SAB direktors: Valsts prezidentam ir informācija par iespējamiem pielaides nesaņēmējiem

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Maizītis intervijā Neatkarīgajai noliedz Krievijas iesaisti Saeimas vēlēšanās; stāsta par pamatprincipiem, kas jāievēro, lai tiktu izsniegtas pielaides valsts noslēpumam; uzsver, ka SAB pielaides izsniegšanai personu var pētīt pat pusgadu, kā arī atklāj jaunas nianses par Jutas Strīķes pārbaudēm.

- Kā Saeimas vēlēšanu rezultāti ietekmēs valsts drošības riskus?

- Ja nemainās līdzšinējā valsts politika - mūsu dalība NATO un partnerības prasību izpilde visos NATO formātos, kuros mēs atrodamies -, tad nekādi neietekmēs. Vismaz pašreiz mums ir tāds viedoklis. Ja parādīsies valdības vai parlamenta lēmumi, kuri neietilpst rāmjos, kādi bijuši līdz šim, tad gan kaut kādas pārmaiņas ir iespējamas - ja runājam par riskiem. Bet risks vēl nenozīmē, ka krasi pasliktinās drošības situācija. Riski var pastiprināties, mainoties valdības vai parlamenta politikai.

- Neesat pamanījuši partiju finansējumu no Latvijai nedraudzīgām ārvalstīm, par ko nemitīgi tiek baumots?

- Finansējums no nedraudzīgu valstīm - nē. Jau pirms vēlēšanām mūsu ārējais izlūkdienests apzināja vēlēšanu ietekmēšanas riskus - tādus, kādi tie bija ASV, Vācijā vai Francijā. Kaut ko tamlīdzīgu mēs Latvijā nenovērojām. Tieši uz to pirms vēlēšanām arī bijām koncentrējušies, bet ne uz iekšējiem politiskās dzīves procesiem, kas vairāk ir Drošības policijas kompetencē.

- Krievijas finansējums partiju kasēs nav manīts?

- Mūsu dienesta rīcībā nav tādas informācijas.

- Pie varas nākusi Jaunā konservatīvā partija ar 16 mandātiem Saeimā...

- Par politiku gan es negribētu runāt. Te vēl ir jautājums par to, kurš tad ir nācis pie varas...

- Valsts drošība ar politiku ir saistīta vistiešākajā veidā. Šī partija ir paziņojusi, ka ir jāapvieno valsts drošības iestādes un KNAB, un ir paziņojusi arī atlaižamo valsts amatpersonu sarakstu - KNAB, Drošības policijas, Ģenerālprokuratūras, Augstākās tiesas vadītājus, Valsts policijas augstas amatpersonas. Ja viņi šos mērķus sāks īstenot, kā tas ietekmēs mūsu valsts drošību?

- Es esmu pret tādām idejām kā dienestu apvienošana. Tā ir atgriešanās deviņdesmito gadu vidū, kad SAB vēl nepastāvēja, kad vienā iestādē - Drošības policijā - bija koncentrētas izlūkošanas, pretizlūkošanas un policejiskās funkcijas, tai skaitā korupcijas apkarošana. Sistēmiski tas nav pareizi. Faktiski tā ir atgriešanās vēl senākos laikos pie viena liela monstra - VDK. Tolaik visa informācija koncentrējās vienā iestādē un šo informāciju nebija iespējas salīdzināt. Iegūtā informācija vienmēr ir jāsalīdzina, jānovērtē tās ticamība. Domājot par budžeta tēriņiem, vienmēr var strīdēties, vai mazai valstij vajadzīgas trīs drošības iestādes. Mums kaimiņos ir vēl mazāka valsts Igaunija, kurai arī ir trīs valsts drošības iestādes. Tas ļauj Ministru prezidentam vai ārlietu ministram, kuri ir galvenie šo dienestu sniegtās informācijas patērētāji, informāciju salīdzināt. Vispirms jau jātiek skaidrībā, kuras funkcijas ir tās, kuras traucē pašreizējā modelī drošības iestādēm strādāt. Ir arguments, ka funkcijas pārklājas, taču tas ir vairāk darba organizācijas jautājums starp drošības iestādēm. Nenoliedzu, ka pastāv konkurence. Būtu labi, ja visās situācijās tā būtu konkurence šī vārda labākajā izpratnē. Bet šīs lietas starp drošības iestādēm var sakārtot.

