Maestro uz mirkli apklust un izvelk no žaketes iekškabatas blociņu. Uz tā rakstīts – 2019. gads. «Zināt, cik mēnešu man jau aizrakstīti ar darbiem nākamajā gadā? Daudz,» viņš saka. Raimonds Pauls dzīvo jau nākamajā gadā. Aizmirstot par dzimšanas dienām, par svētkiem, par atpūtu...
Tā, šķiet, ir bijis vienmēr. Gandrīz sešdesmit gadi uz skatuves - cik koncertu Raimonds Pauls pa šiem gadiem ir nospēlējis? Cik teātra izrādēm mūziku sacerējis, pats sēdējis pie klavierēm, atskaņojot brīnišķīgās dziesmas, kas bijušas un ir neatņemama izrāžu sastāvdaļa? Tās ir vairāk nekā 40 izrādes: Īsa pamācība mīlēšanā, Šerloks Holmss, Džons Neilands, Brands, Kaligula, Elizabete, Anglijas karaliene, Meža gulbji, Māsa Kerija, Leģenda par Zaļo jumpravu, Leo, pēdējā bohēma un citas...
Pauls nav apstājies miera un atpūtas pieturā, viņš rada idejas, spēlē, sacer, «izceļ» jaunus talantus un plāno turpmāko koncertdzīvi. Kurš var visspilgtāk simbolizēt Latvijas nerimstošo jaunradi, tās mūžīgo, dāsno esību un latvisko pašapziņu? Protams, ka Raimonds Pauls. Nenovecojošs, vīrišķīgi spēcīgs, ironisks un pašironisks, fenomenāli talantīgs un bezgala jūtīgs. Maestro Raimonds Pauls, latvieša rakstura izteicējs dziesmās, mūsu Latvijas simtgades zaļojošais dzīvības koks.
Raimonds Pauls: - Es vienmēr esmu darījis savu darbu, nedomādams par to, kas man par to būs vai nebūs... Liela daļa mana darba mūža iekrita padomju laikos. Mēs ļoti labi visu zinām par šo režīmu. Bet mēs - redz, es saku, «mēs», latviešu inteliģence, daudz ko toreiz saglābām. Un tas nav noliedzams. Latviešu māksla, teātris, aktieri, dziedātāji, gleznotāji, komponisti, rakstnieki, dzejnieki... Visus tos piecdesmit okupācijas gadus mēs noturējām dziesmu svētkus, noturējām kultūru. Par spīti visam. Bet par to šodien, patiesību sakot, nav jārunā, tas ir pats par sevi saprotams. Vēl vairāk - nedrīkst teikt tā, kā viena augstu sēdoša dāmīte savulaik pateica: tiem, kuri strādājuši padomju laikā, pensijas vispār nepienākas! Ko vēl patīkamu pateikt... Tagad taisīs vaļā tos čekas maisus, tur taču visiem zināmi uzvārdi būs iekšā. Un ko mēs ar to visu šodien iesāksim? Sakiet - ko? To vajadzēja darīt uzreiz, 1991. gadā. Tie, kuri bija gudri un kuriem bija sakari, savus vārdus no tiem maisiem ir aizvākuši. Mēs par daudz ņemamies ar to netīro vēsturi. Un kopumā mūsu vēsture nekāda priecīgā nav bijusi, daudz asiņu lijis. Šodien, es domāju, vairāk jāskatās uz priekšu. Vai tie cilvēki, kuri tagad ievēlēti Saeimā, būs tie, kuri nesīs mums laimi vai vismaz norādīs ceļa pagriezienu uz pareizo pusi? Ko viņi mums var atnest? Diez ko labi tas viss neizskatās... Vakardiena (otrdiena, 6. novembris - E.V.) Saeimā jau bija daudzsološi jautra.
- Jūs domājat Saeimas prezidija vēlēšanas?
- Jā. Aktieris jau tika nolikts savā vietā... Sak, nebļausties te tik daudz. Bet galvenais - kas palīdzēja visā tajā lielajā balsošanā? Tie, kuriem nedod iespēju tikt pie valdības veidošanas. Saskaņa! Šī partija vienkārši nebalsoja, tā palīdzot regulēt amatu sadalījumu.
- Jūs domājat, ka tur kaut kas bija sarunāts?
- Nu, es nezinu... Gluži bez runāšanas tur iztikt laikam nevarēja. Saeimas prezidija galvgalī ir trīs sievietes... Tur nu gan varēs daudz ko sagaidīt (smejas). Pie mums Latvijas Radio arī sievietes pie varas... Dies, pasargā, neviens jau nav pret sievietēm!
- Labi, ka pateicāt... Bet kas jums tagad prātā? Kāda jauna koncertprogramma?
