Visticamāk, ka ļaužu vairākums, gaidot Latvijas valsts dzimšanas dienu, nezināja (tāpēc arī neredzēja), ka tieši naktī uz 18. novembri debesīs notiek brīnumainas lietas: tajās varēja vērot Leonīdu meteoru plūsmu... Tā izveidojusies, sabrūkot Tempela – Tatla komētai. Meteori veidojas no sairušu komētu paliekām, un gada laikā iespējams novērot gan Perseīdu meteoru plūsmu (augustā), gan Kvadrantīdu meteoru plūsmu (ziemā), gan arī jau pieminēto Leonīdu plūsmu. Komētas, kas sairušas smalkos putekļos un smilšu graudiņos, veido milzīgu mākoni, un tad, kad Zeme lido tam cauri, kosmiskie putekļi sadeg, veidojot brīnišķīgus skatus...
Astronoms Ilgonis Vilks gan smaida: svētku uguņošana noteikti radīja spilgtāku efektu par Leonīdu plūsmu. Taču ir kaut kas mūžīgāks par salūtu, un tas ir Visums. Par to un daudz ko citu, lūkojoties debesīs un mazliet pasmaidot, šodien runājam ar astronomu Ilgoni Vilku. Viņš par astronomiju sāka interesēties jau četrpadsmit gadu vecumā, kad kopā ar vecākiem bija atbraucis uz Baldones observatoriju paskatīties komētu... «Redzēju komētu ar visu asti. Tā bija Kohouteka komēta. Tad arī saslimu,» smaida Ilgonis Vilks.
- Cilvēki regulāri runā par pasaules galu. Kad tas, jūsuprāt, gaidāms? Varbūt tas jau ir sācies?
- Laikam tā ir cilvēku iekšējā vajadzība - runāt par pasaules galu. Cilvēki domā par savu nākotni, viņi grib justies droši, viņi vēlas nākotni noteikt paši, nevis ļaut to darīt kādai ārējai, nepārvaramai varai. Bieži vien šo varu asociē ar kosmiskiem objektiem. Tomēr cilvēki ļoti maz zina par kosmosu, un no šī mazzināmā viņi var arī baidīties. Pēdējos gadu desmitos cilvēki tiešām sākuši vairāk baidīties no kosmosa: ja parādās, piemēram, kāda komēta, daudziem šķiet, ka tā nokritīs uz Zemes. Nav vairs tā heroisma, kāds bija vērojams Padomju Savienībā agrīnajos kosmosa apgūšanas gados, kad kosmosā lidoja Jurijs Gagarins. Savukārt pasaules gala gaidīšanai ir sena vēsture. Tā, piemēram, 1666. gadā tika gaidīts pasaules gals, arī 20. gadsimtā to gaidīja. Agrāk tas bija vairāk saistīts ar reliģiskām lietām, proti, ar Antikrista parādīšanos. Tagad uzsvars ir pārgājis uz kosmosu. Šajā gadsimtā pasaules galu gaidīja 2012. gadā.
- Kāds varētu būt pasaules gals? Piemēram, Zeme saduras ar milzu asteroīdu? Zeme noiet no orbītas? Varbūt pat apstājas?
- Tāds asteroīds, kāds savulaik iznīcināja dinozaurus, nevarētu būt... Tik lieli asteroīdi mums jau ir zināmi. Līdz ar to pasaules mēroga katastrofai nav piemērots neviens debesu objekts, kas Zemei varētu draudēt tuvākajos simtos gadu. Astronomija ir precīza zinātne: debess ķermeņu orbītas var aprēķināt laikā tālu uz priekšu. Protams, asteroīdi var būt arī mazāki. Atcerēsimies Čeļabinskas notikumus: 2013. gadā virs pilsētas - apmēram 30 km augstumā - uzsprāga meteorīts, ne visai liels, tādas normālas privātmājas lielumā. Cilvēki cieta tikai no logu stikliem, kurus izsita triecienvilnis. Daudz lielāks bija Tunguskas meteorīts, kas uzsprāga 1908. gadā Krievijā virs tundras. Ja Zemei tuvojošos meteorītu pamana vairākus gadus iepriekš, tad var paspēt sagatavot kosmosa kuģi, kas dodas pretim meteorītam un to novirza no kursa.
- Atcerēsimies filmu Armagedons...