- Ideja par dienestu apvienošanu jau nenokrita kā no zila gaisa. No kurienes, jūsuprāt, politiķiem šī doma tiek bīdīta?

- Varu runāt tikai pieņēmumu formā. Tā varētu būt izlēmīgas rīcības demonstrēšanas forma. Bet vairāk gan būtu jāprasa tiem politiķiem, kas to proponē.

- No kurienes, jūsuprāt, viņiem radies atstādināmo amatpersonu saraksts?

- Runājot par amatpersonām, īpaši par Saeimas apstiprinātām amatpersonām, to atstādināšanas iemeslus un kārtību nosaka likums. Protams, parlaments jau visu var izdarīt, bet tad kādi mēs izskatīsimies no tiesiskas valsts, demokrātijas un parlamentārās kontroles redzespunkta? Saeimas apstiprinātām valsts amatpersonām ir sarežģīta atstādināšanas kārtība. Vispirms jābūt skaidrībai par pārkāpumiem, kuri varētu būt pamats Saeimas balsojumam par atstādināšanu. Ja runājam par jūsu minēto amatpersonu pārkāpumiem - manā rīcībā nav šādas informācijas.

- Runājot par prasīšanu politiķiem. Mēs jau vairākus gadus vēlamies noskaidrot no viņiem vēl vienkāršākas lietas, piemēram, kāds ir iespējamās iekšlietu ministra amata kandidātes Strīķes kundzes īstais vārds - Anna vai Juta. Kāds noslēpums slēpjas zem Strīķes patiesās identitātes?

- Mēs publiski nekomentējam un nekomentēsim, kādēļ tiek atteiktas vai piešķirtas pielaides amatpersonām, vēl jo vairāk, NATO pielaides. Strīķes kundze šajā brīdī netiek pārbaudīta. Šobrīd neviens nav pieprasījis attiecīgo pielaidi, kura ir nepieciešama, kad tiek ieņemts kāds konkrēts amats. Ja kaut kas tāds tiks pieprasīts, tad pārbaude tiks sākta no jauna. Lai arī kā šī pārbaude beigtos, es neko publiski daudz pats neskaidrotu. Protams, politiķi īpaši izmanto pārbaužu rezultātus, lai publiski taisnotos, īpaši gadījumos, kad lēmums ir negatīvs. Likumā ir noteikta pārbaudes rezultātu pārsūdzēšanas kārtība, līdz ar to es šai brīdī neesmu gatavs neko tālāk komentēt.

- Īsi pirms Jaroslavs Streļčenoka kungs pameta amatu, notika saspēle starp Ģenerālprokuratūru un SAB par to, kuram tad jāveic Strīķes kundzes identitātes pārbaude.

- Varu apliecināt, ka tā tiešām bija neveiksmīga komunikācija par to, kurš ko kurā brīdī pārbauda. Pārbaude bija jāveic mums.

Jā - tā bija neveiksmīga komunikācija starp mums un Ģenerālprokuratūru.

- Kādi tad bija pārbaudes rezultāti?

- Tajā brīdī Strīķes kundze pameta amatu. Mēs neturpinām veikt to cilvēku pārbaudes, kuri vairs nav amatpersonas, kurām šī pielaide nepieciešama.

- Bet ja zem identitātes slēpšanas vai tās sagrozīšanas parādās dziļāki slāņi?

- Tad vēlreiz viss tiks pārbaudīts no jauna.

- Ja jau Strīķes kundze nebūtu politikā, mēs par viņu un viņas patieso identitāti nevaicātu, jo maz kas cilvēkam bijis pagātnē, ar ko viņš netiek galā. Bet Strīķe daudzus gadus atradās amatā, ja ne ar NATO, tad ar ļoti augstas pakāpes pielaidi. Kas tolaik traucēja izpētīt viņas identitāti?

- Tad man ir jārunā par posmu, kad es nevadīju SAB, un man publiski būtu jāatklāj situācija, kādu es to ieraudzīju, iepazīstoties ar lietas materiāliem. Es to nedarīšu publiski.

- Neprasām izpaust valsts noslēpumu. Pārformulējot jautājumu, varam vaicāt: vai tas, ka Neatkarīgā mēģina noskaidrot patiesību par Strīķes identitāti, ir valstiski un pilsoniski pareizi?