- Esmu priecīgs, ka satikos ar dziedātāju Daumantu Kalniņu. Taisām romantiski lirisku programmu: salasīju kopā savas dziesmas no seniem laikiem, no muzikālajām izrādēm, piemēram, no Meža gulbjiem, no Māsas Kerijas. Tās ir dziesmas, kas ir jānodzied, nevis jānorunā. Dievs Daumantam ir devis labu balsi, viņš ir ļoti muzikāls puisis. Joprojām skan mana programma kopā ar Dināru Rudāni, savukārt Normunds Rutulis ir uztaisījis satriecošu programmu diskotēkām: tur ir viena satriecoša dziesma par to, kā tika uzvārīta krūkļa ogu tēja, kas visas brūtes noindēja... Tekstiņš - pateicoties Jānim Peteram. Galvenais bļaujamais gabals. Visi mauj līdzi... Divi trīs akordi, tur vairāk nevajag. Tāds jau ir šādu gabalu mērķis: ja publika nedzied līdzi, tad tev kaut kas nav izdevies.
- Tūdaļ būs 18. novembris, Latvijas dzimšanas diena. Kādas sajūtas?
- Nauda no valsts puses it kā netiek žēlota... Pasākumi cits pēc cita. Izskatās gan, ka daudziem pasākumiem ir tikai pielipināta tā birka par simtgadi. Protams, ir arī daudz labu pasākumu. Tomēr daudz arī viduvēju un pavisam vāju pasākumu. Viss ir atkarīgs no tiem, kuri organizē, kas vada un diriģē. Kulminācija, protams, bija dziesmu svētki. Pēc tiem ir grūti uztaisīt kaut ko labāku. Bet paskatīsimies, pavērtēsim pēc tam. Protams, izlietu ūdeni vairs nesasmelt, taču no kļūdām kādreiz arī jāmācās. Igauņi mūs atkal apspēlējuši: viņi savā simtgadē atklājuši Arvo Perta centru*. Arī mums labākā dāvana būtu bijusi koncertzāle Rīgā. Par to mēs esam runājuši gadu gadiem. Kongresu namu es pat vairs negribu pieminēt. Tagad tiek mocīts Vāgnera zāles jautājums, padomju laikos to restaurēja, vēlāk atkal nolaida līdz kliņķim. Šai zālei vajadzēja nest ģēnija Vāgnera vārdu. Bet nav jau naudas! Paskatieties, kā šobrīd ir noslogota Staļina laikā būvētā VEF Kultūras pils. Tur katru dienu ir koncerti. Jāpiesakās gadu uz priekšu, lai ieplānotu koncertu. Tas nozīmē, ka cilvēki nāk uz koncertiem - par spīti visam. Un interesanti, ka uz koncertiem vispirms tiek izpirktas tieši dārgās biļetes. Acīmredzot cilvēkiem nauda ir.
- Ir kaut kas tāds, kas jūs aizkustina, domājot par valsts simtgadi?
- Tie paši dziesmu svētki. Iepriekšējos gados pats esmu ļoti daudz piedalījies svētku organizēšanā, tāpēc zinu vājos punktus. Piemēram, koru dziedātāji. Viņu var pietrūkt. Latviešu amatiermāksla - tā ir unikāla, tā jāsaglabā. Eiropā nekā tamlīdzīga vairs nav. Ja kaut kas ir, tas jau mirst nost. Protams, ārzemēs ir kaut kādi atsevišķi kolektīvi, bet tas nav tā, kā ir pie mums: lauku kultūras namos ir kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri... Cik ilgi mums izdosies to visu uzturēt? Es nezinu. Lūk, tas mani satrauc. Un tā informācija, kas gāžas uz jaunatni... Es paklausījos X faktoru, jo mani interesēja grupa Radio trio. Labas, talantīgas meitenes. Bet kas mani mulsina... Cik ilgi mēs varam klausīties amerikāņu un angļu mūzikas kopijas? Tas visu padara vienādu. Man ausīs skan kādas amerikāņu zvaigznes dziedājums, mūsējie kaut ko mēģina, un kā mācību materiāls tas neaizvietojams. Bet kas tad mēs patiesībā esam? Līdz šim populārākais kanāls Latvijā ir Radio 2. Šlāgeri... Visi, izdzirdot šo vārdu, sten un vaid. Bet kad vasarā notiek pilsētu svētki - kas tad tur skan? Atkal latviešu šlāgeri.
- Tad varbūt uz Eirovīziju iet ar kādu latviešu šlāgeri? Vismaz dažu valstu klausītāji sapratīs...
