Cildinām un lepojamies - mūsu Latvijai 100!
Šodien Latvija svin savu 100.dzimšanas dienu. Ideja par neatkarīgu valsti neradās dienu iepriekš un pat ne dažas nedēļas pirms 1918. gada 18. novembra, bet daudz agrāk. Labvēlīgus apstākļus Latvijas neatkarības pasludināšanai vispirms veidoja starptautiski apstākļi.
Par Latvijas autonomiju, vispirms jau Krievijas sastāvā, sāka runāt 1917. gada pavasarī pēc Krievijas Februāra demokrātiskās revolūcijas. Latvija tolaik bija iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, un tad vēl valdīja cerība, ka ir iespējama «brīva Latvija brīvā Krievijā». Tomēr neatkarīgas valsts ideja kļuva arvien aktuālāka, jo nebija iespējams ignorēt situāciju, ka Latvijas teritoriju sāks dalīt Vācija un Krievija.
Jau 1917. gada rudenī tika izveidotas latviešu nacionālās politiskās organizācijas - Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Sākumā abas organizācijas nebūt nebija vienisprātis par Latvijas turpmāko pastāvēšanas veidu. Katra darbojās savu mērķu interesēs, par laimi, neatkarīgas un nacionālas valsts idejas vārdā spēja apvienoties.
Krievijas un Vācijas ietekmes mazināšanās ļāva Latvijai arvien drosmīgāk virzīties un patstāvīgas, neatkarīgas, nacionālas valsts veidošanos. 1918. gada 3. martā Krievija atteicās no savām pretenzijām uz Latvijas teritoriju, 11. novembrī Vācija parakstīja pamieru ar Antantes valstīm. Un 1918. gada 11. novembrī britu ārlietu ministrs Arturs Belfūrs ar oficiālu vēstuli paziņoja, ka Lielbritānija par Latvijas valdību de facto atzīst LPNP. Starp citu, LPNP uzskatīja, ka Latvija ir proklamēta 1918. gada janvārī, kad tika pieņemta rezolūcija par to, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.
Lai izbeigtu strīdus par to, kura no abām politiskajām organizācijām ir galvenāka, 1918. gada 17. novembra vakarā tās kopīgi izveidoja Latvijas Tautas padomi un pasludināja, ka tai pieder suverēnā vara Latvijā. Latvijas Tautas padomes svinīgajā sēdē 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta neatkarīgas Latvijas valsts.
25. novembrī Vācijas pārstāvis Baltijā Augusts Vinnigs Latvijas valdību informēja, ka vācu valdība provizoriski atzīst Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu varu.
Latvijas starptautiskā atzīšana de iure notika 1921. gada 26. janvārī. Līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā Latvijas diplomāti strādāja 25 valstīs. Tā kā daudzas valstis neatzina Latvijas okupāciju, tad saskaņā ar starptautisko tiesību normām Latvijas Republika turpināja pastāvēt de iure, ārzemēs turpināja strādāt Latvijas Republikas diplomātiskais dienests. Latvijas iedzīvotāju dzīvi tas nepadarīja vieglāku. Padomju okupācija ilga pusi gadsimta.
Un atkal starptautiskie apstākļi ļāva Latvijai arvien uzstājīgāk pieteikt sevi kā neatkarīgu valsti. Toreizējā Padomju Savienības vadītāja Mihaila Gorbačova atļautais kurss uz pārbūvi (perestroika), kas nozīmēja arī politiskās varas pārkārtošanu, izraisīja lavīnas efektu. 1989. gada 31. maijā Latvijas Tautas frontes valde aicināja sākt diskusiju par pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību. 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti, 23. augustā notika tautas akcija Baltijas ceļš, 7.-8. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 2. kongress, kas deklarēja kursu uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. 1990. gada 4. maijā tika pieņemta Neatkarības deklarācija. Pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas datums ir 1991. gada 21. augusts, kad tika pieņemts Latvijas Republikas Konstitucionālais likums Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Likumā noteikts, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme.
Par godu Latvijas Republikas proklamēšanai šodien jāizkar valsts karogs.