- Jūs darāt savu profesionālo žurnālistu darbu - ko gan es citu varu pateikt. Arī mēs darām savu darbu. Publiski neskaidrās situācijās, kad sapīti viedokļi un fakti, un nevar saprast, kas tad tur īsti ir, es rīkojos pēc principa - apzinos, ka manā vietā agri vai vēlu atnāks kāds cits, un viņš redzēs, ko es esmu darījis, kādus lēmumus pieņēmis. Visās šajās pārbaudes lietās jau ir dokumenti. Es vados pēc tā, lai tas, kurš atnāks pēc manis, nevarētu teikt, ka es neesmu ņēmis vērā kādus faktus vai argumentus. Tikai to es varu pateikt.

- Vai no jūsu teiktā var izdarīt pieņēmumu, ka jutāties nepatīkami pārsteigts, ieraugot Strīķes kundzes pārbaudes lietas dokumentus?

- Neko neteikšu. Dokumenti ir dokumenti, un to var vienmēr būt vairāk, un tie varētu būt precīzāki - tāda varētu būt mana atbilde.

- Par pielaidēm valsts noslēpumam. SAB paziņojis, ka Aldis Gobzems tiks padziļināti pētīts. Tas, ka Gobzems ies lielajā politikā, bija redzams jau pirms aptuveni gada; tas, ka viņu varētu nominēt par premjera kandidātu - pirms vairāk nekā mēneša. Mēs, žurnālisti, vienmēr zibenīgi sākam pētīt jaunos līderus. Vai tad SAB to nedarīja?

- Ja mēs pievērstos politiķu pētīšanai, pirms viņi tiek nominēti konkrētiem amatiem, tā nu gan būtu iejaukšanās valsts politiskos procesos. Pielaides neesamība jau neliedz nodarboties ar politiku. Mums ir neskaitāmi politiķi, kuri bez pielaides turpina politisko darbību, un atsevišķi politiķi to dara pietiekami veiksmīgi. Dažs pat izmanto savu pielaides neesamību politisko mērķu sasniegšanai. Taču nevaru noliegt, ka arī drošības iestāžu rīcībā nonāk visdažādākā informācija par visdažādākajiem cilvēkiem. Tā tiek apkopota un analizēta. Tas notiek ne jau tādēļ, ka konkrētais cilvēks ir politiķis, bet gan tādēļ, ka ir fakti vai problēma, kādēļ šis cilvēks varētu būt interesants tai vai citai drošības iestādei. Brīdī, kad jāpieņem lēmums par pielaides piešķiršanu, par konkrēto personu mēs apkopojam visu informāciju. Tā tiek apkopota no visiem operatīvās darbības subjektiem. Pieņemot lēmumus par pielaidēm, SAB ir visas šīs informācijas apkopotājs un arī lēmuma pieņēmējs. Tas nav vienas dienas jautājums. Informācijas vākšanas dzirnas nopietni sāk malt brīdī, kad darba devējs pieprasa konkrētai personai pielaidi valsts noslēpumam. Ministru prezidenta situācijā informāciju pieprasa Valsts prezidents. Tas tiek darīt arī šobrīd. Publiski ir zināms, ka visi trīs premjera kandidāti ir aizpildījuši anketas, kā to nosaka normatīvie akti. Par diviem ir skaidri un gaiši sniegta atbilde: jā, ja ir nepieciešams, pielaide var tikt dota kaut vai ar rītdienu. Par Gobzema kungu ir pateikts, ka nepieciešama papildu pārbaude. Vēlos uzsvērt, ka atbilstoši likumam pārbaudes ir jāveic triju mēnešu laikā, un vēl uz trim mēnešiem pārbaudi var pagarināt. Šie termiņi iepriekš publiski nebija zināmi. Tagad, pēc Satversmes tiesas sprieduma, tie ierakstīti likumā. Tas nav vienas dienas vai vienas nedēļas jautājums, jo īpaši gadījumos, kad cilvēks ilgstoši nodarbojies ar uzņēmējdarbību, nav bijis tiešā valsts vai drošības iestāžu uzmanības lokā, vai dzīvojis tikai no algas un nav pārskatāmi viņa ienākumi un izdevumi.

- No jūsu teiktā izriet - ja Gobzems tiks izraudzīts par premjera amata kandidātu un viņam izdosies sastādīt valdību, par kuru nobalsos Saeima, pārbaude var tikt turpināta un viņam nāksies strādāt bez pielaides?

