Bez abu pušu akceptētas jūras robežas pumpēt naftu nav iespējams nedz Lietuvas, nedz arī Latvijas ūdeņos. Taču valdības un parlamenti nebūt nesteidzas ar diplomātiskajiem centieniem šīs problēmas risināšanā. Izstrādājot Baltijas jūras saimnieciskās izmantošanas plānojumu nākamajai desmitgadei, ogļūdeņražu iegulām pievērsta minimāla uzmanība.
Latvijas un Lietuvas Jūras robežlīgums ir iestrēdzis tieši Latvijas pusē. Kā atgādina Ārlietu ministrija, abas valdības to parakstīja vēl 1999. gadā. Taču ratificēts līgums tikai Lietuvas Seimā. Savukārt Latvijas Saeima to otrajā lasījumā izbrāķēja, jo līguma projektā nav atrunāta kārtība, kādā robežas tuvumā tiks veikta saimnieciskā darbība. Ministrija gan apgalvo, ka «jautājums pastāvīgi ir bijis abu valstu augstāko amatpersonu dienaskārtībā, tas pārrunāts, tiekoties abu valstu prezidentiem, premjerministriem, spīkeriem un ārlietu ministriem». Pēdējo reizi starp ministriem vēl šī gada oktobrī.
Taču tas nemaina faktu, ka nekādas būtiskas virzības robežlīguma pieņemšanā desmit gadu laikā nav bijis.
Neatkarīgajai, apmeklējot Eiroparlamenta sesiju Strasbūrā, bija iespēja uzzināt Lietuvas eiroparlamentārieša Petra Austreviča domas šai jautājumā. Izrādās, arī Lietuvas pusē - nekas jauns nav dzirdēts. Deputāts skaidro, ka līguma virzība vistiešākajā mērā atkarīga no valstu līderiem. Viņiem tas jāiekļauj savas darbības prioritātēs. «Šobrīd robežlīgums acīmredzami nav prioritāte. Vismaz prezidente Grībauskaite uz to neuzspiež. Taču labā ziņa ir tā, ka līguma neesamība nepasliktina mūsu valstu divpusējās attiecības. Tas nav nepārvarams akmens ceļā starp Viļņu un Rīgu.» Cita lieta, ka, attīstoties ekonomikai un tehnoloģiskajām iespējām, robežlīgums, kas definētu arī saimnieciskās intereses, starp valstīm ir nepieciešams.
Jāatgādina, ka strīds nav par pašu robežu - tā abas puses apmierina, abas šo iedomāto līniju ūdeņos respektē. Runa ir par ienākumiem no naftas iegulu kopīgas izmantošanas abpus šai līnijai.
Latvijas naftas atradnes ir koncentrētas Latvijas kontinentālā šelfa dienvidrietumu daļā. Potenciāli iegūstamie naftas resursi tiek lēsti 40 - 60 miljonu kubikmetru apmērā. Tā vēstīts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotajā, bet valdībā vēl neapstiprinātajā Jūras plānojumā. Taču naftas iegulas nerespektē valstu politiskās robežas, un naftas iežu ģeoloģiskā īpatnība ir tāda, ka gadījumā, ja lietuvieši pirmie ieurbsies, Latvijas nafta plūdīs uz Lietuvas pusi. Tātad jāvienojas ne tikai par naftas lauku teritoriālo piekritību - cik kvadrātmetru kurā robežas pusē, bet arī peļņas sadali no šo naftas struktūru apguves. Lai Latvija ar saviem kvadrātmetriem nepaliktu sausā. Un tieši par šiem procentiem valstis vēl kopš 1995. gada nespēj vienoties. Vecos rakstos lasāms, ka vispirms Latvija visu naftu jūrā gribēja pievākt sev, tad Lietuva pieprasījusi 70%. Pēdējā versija bijusi puse uz pusi. Bet arī tāda versija vismaz pagaidām nav akceptēta.
Ārlietu ministrija skaidro, ka jūras robežlīguma virzībā liela loma būtu progresam sarunās par Ekonomiskās sadarbības līguma izstrādi. (Saeimā abi dokumenti iesniedzami kopā.) Šim nolūkam pat izveidota speciāla darba grupa. Tās sastāvs no Latvijas puses pēdējo reizi atjaunots 2016. gada jūnijā, un Lietuva tika informēta par Latvijas gatavību atsākt sarunas. Te vietā Ārlietu ministrijas konstatējums: «Jāatzīmē, ka darbs pie Ekonomiskās sadarbības līguma izstrādes un noslēgšanas būs komplicēts un laikietilpīgs process.».