Par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, jauniem spēkiem politikā un «sarkanajām līnijām», par sabiedrības sašķeltību un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa Saeimas frakcijas līderi, sabiedriskās organizācijas Baltijas forums prezidentu Jāni Urbanoviču.
- Kā vērtējat Saskaņas rezultātu 13. Saeimas vēlēšanās?
- Saskaņa ir ieguvusi 23 mandātus Saeimā, par mums nobalsoja 19,8% vēlētāju jeb 167 117 cilvēki, kas ir gandrīz piektā daļa vēlētāju un gandrīz ceturtā daļa pārstāvniecības parlamentā. Esam lielākā frakcija. Esmu apmierināts ar rezultātu, kas pierāda, ka esam strādājuši labi, cilvēki mums uzticas un atbalsta mūsu pārliecību un praktiski veiktos darbus pašvaldībās un parlamentā.
- Uz sarunām par valdības veidošanu jūs neaicina. Pret Saskaņu jau pirms vēlēšanām tika novilkta «sarkanā līnija»...
- Esam sašutuši par to, cik ciniski tiek ignorēta partija, kas ir saņēmusi vislielāko atbalstu no Latvijas sabiedrības un faktiski uzvarējusi vēlēšanās. Vīlušies par to, ka tāds scenārijs, lai arī nebija negaidīts, tomēr tiek īstenots.
Mēs no savas puses esam veikuši milzīgu darbu, lai pēc vēlēšanām būtu iespējams pārvarēt plaisu, kas pēdējā desmitgadē ne tikai vienkārši sadala, bet pat iznīcina Latviju. Mēs izdarījām visu maksimāli iespējamo, lai pietuvinātu sabiedrību tam, ko praksē varētu nozīmēt vārds integrācija. Piesaistījām savai komandai lielu skaitu latviešu, arī pazīstamus politiķus, rēķinoties, ka tādā veidā paaugstināsies uzticība mūsu partijai latviešu vēlētāju vidū un partija viņiem kļūs atvērtāka. Atlikām malā daudzus sasāpējušus jautājumus, pieņemot, ka vispirms ir jāvienojas par galveno - par sadarbību, lai attīstītu valsti. Bet jutīgās problēmas var apspriest un risināt vēlāk.
- Ko darīsiet tālāk? Vai kļūsiet agresīvāki?
- Mēs esam izdarījuši savu pussoli. Tas ir piesmiets. Vienalga uzskatu, kas esam darījuši visu pareizi, lai Lielā Saskaņa Latvijā būtu. Tā ir mana pārliecība, un tā netika sadragāta ar to, ka uz mūsu pasniegto roku netika atbildēts ar rokasspiedienu.
To es darīju ar savu vēlētāju ziņu, ar viņu doto mandātu. Tagad mans vēlētājs man teiks: «Klau, Jāni! Nu cik tad var, cik var? Tāpat tam nav nekādas jēgas.» Ne jau mūsu piedāvājuma dēļ mēs tiekam ignorēti un demonizēti. Ne jau mūsu deputātu talanta trūkuma dēļ mūs nelaiž valdībā. Bet tāpēc, ka joprojām tiek izspēlēta naida kārts, tā ir ļoti ērta, tā jau 28 gadus ir strādājusi. Kāpēc lai to neizspēlētu vēl?
Es visu laiku domāju par savu vēlētāju kā par ļoti svarīgu un neatņemamu Latvijas daļu, Latvijas tautas daļu. Un tie, kas mūs noraida, pēc būtības negrib vienotu Latviju.
- Un ko viņi grib?
- Viņi grib ekspluatēt šo nīšanas nišu, viņiem ir ļoti ērti sadalīt Latviju lielākā un mazākā, «pareizā» un «nepareizā», un tajā lielākajā ar mazāku konkurenci izcīnīt savas merkantilās uzvaras.
- Pašlaik notiek titāniska cīņa starp «jaunajiem» un «vecajiem» spēkiem, par ietekmi un amatiem. Kā vērtējat pašreizējo jaunas valdības veidošanas procesu?
- No vienas puses, naudas varas mazināšanas lozungs, ar kuru iznācis uz skatuves Repše II - Jānis Bordāns, ir saprotams. Es saprotu to ļaužu cerības, kas balso par viņu. Naudas varas mazināšana politikā ir viena no Latvijas sāpēm. Bet to nevar uzvarēt sadalītā, segregētā sabiedrībā. Te ir ko mocīties un saspringt visai Latvijas sabiedrībai. Es domāju, ka naudas varas mazināšana un efektīvāka valsts pārvaldes un ierēdņu darbošanās ir iespējama tikai tad, ja notiks politiķu sacensība, konkurence pa visu laukumu. Pie domāšanas, kā labāk veidot nodokļu politiku, kā nodrošināt veselības aprūpi, kā veicināt ekonomikas attīstību, un pie pilnīgi visiem jautājumiem ir jāņem klāt visu Latvijas ļaužu smadzenes. Un politika jātaisa ar visām 100, nevis tikai ar 77 gudrajām galvām. Tiklīdz sacensība tiek ar kādām slūžām nodalīta, tā puvuma smaka sagandē visas labās idejas un darbus. Man ir saprotamas Bordāna atbalstītāju cerības un Bordāna lozungi, kas acīmredzot bija pamatā tam, lai Valsts prezidents Raimonds Vējonis viņam uzticētu vadīt valdību, bet es uzskatu, ka tas nav iespējams, ja visā Latvijā nenotiek konkurence kā efektīvas valsts pārvaldes primārais nosacījums. Ja nav politiskās konkurences, tad nav demokrātijas. Ja politiķi ļoti ilgi pieturas pie šāda trenda, ka jākultivē naids un liela iedzīvotāju daļa jāatstumj, tad arī ierēdņi nebaidās no konkurences. Tāpat tas ir arī visās cunftēs. Un saaug mediji ar politiķiem, ierēdņi ar tiesām. Tā dzīvojam. Mana pieredze politikā, tajā skaitā arī kļūdas, ko esmu daudzu gadu laikā pieļāvis, liek man būt par to pārliecinātam.