- Teorētiski, ja Valsts prezidents izšķiras par šādu soli, tad - jā. Prezidents ir informēts. Bet tas būtu ļoti liels risks. Informācijas apmaiņa mums ar prezidentu ir pārskatāma un saprotama. Mums paprasa - mēs atbildam; paprasīs par kādu citu - mēs atbildēsim. Viss pārējais jau ir politika.

- Pirms vairākiem mēnešiem mēs intervējām bijušo SAB Valsts ekonomiskās drošības un organizētās noziedzības apkarošanas nodaļas vadītāju Arnoldu Babri, kas stāstīja, kā viņa laikā organizēts darbs saistībā ar pielaižu jautājumiem. SAB esot rūpīgi vērojis kadru virzību politikā, preventīvi apkopojis informāciju, un gadījumos, kad kādam no politiķiem šāda pielaide nevarētu tikt dota, SAB neoficiāli, klusu šo informāciju pastāstījis konkrētai personai, kura tad lēmusi - turpināt kandidēt uz amatu ar pielaides nepieciešamību vai tomēr ne. Kur pazudusi šī profilaktējošā darbība?

- Publiski nevaru būt atklāts, bet varu pateikt - mēs šad tad esam signalizējuši, tomēr tas nav ņemts vērā.

- Agrāk nostrādāja, tagad nenostrādā. Kādēļ?

- Mainījusies attieksme. Lai nu kurš, bet mēs, drošības iestāde, vismazāk vēlamies konfliktus ar politiķiem. Mums ir ļoti daudz darāmā, un konflikts kaut vai ar vienu politiķi drošības iestādei atņem spēkus.

- Papētot pēdējo desmit gadu griezumā pielaižu jautājumu, atklājas dīvaina lieta: ir vairākas amatpersonas, kurām pielaide piešķirta, neskatoties ne uz ko, turpretī citi pielaidi nav dabūjuši, kaut gan nav zināms, kāpēc. Piemēram, 2008. gada oktobrī VID piemērojis aizdomās turamā statusu KNAB darbiniekam Jurim Jurašam, bet pēc mēneša SAB paziņojis, ka ir izsniedzis viņam pielaidi valsts noslēpumam. Arī uz Saeimas deputātu Andreju Judinu gulstas aizdomas par operatīvās informācijas noplūdināšanu, bet tagad izskatās, ka abiem nebūs problēmas ar pielaides saņemšanu. Kā to skaidrot?

- Te viss ir ļoti vienkārši. Kriminālprocesa uzsākšana pati par sevi nav pamats liegt pielaidi darbam ar valsts noslēpumu. Kriminālprocesa uzsākšanas latiņa pašreiz ir ļoti zema. Kriminālprocesu var uzsākt kaut vai, lai noskaidrotu, vai noziedzīgs nodarījums vispār ir bijis. Pielaides jautājumam svarīgi, vai pati persona tiek saukta pie kriminālatbildības. Šī ir robežlīnija. Ir situācijas, kad no šiem kriminālprocesiem var izsecināt, piemēram, par personas atbilstību publiski strīdīgajam slepeno noteikumu punktam 9.3.6., kurš runā par personīgām īpašībām un personas riskiem spēt saglabāt noslēpumu. Šie riski ir uzskaitīti klasificētā Ministru kabineta instrukcijā, līdzīgi kā Krimināllikumā panti. Pieņemot negatīvu lēmumu, līdzīgi kā kriminālapsūdzībā, ir jāatsaucas un jāatšifrē konkrētās instrukcijas punkti, vēl jo vairāk pielaides nepiešķiršanas pamatojums tagad jāpierāda apgabaltiesā.

- Arī aizdomās turamā status nav diskvalificējošs faktors?

- Nē! Arī stadijā, kad pret personu uzsākts kriminālprocess, var izrādīties, ka lieta prokuratūrā nenonāk un paliek izmeklēšanas iestādē. Daļa no tā, ko jūs iepriekš nosaucāt, ir palikušas izmeklēšanas iestādēs.

- Viena lieta ir aizdomas par kukuļdošanu, cita lieta - aizdomas par operatīvās informācijas noplūdināšanu?

- Līdzīgi. Ir jābūt pierādījumiem. Starpstadija ir vismaz lēmums par saukšanu pie kriminālatbildības. Ja ir runa par valsts noslēpuma izpaušanu vai neizpaužamu ziņu izpaušanu, tad šī situācija ir pētāma citādāk - vai nav citi riski attiecībā uz konkrēto personu.