- Bet mums jau to spēcīgo rīkļu nav! Līdzko tu atver muti vaļā un palaid pirmo frāzi - ir skaidrs, vai tev tā rīkle ir vai nav. Paņem to publiku vai nepaņem... Nu labi, ar dziedošajiem aktieriem ir citādi: Spanovskis, piemēram, ņēma publiku uzreiz. Tagad es arī gribu palīdzēt vienam aktierim un atkal izraut viņu uz skatuves... Bet ar viņu var sarunāties tikai caur vienu sievieti.
- Skaidrs. Sapratu.
- Kā viņš lasa dzeju... Nesen to dzirdēju. Viņš klausītājus noveda... oi, oi, oi. Ne velti viņa kroņa gabals ir Svētvakars. Līdz šai dienai to visi atceras. Es viņam saku: vajag kaut ko darīt, kamēr tu esi dzīvs... Pēc Jaungada paskatīsimies, kas mums sanāks. Atcerieties, Dailes teātrī bija Mūžīgais unisons - Ivars Kalniņš, Andris Bērziņš, Jānis Paukštello un Varis Vētra. Publikai viņi vienmēr patika. Un tāds piegājiens, kāds bija un ir Bērziņam, nav nevienam. Tagad es gribu uztaisīt tādu... literāri muzikālu montāžu. Es vienmēr viņam lūdzu, lai viņš norunā slaveno Tālavas taurētāju Rīgas ebreju izloksnē... Bauda klausīties! Visiem aktieriem un dziedātājiem saku: meklējiet un dariet kaut ko! Nav ko sēdēt un gaidīt piedāvājumus. Nekas nekrīt no debesīm. Mēs, latvieši, esam tādi pieklājīgi un atturīgi, bet paskatieties, ar kādu uzstājību un kaislību uz priekšu iet krievi! Skatos uz krievu aktieriem, viņiem mēģinājumi teātrī notiek pavisam citādi, ja salīdzinām ar latviešu teātriem. Tāpat kā amerikāņiem - tiem arī vienmēr rokas un kājas pa gaisu. Mentalitāte...
- Stāsta, ka Muzikālās bankas koncerts nākamgad notikšot Daugavpilī.
- Daugavpils mani nošokēja labā ziņā... Pirms kāda mēneša Māris Briežkalns man iedeva ierakstu: tur noticis manu dziesmu izpildītāju konkurss. Starptautisks! Kā viens spānis dziedāja manu Mēmo dziesmu - man mute palika vaļā... Viens krievs savukārt nodziedāja manu dziesmu ar Jevtušenko vārdiem Dai, Bog (Dod, Dievs - krievu val.). Kas par rīkli! Mums tādu nav. Par šo pasākumu medijos - neviena vārda. Bet piedalījās dziedātāji no 12 valstīm. Ka Daugavpils organizēs Muzikālo banku - nebrīnos. Daugavpilieši to izdarīs un arī naudu dabūs.
- Vai Latvijas simtgades gads ir citādāks nekā pārējie gadi?
- Nē, nav. Vismaz man personīgi - nav. Man visu laiku ir koncerti. Šis gads neatšķiras no citiem. Bet, ja tu neaizraujies ar to lietu, ko dari - vienalga, kādā profesijā strādā -, tad nekas nesanāks.
- Ko domājat par Saeimas vēlēšanām?
- Ko tur domāt... Puse vēlētāju uz tām neaizgāja. Tas ir ļoti slikti. Bet no otras puses - kas tās par partijām, par kurām tika piedāvāts balsot? Knapi 500 biedrus savākušas? Kaut kādas biedru grupiņas. Bet partijā jābūt no 2000 līdz 5000 biedriem, tad var sākt kaut ko domāt. Nu, un kur tad bija tā Kaimiņa partija, kad notika Saeimas prezidija vēlēšanas? Nekur nebija, un nekas no tās arī nebija! Kliegt un bļaut, un nezin ko solīt - tur viņi ir meistari, jā. Bet tad, kad solījumi jārealizē - tad tik sākas visādi brīnumi. Uz ko cerēja tie topošie deputāti, kuriem nav nekādas pieredzes valsts pārvaldē? Manuprāt, viss ir ļoti prasti: lielāko daļu no viņiem interesē tikai nauda. Pagaidīsim: pēc mēneša jau viss būs skaidrs... Kad būs jāpieņem lēmumi, redzēsim cirku. Jau pirmajā sēdē redzējām «priekšnesumus»: viens jau kliedza - kāpēc es nevaru runāt savā dzimtajā valodā - latgaliski? Tad jau visi krievi Saeimā arī pieprasīs runāt dzimtajā - krievu - valodā!
- Bet daudzi taču cer uz valsts augšupeju: beigu beigās - parlamenta sastāvs nomainījies par 65 procentiem.