- Kaut kā tā... Tikai meteorītu nevajag spridzināt gabalos, jo tad būs daudz nekontrolējamu gabalu, kuri kritīs daudzviet. Bet visticamāk, ka šādi debesu ķermeņi mums nedraud.
- Bet kas tad mums draud?
- Zvaigžņu sprādzieni. Kad tās sprāgst lielā attālumā, uz Zemes mēs tik vien redzam, kā parādās zvaigzne, kuru pēc tam vairs neredzam: tās ir pārnovas jeb supernovas. Ja tas notiek tālu no Zemes, tas ir tikai astronomisku pētījumu objekts. Bet nevar izslēgt, ka ir kāda zvaigzne, kas uzsprāgst tuvāk. Protams, mūsu tuvākajā kosmosā ir uzskaitītas visas zvaigznes, bet tad mums jārunā par tālākām zvaigznēm, kas atrodas tūkstošiem gaismas gadu attālumā. Varbūt kāda no tām uzsprāgs tuvākajos miljons gados... Dažu zvaigžņu sprādzienos rodas gamma starojums, un tas jau ir slikti. Tā ir milzīga kosmiskā atombumba.
- Ja tā zvaigzne atrodas tūkstošiem gaismas gadu attālumā, diez vai mēs tuvākajā nākotnē kaut ko sajutīsim...
- Lielākoties - ne, bet ja viss neveiksmīgi satrāpās, tad Zemi var sasniegt tik spēcīgs gamma starojums, ka tas veic izmaiņas atmosfērā, palielinot mutācijas dzīvajā dabā. Šķiet, ka mazāku sugu izmiršana pirms vairākiem desmitiem miljonu gadu tiešām ir notikusi, pateicoties šādam starojumam.
- No kā vēl cilvēki baidās?
- No melnajiem caurumiem.
- Esmu lasījusi, ka šo objektu gravitācija ir tik spēcīga, ka pat gaisma no tiem netiek ārā...
- Jāņem vērā, ka šī gravitācija darbojas tikai tiešā melno caurumu tuvumā. Šie caurumi parasti ir maziņi - nelielas pilsētiņas lielumā. Tie iedarbojas dažu tūkstošu kilometru rādiusā. Kosmiskos mērogos tas ir nieks. Iztēlosimies: - hops! - Saule kļūst par melno caurumu (tā gan nevar notikt). Nekas jau nemainīsies: melnais caurums ir tikpat liels, cik Saule, un Zeme turpinās riņķot tam apkārt.
- Nebūs tikai Saules gaismas.
- Jā, tās gan nebūs. Ja kāds drosminieks aizlaistu ar raķeti līdz šim caurumam, viņš tiktu ierauts iekšā. Bet, kas tur patiesībā darās, to pat Hokings nespēja iedomāties.
- Bet kā varēja uzzināt, ka tādi melnie caurumi eksistē?
- Labs jautājums. Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem tas bija tikai teorētisks pieņēmums, ka tādi eksistē. Tagad pierādījumu ir gana daudz. Ja melnais caurums ir tuvu kādai zvaigznei, tas rauj iekšā zvaigznes vielu. Bet, pirms iekrist melnajā caurumā pavisam, ap melno caurumu rodas īpašs disks, kas staro. Pēc diska var izspriest, cik liela ir melnā cauruma masa. Galaktiku centros ir ļoti lieli melnie caurumi. Tie lēnītēm ir krājušies, plūduši kopā... To visu var saprast pēc īpašā zvaigžņu disku starojuma.
- Mēdz teikt, ka Saule ir pusmūža zvaigzne. Kas notiks pēc tiem miljardiem gadu, kad Saulei beigsies degviela?