- Jurašs tikko tika apstiprināts divos amatos Saeimā, kur nepieciešama pielaide valsts noslēpumam.

- Varu teikt tikai to, ka viņš jau ilgu laiku nestrādā KNAB. Pārbaude jāsāk no jauna. Kāds būs pārbaudes rezultāts, es nezinu. Saeima pagaidām pielaidi viņam arī nav pieprasījusi.

- Bijušā Valda Zatlera padomnieka Andra Pelša gadījums. Pēc WikiLeaks ziņām, viņam ļoti ātri izdevies nogādāt informāciju no Nacionālās drošības padomes (NDP) sēdes uz ASV vēstniecību. NDP runātais taču ir valsts noslēpums, viņš to noplūdināja, bet tagad par to saņēmis paaugstinājumu - iecelts Ārlietu ministrijas valsts sekretāra amatā.

- Neviens nekomentēs diplomātu savstarpējās sarunas. Manā rīcībā nav informācijas, ka Andris Pelšs būtu izpaudis valsts noslēpumu. Jāskatās, kāda ir bijusi klasifikācija, par ko NDP ir runāts. Nestāstīšu, kā notiek drošības padomes sēdes, kurā brīdī un kā tiek noteikta klasifikācijas pakāpe. Taču starpvalstu attiecības tiek veidotas, un diplomātu sarunas notiek katru dienu. Runāt par valsts noslēpuma izpaušanu tikai tādēļ, ka kaut kas parādījies WikiLeaks? Es arī savā laikā esmu ticies ar vēstniekiem, būdams prokurors. Tajā laikā manā rīcībā bija ļoti maz valsts noslēpuma saturošās informācijas. Pārsvarā tikai neizpaužamas ziņas saistībā ar krimināllietām. Ja tiek runāts par procesiem valstī vai viedokļiem - tas jau vēl nav valsts noslēpums. Valsts noslēpums ir konkrēta informācija, kas ir klasificēta; konkrēts dokuments un konkrēta dokumenta saturs.

- Ja pa ceļam uz ASV vēstniecību Pelšs būtu ieslīdējis citas valsts vēstniecībā, vai tad uz Pelša rīcību neskatītos savādāk?

- Protams! Ir mūsu partneri, un ir citas valstis. Tur jau ir tā robežšķirtne. Mēs kopā ar NATO valstīm būvējam mūsu drošības un aizsardzības sistēmu.

- Par valsts noslēpuma izpaušanu Krimināllikumā noteikta kriminālatbildība. Kāda tad jēga pielaižu institūtam - noķeram noplūdinātāju, ceļam apsūdzību, tiesājam?

- Jēga pielaižu institūtam, no viens puses, ir preventīva. Ir runa par riskiem. Valsts noslēpuma izpaušanas noziegumus ir ļoti grūti atklāt un vēl grūtāk pierādīt. Pielaižu institūts nodrošina to, ka persona saprot, ar kādiem dokumentiem tā strādā. Noplūdes gadījumā tā, visticamāk, būs apzināta rīcība - ne nolaidība. Pielaides ir vajadzīgas arī tādēļ, lai pēc iespējas samazinātu to cilvēku loku, kuri ir iesaistīti valsts noslēpumu saturošas informācijas apritē. Ja nav pielaides, zūd jēga arī noslēpuma iedalījumam dažādās pakāpēs - konfidenciāla, slepena un sevišķi slepena informācija. Pielaižu institūta mērķis ir ierobežot ne tikai valsts noslēpuma apriti, bet noteikt aizsardzības pakāpes atkarībā no slepenības pakāpes, un kur nu vēl NATO noslēpumi, kas ir augstākais aizsardzības līmenis. Ir runa ne tikai par izpaušanu, bet arī drīkstēšanu iepazīsties ar konkrēto noslēpumu. Amatpersonas, to skaitā politiķi, reizēm uzskata - ja viņiem ir pirmās kategorijas pielaide, viņi drīkst iepazīsties ar jebkuru slepenu dokumentu valstī. Te tiek pārkāpts princips «tiesības zināt». Piemēram, sevišķi slepena informācija - slepeno dienestu aģentūra, aģentu vārdi, uzvārdi - ar to nevar iepazīties pat Valsts prezidents, Ministru prezidents; var tikai Ģenerālprokurors, īpašos gadījumos, ar konkrētās iestādes piekrišanu un tikai tad, ja šīs zināšanas nepieciešamas viņa amata pienākumu pildīšanai. Turklāt pielaižu sistēma ļauj izsekot, kurš ir zinājis konkrēto informāciju. Ja iestādē nav pareizi izveidota valsts noslēpuma aizsardzības sistēma, tad par to atbild iestādes vadītājs.

