Man tas šķiet pagalam nesaprātīgi. Lai gan - Amerikā daudz kas mainās. Bet Latvija savas attiecības ar Krieviju veido nesaprātīgi. Te nav nekas jāpārvar, te vienkārši ir jāsaprot savas intereses. Bet - šīs saprašanas nav. Ir biedēklis... Putins, Putins... Bet reāli - no kā bīties?

- Tomēr arī mani gudrie čomi Krievijā teic, ka Krievija lāgā nav tikusi ar sevi galā.

- Bet - tās ir viņu problēmas. Es runāju par Latviju. Latvija ir dzīvei komfortabla zeme. Šī ir burvīga vieta starp Rietumiem un Austrumiem, un šajā lieliskajā, komfortablajā situācijā var paveikt visu pārrunu, komunikācijas... dzīves dēļ.

Bet, lai precīzi saprastu to, kādi tad ir nemilitāri situācijas risinājuma veidi, ir labi jāsaprot vēsture, jāzina kultūra. Tieši normāla, publiska Latvijas (un - arī ārpus Latvijas) stāvokļa analītika var mūs novest pie vislabākā rezultāta.

Ziniet, analītika - tie jau nav tikai spriedelējumi. Tā noteikti ir arī vēstures izjūta, domāšana, saprašana. Paņemiet, piemēram, Kanādas analītiskā dienesta Stratfor (https://www.stratfor.com/) ziņojumus. Tie ir pieprasīti visā pasaulē.

Vēl viens aspekts, kurš, manuprāt, netiek ņemts vērā un, sazin kāpēc, tiek turēts pat par nevēlamu tēmu. Tā ir impērijas vēsture. Rīga, Latvija demonstrēja impērijas labākās kvalitātes. Rīga bija inovatīvs centrs. Rīgā tapa pirmās lidmašīnas, pirmie auto, pirmie tranzistori. Un... lieliskais Rīgas mērs Armitsteds savu divu kadenču laikā padarīja Rīgu par pašu eiropeiskāko impērijas pilsētu. Tas ir angļa nopelns. Lai arī viņš bija Krievijas pavalstnieks. Lūk, šo vēstures daļu mēs neiekļaujam. Itin kā Latvija sāktos tikai ar 1918. gadu.

- Georgs Armitsteds XX gadsimta pirmajos 12 gados Rīgā paveica ļoti daudz. Bet vai tagad Latvijā nav bāzes ekonomikas?

- Jā - vairs nav. Tāpēc, ka lielās līnijās mūsu nacionālā ekonomika nav ekonomika, bet... economics... Tā ir darba un ekonomisko attiecību dalīšanas sistēma, kurā iemontēts amerikāņu aizdevumu kapitāla princips, lai aizdotu naudu, kuru viņi drukā, bet pēc tam paņemtu visu, ko nepaspēs atdot. Viņiem viegli dot, jo viņi ir «naudas kungi». Taču norēķināties nāksies ar īpašumu, ar materiālām vērtībām. Tā arī ir kolonizācija.

Šajā ziņā mēs esam jūras civilizācijas upuri. Un vienlaikus var teikt, ka mēs pilnībā nerēķināmies ar sauszemes civilizāciju un tās iespējām.

Un šis stāvoklis, dziļāka, vēsturiskāka, kulturālāka skatījuma trūkums uz Latvijas gājumu rada nepiedodamu kļūdu. Nu, kādi te Latvijas simts gadi? Rīgai drīz būs 820! Par ko mēs runājam? Latvijas simtgadei veltītie notikumi ir mitoloģijas veidošana. Bet, kamēr Latvijas publika pastāv mītos, tikmēr citas tautas un cilvēki sper soli nākotnē.

- Bet - kur rast intelektuālos resursus, lai arī mēs spertu soli?

- Viss sākas ar izglītības sistēmu. Bet mēs no pasaules pēdējā laika izstrādēm esam paņēmuši tikai divus vārdus - «kompetenču reforma». Bet tas, kas notiks ar izglītības saturu - tā tagad ir pasaules problēma. Tāpēc, manuprāt, ir jābeidz ņemties ar niekiem, tostarp - jāpārstāj baidīt, meklēt ienaidniekus, ķemmēt visus pēc vienas šnites... Latvija ir vērtīga un bagāta ar to, ka te ir daudz dažādu un lielisku cilvēku. Te runā dažādās valodās, un te spēj pastāvēt līdzās daudzas kultūras.

