Lai pieteiktu Jāņu svinēšanas tradīciju UNESCO Pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, tā vispirms jāiekļauj nacionālajā sarakstā, aģentūru LETA informēja UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā.
Kā norāda UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Latvijā ir bagātīgs un daudzveidīgs nemateriālais kultūras mantojums - dažādas paražas, spēles, zināšanas un prasmes, kas nodotas no paaudzes paaudzē un nozīmīgas mūsu kultūras identitātei. Vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcija ir latviešu tautas nemateriālā kultūras mantojuma būtiska daļa, un diskusija par šīs tradīcijas nozīmību noteikti ir vērtīga.
Ņemot vērā, ka UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam var pieteikt vienīgi to nemateriālo kultūras mantojumu, kas iekļauts nacionālā sarakstā, Jāņu svinēšanas tradīciju Latvija var nominēt starptautiski tad, kad tā ir iekļauta Latvijas nacionālajā sarakstā.
Pašreiz Kultūras ministrija ir sākusi darbu pie Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma likuma izstrādes, kas cita starpā noteiks nemateriālā kultūras mantojuma nacionālā reģistra izveides kārtību un kritērijus. Pēc likuma izstrādes un nacionālā reģistra darbības uzsākšanas tas būs nacionālā reģistra vērtētāju, iespējams - izveidotas ekspertu komisijas, ziņā izvērtēt Jāņu svinēšanas tradīcijas iekļaušanu reģistrā.
Taču līdz Latvijas nacionālā reģistra izveidei UNESCO Latvijas Nacionālā komisija labprāt rosinās diskusiju par latviešu nemateriālā kultūras mantojuma nozīmību, tostarp par vasaras saulgriežu svinēšanas tradīciju.
Kā ziņots, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Juris Ekmanis un Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš rosināja Latvijas UNESCO Nacionālajai komisijai izteikt oficiālu priekšlikumu par latviešu seno Jāņu jeb vasaras saulgriežu svinēšanas tradīciju iekļaušanu UNESCO Pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Jāņu svinēšanas tradīcijas pilnībā atbilst Nemateriālā kultūras mantojuma konvencijai, proti, tās ietver valodu - tautasdziesmas, dziesmas -, kā arī spēles mākslas, rituālus, svētkus, zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un kosmosu, ieskaitot paleoastronomijas atziņas. Svinot Jāņus, pilnveidojas arī tradicionālās amatniecības un kulinārijas prasmes, gatavojot tautastērpus, sienot sieru, darot alu.
Jāņu svinēšanas tradīcijas ir gadsimtos dzīvotspējīgas, tās pārdzīvojušas atklātus vajāšanu un nolieguma gadus padomju režīma laikā. Mūsdienās tās attīstās, dažādojas, ietekmējoties arī no modernās pasaules. Vienojot kultūras mantojuma izpratnē savstarpējā cieņā dažādas sabiedrības grupas, šīs tradīcijas veido identitātes un pēctecības sajūtu, apliecinot savu ilgtspējīgo attīstību.
Kā ekspertus pamatojuma izstrādāšanai Ekmanis un Stradiņš iesaka pieaicināt Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniekus, Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Vairu Vīķi-Freibergu, Tautas folkloras skolas vadītāju folkloristi Ilgu Reiznieci.
"Saglabāšana nozīmē valstiskā līmenī veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību un popularizēšanu," uzsver Stradiņš.