- Saule kopā ar Zemi izveidojās pirms aptuveni četrarpus miljardiem gadu. Pēc kādiem pieciem miljardiem gadu Saule izpletīsies un pārtaps par sarkano milzi. Savukārt tuvākajos tūkstošos un miljonos gadu Saule spīdēs stabili. Tā ir viena no lietām, kurā cilvēki var paļauties uz zinātni: teorija par zvaigžņu evolūciju ir izstrādāta gadu desmitus ilgā periodā, un zinātnieki liek galvu ķīlā, ka Saule tuvākajā laikā nevar uzsprāgt vai nodzist. Saule spīd tik stabili, ka tās spīdēšana nav Zemes klimata izmaiņu iemesls. Uz Saules notiek uzliesmojumi, bet Zeme tos izjūt kā sakaru traucējumus un ziemeļblāzmu. Saules aktivitāte var kļūt lielāka ap 2025. gadu. Tad gan var uz laiku pazust GPS, sakari starp kontinentiem, ziņu pārraide no kosmiskajiem pavadoņiem - lietas, uz kurām jau esam pieraduši paļauties. Liela Saules vētra to visu var sabojāt, un tad būs vajadzīga milzu nauda, lai visu atjaunotu. Bet arī tas nav pasaules gals. Toties tas pienāks pēc pieciem miljardiem gadu, kad Saule būs sarkanais milzis un spīdēs 100 reižu spožāk nekā tagad, un temperatūra uz Zemes būs ap 1000 grādu. Saule faktiski atnāks šurp: tā būs izpletusies tik liela, ka ietvers Zemi... Te viss kusīs un vārīsies, Zeme vairs nebūs apdzīvojama.
- Tiešām pasaules gals. Ja vien cilvēki to neuztaisīs paši ar kādu kodolkariņu...
- Stīvens Hokings par to vēl nesen nopietni brīdināja.
- Lai izvairītos no pasaules gala, cilvēki domā par dzīvošanas iespējām uz citām planētām. Diezgan nereāli, šķiet.
- Tuvākajos simt gados tie būs tikai paši pirmie drosminieki, kuri, iespējams, mēģinās dzīvot uz Marsa.
- Bet tur taču nav dzīvošanai piemērotu apstākļu.
- Jā, pat Antarktīdā iespējams izdzīvot. Uz Marsa ir daudz aukstāks. Bet lielākā problēma ir tā, ka tur nav gaisa. Tātad tas jāražo uz vietas. Bet iekārtām ir tendence sabojāties...
- Tad varbūt meklēt citu planētu?
- Jā. Šī tēma ir aktuāla kopš brīža, kad 1995. gadā atklāja planētu pie Saulei līdzīgas zvaigznes. Nu mēs zinām jau 4000 planētu. Attālumi līdz tām gan ir mērāmi desmitos un simtos gaismas gadu. Ja mēs nevaram apiet Einšteina teoriju par gaismas ātruma galīgumu, un mēs to tiešām nevaram, tad nonākam pie fantastikas cienīga scenārija par paaudžu kuģiem, uz kuriem cilvēki dzīvo paaudzēs kaut kādās ekosistēmās - ar cerību kaut kur un kaut kad nonākt... Raķešu būvētājs Īlons Masks uzskata, ka kosmosā iespējams izveidot nelielas kolonijas, kur var saglabāties cilvēki, ja uz Zemes viss aiziet šķērsām.
- Nez, kā tas ir sanācis, ka tuvākajā apkārtnē cilvēks ir vienīgā saprātīgā būtne... cik nu saprātīgs viņš var būt.
- Tuvākajā apkārtnē - vienīgā saprātīgā būtne. Pagājušajā gadā apkārt Saulei aizskrēja kāds asteroīds, un tad, kad tas attālinājās no Saules, tā ātrums palielinājās. Parastais skaidrojums bija: tas ir no Saules sasilis un sviež laukā gāzes vai putekļu plūsmas, tā iegūstot ātrumu. Bet kāda zinātnieku grupa pieņēma teoriju, ka tā ir citplanētiešu lidaparāta gaismas bura: viņi to pagriezuši pret Sauli, lai dabūtu paātrinājumu. Tomēr stāsti par lidojošajiem šķīvīšiem jāliek mierā.
- Žēl tomēr.
- Jā, man arī savā mūžā gribas piedzīvot atklājumu par dzīvības eksistenci Visumā. Kaut vai mikrobus uz Marsa!
- Visums ir bezgalīgs? Kas ir aiz bezgalības?
- Zinātne nevar atbildēt uz jautājumu: vai Visums ir bezgalīgs? Iespējams, tas var bezgalīgi izplesties, taču sākotnēji tas noteikti bija galīgs. Telpa ir cieši saistīta ar Visumu, un nav tā, ka, piemēram, galds, pie kura sēžam, varētu izplesties un aizņemt visu istabu, izplešas pati telpa. Bet ja tā galda nebūtu, tad nebūtu arī telpas - tas, protams, ir pretrunā ar mūsu ikdienas sajūtām, to var tikai matemātiski aprakstīt. Un laiks arī ir nesaraujami saistīts ar galdu un telpu. Ja nav ne galda, ne telpas, tad nav arī laika.