Tik vien, kā precīzi jāsaprot un jālabo visas kļūdas. Tieši publiska kļūdu atzīšana būtu spēka, nevis vājuma demonstrācija. Pamatkļūda - cēlsirdības trūkums no varas un sabiedrības latviešu daļas puses. 200 tūkstoši nepilsoņu - tā ir absolūta vēsturiska muļķība un vēsturiska palēninātas iedarbības bumba. Šī kļūda ir jālabo. Mēs taču neesam nupat dzimuši. Dažādās valstīs viss notiek dažādi. Teic - jūs varat iedzīt zirgu ūdenī, bet jūs nepiespiedīsiet viņu dzert šo ūdeni. Tieši tāpat ar valodu. Visi taču piekrita - jaunā paaudze lieliski zina latviešu valodu. Taču vara liek uzsvaru uz vienas valodas totalitāti. Bet pastāv taču lieliski valodas attīstības kritēriji - literatūra, dzeja, filozofija. Turklāt - jo vairāk valodu šeit skanēs, jo labāk. Tātad, es domāju, ka mierīga, bez emocijām un bez aizspriedumiem veikta Otrās republikas 27 gados pieļauto kļūdu analīze būs jaunas, normālas vēstures starts. Otrs - protams, noteikti jāapjēdz, kas tad ir mūsu - Latvijas - intereses.

- Kas vēl, izņemot kļūdu analīzi, vajadzīgs?

- Jādomā. Es ar prieku iekļautos tādu speciālu grupu kā Think-Tank darbībā, kuras sāk darboties nevis ar formālām, bet saturīgām tēmām un problēmām. Mēs jau vairāk nekā gadu darbojamies ar projektu AETERNUM. Jau ir sagatavota bāze, lai, ja kas, pārietu uz nacionālo kriptovalūtu.

Un - vēlos uzsvērt, ka cilvēki, ar kuriem es šajās grupās tiekos, ir ļoti ieinteresēti. Viņi ļoti pārdzīvo valsts likteni, viņi gatavi tās dēļ domāt un darīt. Cilvēki - tā ir lielākā Latvijas bagātība.

- Pēdējais jautājums - kas ir globalizācija? Cik tā mums būtiska?

- Es uzskatu, ka globalizācija bija projekts. Daži teic - neokonu (jauno konservatīvo) projekts. Ja skatīt dziļāk - tas ir tāds «post-trockisms». Boļševikiem bija pasaules revolūcijas ideja. Un - tas turpinās «liberālās globalizācijas» paskatā. Pamatā tas notiek Amerikā, kur globalizācijas līderi pamatā ir demokrātu partija. Viņi patiesi gribēja izveidot «pasaules valdību». Saprotot to kā amerikāņu valdību. Jo naudu drukāja Amerikā. Viņi bija «naudas kungi», un viņiem tiešām bija iespēja radīt šo savu monopolāro pasauli.

Un - viņiem bija meritokrātijas ideja. Meritokrātija ir «labāko vara». Taču - izrādījās, ka šiem labākajiem piemīt milzums trūkumu. Viņi ir meļi, viņiem raksturīga homoseksuāla izlaidība, no realitātes pastarpinātas fantāzijas. Pēcāk izrādījās, ka šīs liberālisma un globalizācijas idejas viņiem der, lai valdītu «sliktākos». Taču liberālisms devās tālāk. Brīvība tika saprasta kā brīvība no visa - no Dieva, no tikumības, pat no sava dzimuma identifikācijas.

Globālā līmenī mūs gaida viena patiesi nopietna problēma - klimata izmaiņas. Un te nu ir nepieciešama nopietna globāla mijiedarbība.

- Plus - totāla migrācija.

- Jā. Tās ir problēmas, kuras jārisina kopā. Globālisti tās nerisina. Un tāpēc man šķiet, ka mēs patlaban esam daudzšķautņainas krīzes situācijā.

- Šādā situācijā Latvija nevar atļauties norobežošanos, noslēgšanos...

- Protams. Latvijai jābūt atvērtai. Atvērtība jāsaprot kā atvērtība idejām. Jo vairāk - te ir mazāk nekā divi miljoni cilvēku. Tādam cilvēku skaitam, ja normāli organizēt situāciju, var radīt normālu dzīvi. Jo vairāk - es domāju, ka Latvijas ļaudis - latvieši, krievi, ebreji, igauņi, lietuvieši, poļi... - visi Latviju ļoti mīl. Latvija taču vienmēr ir lieliska. Bet, ja te būs «antropotuksnesis» - un tas ir pats spēcīgākais šīs valsts pārvaldes kvalitātes rādītājs -, kam Latvija būs vajadzīga? Atbilde ir banāla - nevienam. Tas arī ir acīm redzami.