- Nedomāju, ka no tā, ka nomainījies parlamenta sastāvs, valstī kaut kas būtiski mainīsies. Viss ir atkarīgs no atsevišķiem cilvēkiem, kuri kaut ko gribēs darīt un uzņemsies atbildību. Domājot par to visu, es sev uzdodu jautājumu: vai Latvijā kādam latvietim kaut kas pieder? Vai mums ir nacionālie uzņēmēji? Es runāju par rūpnīcām, lieluzņēmējiem...
- Nosaukšu uzreiz vienu: Uldis Pīlēns.
- Nu, paldies Dievam. Bet viens ir par maz. Vajag vairāk. Bet, runājot par kultūras mecenātiem - cik mums tādu ir? Es zinu tikai divus: Boriss un Ināra Teterevi. Un vēl man ir tāds diletantisks jautājums: vai Latvijā ir kāda banka, kas pieder Latvijai? Kādreiz taču bija, vai ne? Tur katrs Latvijas pilsonis varēja iet un noguldīt savu naudiņu, lai kādus procentus dabūtu atpakaļ. Tagad ir tikai skandināvu bankas.
- Medijos pavīdēja ziņa, ka jums atdošot naudu, ko pazaudējāt Krājbankā. Kurš to solīja, piemirsu.
- Kaimiņa partijas premjera amata kandidāts Gobzems solīja.
- Tad jāprasa solījumu pildīšana!
- Tas viss, ko viņi tur sola... Tā ir tikai priekšvēlēšanu bļaustīšanās. Bet es pirms svētkiem negribu runāt kaut ko depresīvu. Mani glābj tas, ko es daru. Skatuve mani glābj. Ja tās nebūtu, es nezinu, kas ar mani notiktu. Iziešana pie publikas - tas ir dopings.
- Varbūt kļūt par prezidentu? Stāsta, ka tas arī esot dopings.
- Dies, pasargā! Toreiz, gandrīz pirms divdesmit gadiem, man pietika prāta atteikties no šī goda. Bet, dabīgi, es ļoti labi saprotu, ka, būdams prezidenta amatā, cilvēks var virzīt savas iniciatīvas, un tās var kļūt par nozīmīgāko devumu prezidentūras laikā. Ar noteikumu: ja vien tu esi personība un tu nebaidies.
- Ja jums vajadzētu uzrunāt latviešu tautu 18. novembrī - ko jūs teiktu?
- Es teiktu: labvakar! Vai jūs vēl manu valodu saprotat? Varbūt man pāriet uz angļu valodu?
- Bet ja nopietni?
- Tas jau arī bija nopietni... Neko gudru un cēlu es nebūtu gatavs teikt. Zinu tikai to, ka ikvienam jāizdara savs darbs, turklāt - ar pilnu atdevi. Tikai tā mēs varēsim kaut ko sasniegt. Negribu runāt nekādus lētos lozungus - cik mēs esam stipri un tā tālāk... Viss ir atkarīgs tikai katra cilvēka personiskā darba. Viss - sākot ar ģimeni un beidzot ar valsti. Ģimene šodien ir sevišķi sarežģīta lieta: tagad ir vērojamas visādas savādas novirzes, un jēdziens «ģimene» paliek galīgi nesaprotams... Un vēl svarīga ir savas zemes sakopšana. Kad braucu pa laukiem, vēroju apkārtni: redzu - sakopta māja un dārzs, citur - nekārtība un pamestība. Viendien skatījos kaut kādas amatierfilmiņas par pierobežu. Labāk nebūtu skatījies... Kā tur cilvēki dzīvo! Tukšums, vienu večuku atrada, ar ko parunāties. Drausmīgi. Cilvēki brauc prom, skolas veras ciet. Pabraukājiet pa šīm vietām, jaunie deputāti. Viena lieta ir Cēsis vai Liepāja. Bet pavisam kas cits ir pierobeža aiz Ludzas vai Krāslavas. Lūk, par to ir jādomā. Tā ir mūsu teritorija. Tā ir mūsu valsts daļa!
* Igauņu komponista Arvo Perta daiļrade ir būtiski mainījusi izpratni par mūziku, kā arī ietekmējusi lielu daļu no 20. gadsimta otrajā daļā radītās mūzikas. Perta centram ir unikāla arhitektūra, tas būvēts saskaņā ar Arvo Perta radošo attieksmi. Centra mērķis ir saglabāt un pētīt komponista radošo mantojumu viņa dzimtajā Igaunijā un dzimtās valodas vidē. Ēkā ir personīgais arhīvs, bibliotēka, 140 sēdvietu auditorija, izstāžu zāle, video telpa un mācību klases. Centrā iespējams rīkot meistarklases, kā arī organizēt augsta līmeņa koncertus. Ekskursija gida pavadībā ir lieliska iespēja aplūkot Arvo Perta manuskriptus un klausīties mūziku.