- Varbūt laika vispār nav?
- Tiek aplūkoti divi varianti. Viens: laiks ir mūsu izdomāta konstrukcija, lai saliktu notikumus secībā. Otrs: laiks ir reāla kategorija, tas eksistē Einšteina teorijā. Iespējams, ka Visuma sākumā laiks bija līdzīgs telpai. Bet šī mūsu saruna patiesībā ir nozīmīga, jo cilvēkiem ir svarīgi formulēt savu attieksmi pret šīm lietām, kas nebūt nav viegli izprotamas. Rainis savulaik teica: «Patiesība ir ļaudīm grūtāk saprotama nekā nepatiesība, jo patiesība ir organiska un dabiska un kā tāda meklējama un izlobāma. Nepatiesība turpretī ir mākslīgi taisīta un zināmam gadījumam un zināmai saprašanas spējai taisni piemērota.»
- Bez Augstākā Saprāta diez vai Visums būtu izveidojies - tā, pats no sevis. Pirms tam kaut kas ir bijis vai nav bijis?
- Ja pirms tam nebija laika, tad arī nekā cita, iespējams, arī nebija. Kosmosā darbojas kāds nozīmīgs spēks - gravitācija, kas visu velk vienkop. Un šī gravitācija miljardiem gadu laikā spējusi radīt fantastiskas struktūras. Sākumā izveidojās zvaigznes, pie tām - planētas. Zvaigznes sastājās galaktikās. Un tas viss notika šā vienkāršā spēka - gravitācijas - iedarbībā. Radās ļoti smalka struktūra, kas sākumā bija vienkāršāka, pēc tam attīstoties veidojās sarežģītāka. Stīvens Hokings apgalvo, ka šādam nolūkam pat nebija vajadzīgs Dievs, jo viss notika, balstoties uz dabas likumiem. Bet pieņemsim, ka mūsu Visums nav viens. Bezgalība ir milzīga, grūti aptverama, bet kas ir tur, kur beidzas bezgalība? Daudzo Visumu ideju sauc par Multivisumu, un attālie Visumi, iespējams, ir atšķirīgi no mūsējā, tur valda pilnīgi citi dabas likumi. Taču tas pagaidām ir tikai kā loģikas vingrinājums, to pierādīt nevar.
- Labi, atgriezīsimies uz Zemes. Kāda ir astronoma ikdiena Latvijā?
- Šobrīd vairāk esmu pievērsies astronomijas vēsturei: ceru radīt vienu lielu grāmatu. Bet, piemēram, mans kolēģis - astronoms Ilgmārs Eglītis - pēta sarkanos milžus. Ir zvaigžņu paveids, kurā ir daudz oglekļa savienojumu, ogleklis veido molekulas, un tas astronomiem ir interesanti. Tas nozīmē darbu naktīs, kad var veikt zvaigžņu novērojumus ar teleskopu. No rīta šos novērojumus apstrādā, salīdzina ar citu observatoriju novērojumiem. Latvijā šādā veidā ir atklātas aptuveni 400 jaunas zvaigznes. Ir noskaidrots, kur tās atrodas, cik tās ir vecas. Tas viss palīdz saprast mūsu zvaigžņu sistēmu un papildina zvaigžņu evolūcijas teoriju. Tad ir publikācijas, konferences, ziņojumi...
- Ir kāds liels, īpašs latviešu astronomu atklājums?
- Drīzāk jau darbarūķu pienesums astronomijas laukā. Ir plaši pētījumi par šīm vecajām zvaigznēm. Ir atklāti vairāki desmiti jaunu asteroīdu, starp kuriem vairāki ir arī tādi, kuri var pienākt bīstami tuvu Zemei. Ventspilī, Starptautiskajā radioastronomijas centrā, šobrīd ar radioteleskopu ķer kosmiskos atkritumus. Bet tie nav atklājumi, tas ir tāds kā dienesta darbs. Katru gadu astronomu saimei pienāk klāt kāds jauns astronoms, taču no viņiem tikai nedaudzi paliek zinātnē, jo finansējums ir mazs, un astronomija nav tā joma, kur var piesaistīt vērā ņemamu Eiropas fondu finansējumu. Tā ka - paaudžu maiņa astronomijā diemžēl nenotiek... Bet kosmoss ir tik skaists. Un tas ir pelnījis, lai to izpēta.