- Vai taisnība tenkām, ka Aigars Sparāns ir tas, kurš SAB dod gala vārdu pielaižu izsniegšanas jautājumā? Publiskā telpā viņš pieminēts daudz vairāk nekā SAB direktors.

- (Smejas.) Lēmumu par pielaides izsniegšanu vai tās atteikšanu var pieņemt tikai divas amatpersonas - SAB direktors un SAB direktora pirmais vietnieks. Šīs ir publiskas personas.

- Jūs un Andis Freimanis?

- Jā. Protams, lai nonāktu līdz lēmumam, ir noteikta iekšējā sistēma, kādā veidā lēmums tiek gatavots. Mēs nestāstīsim par konkrētām amatpersonām, kuras strādā vai kuras vairs nestrādā SAB; mēs nerunājam arī par tām personām, par kurām ir pieņēmumi, ka tās strādā SAB vai ir strādājušas. Publiskās personas SAB ir divas minētās un vēl preses sekretārs. Viss. Vairāk mēs neko nekomentējam.

- Bet mūsu lasītājiem ir interesanti zināt, vai jums ir skaidrība, kādas ir Aigara Sparāna attiecības ar Rudolfu Meroni?

- To es vispār nekomentēšu. Es tēlotu nezinīti, ja teiktu, ka nezinu, kas ir Rudolfs Meroni, jo šo to atceros vēl no prokuratūras laikiem. Par konkrētiem vārdiem un uzvārdiem neko publiski arī neteikšu.

- Meroni jau tagad Latvijā pazīstams arī citā kvalitātē, ne tikai saistībā ar krimināllietām. Kopš augusta beigām SAB notiek akciju sabiedrības Radio SWH jaunā īpašnieka - SIA Media Support, aiz kura stāv Meroni, - pārbaude. Kāpēc pārbaude ir ieilgusi?

- To es varu paskaidrot. Grozījumi Nacionālās drošības likumā nosaka, ka šādas pārbaudes ir jāveic gan SAB, gan Drošības policijai. Taisnība ir tā, ka pārbaude nenotika ātri. Tam ir savi iemesli. Bet šobrīd rezultāts jau ir - klasificēta informācija ir nodota valdībai. Tālāk valdībai ir jāpieņem lēmums. Nezinu, kā valdība lems. Nezinām, kādi būs uzstādījumi, bet ir jābūt valdības lēmumam, kuru pēc tam ir iespējams pārsūdzēt arī apgabaltiesā. Taisnība ir tā, ka pārbaude nenotika ātri, bet tā ir pabeigta.

- Ministru kabineta noteikumos rakstīts, ka valdībai lēmums jāpieņem nekavējoties.

- Nezinu, vai to lems šī vai nākamā valdība. Varu apstiprināt tikai to, ka pārbaude nebija ātra un tam bija savi iemesli. Valdībai pašai jālemj, vai lēmumu pieņemt slēgtā vai atklātā sēdē.

- Kā aizgājušās Saeimas lēmums publiskot VDK aģentus ietekmē cilvēku vēlmi sadarboties ar SAB un vai vispār ietekmē?

- Šajā brīdī to vēl ir grūti noteikt. Tas bija viens no argumentiem, kuru minēju Saeimas sēdēs, ka aģentu publiskošana var būt viens no turpmākās neuzticēšanās iemesliem sadarboties ar valsts drošības iestādēm. Decembrī process noslēgsies, tad jau redzēsim, kāda būs sabiedrības reakcija, vai bažas nebija pārspīlētas. Patlaban nejūtam neko tādu, kas traucētu mums sadarboties ar aģentiem. Ceru, ka, pateicoties mūsu paustajai pozīcijai, arī mūsu aģenti ir sadzirdējuši, ka mēs viņus aizsargāsim, tāpat kā žurnālisti aizsargā savus avotus.

- Ja mēs neaizsargāsim savus avotus, zaudēsim darbu, zaudēsim maizi.

- Tad paliks tikai Maizītis (Smejas.).