- Vērojams, ka «sarkanā līnija» pret Saskaņu nav vienīgā. Ir vēl citas «treknās» un «raustītās» līnijas.
- Es to uzskatu par negodīgu, bet efektīgu paņēmienu, kas ir tas pats, ja tirgū kliedz: «Ķeriet zagli!» Un tad taisnība ir tam, kurš pirmais un skaļāk kliedz. Jo, savelkot līnijas un pasakot, ka tie aiz līnijas ir sliktie, tas strādā bez kādiem paskaidrojumiem un pierādījumiem. Neviens neprasīs pierādījumus - partija un tās vēlētāji ir iezīmēti, birka ir piekārta, sabiedrība ir saskaldīta. Par mums stāsta, ka mēs no Kremļa atkarīgi, par ZZS, ka tiem citas atkarības. Tūdaļ nonāks pie vēl citiem atkarību veidiem. Bija jau pirms vēlēšanām JKP politiķa Jura Juraša un citu politiķu stāsti par Nacionālās apvienības atkarību no maksātnespējas administratoriem. Tas ir ļoti ērti - paziņo, ka sāncensis zaglis vai kaut ko citu sliktu, un birka ir piekārta. Tieši tie, kas par mums stāsta, ka mēs esot Kremļa fanu partija, paši ir visvērtīgākais instruments svešu zemju noderīgo idiotu darbarīku kastē. Ja kaut kādai šmucei jānotiek Latvijā, ja vajadzīga kāda provokācija, kuru kādiem savas ārpolitikas vajadzībām izdomā izmantot svešas varas, tad nav nekādas problēmas to paveikt ar nacionālistisku urrāpatriotu rokām.
Mērenība, ko piedāvā Saskaņa, dialogs kā strīdu atrisināšanas veids ļoti kaitina daudzus gan šaipus, gan taipus Zilupei. Tāpēc no Krievijas centrālajiem televīzijas kanāliem un interneta portālos gāzās apvainojumu viļņi, ka Saskaņa krievu interešu nodevēja. Vai to neviens neredzēja?
- Bet Latvijā daudzi politiķi un viedokļu līderi to skaidroja tā, ka tā ir viltība un jūsu jezuītiska saspēle ar Kremli, ka jūs neatšķiraties no Latvijas Krievu savienības.
- Protams, protams... Tā, lūk, ir tā kliegšana: «Ķeriet zagli!» Pierādījumi nav vajadzīgi. Kurš pats ir visnetīrākais, tas ir naskākais uz apsūdzībām.
- Prognozēt neviens, nevar, bet kā izskatās - kurš būs premjers, ko jaunā valdība darīs?
- Prognozēt nevar. Svarīgākais, ko valdībai darīt - vajadzētu darīt visu, lai Latvija kļūst vienota.
Ir saprotams, ka Vējonis nosauca Jaunās konservatīvās partijas (JKP) premjera amata kandidātu Jāni Bordānu. Izvēle viņam nebija liela - vēl varēja nosaukt Arti Pabriku (Attīstībai/Par), kurš ir salaulājies ar veco Jauno vienotību, vai arī Aldi Gobzemu (KPV LV), kura partijai bija par 5500 vēlētāju balsīm vairāk nekā JKP. Un, ja Vējonis tomēr izvēlējās Bordānu, tad viņš ir reaģējis uz tautas cerību, ka naudas maisu spiediens uz valsts pārvaldi mazināsies. Taču to atrisināt nebūs iespējams, jo to nevar atrisināt, ja ir nevienota tauta.
- Ar to vienotību vai vienību arī var iebraukt pretējā grāvī - diezin vai iespējams, ka visa tauta domā vienādi. Un, ja domā - tad vai tā vairs ir demokrātija? Demokrātijā pastāv viedokļu plurālisms...
- Mums nav viedokļu plurālisma, mums ir divas plurālisma telpas, un vienai Latvijai tas ir par daudz.
- Bija liela ņemšanās ar Saeimas prezidiju - ar Saskaņas nepiedalīšanos balsojumā par Saeimas priekšsēdētāja kandidatūrām iznāca, ka Ināra Mūrniece (NA) kļuva atkal par Saeimas priekšsēdētāju, bet Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP) nekļuva. Pēc tam partijas metās virsū cita citai ar pārmetumiem, ka tās sadziedājušās ar Saskaņu un Saskaņa būtībā izvēlējusies parlamenta spīkeri. Tad jau jūs, neko nedarot, esat visu ko izdarījuši un piedalījušies. Kā to skaidrot?
- To var skaidrot kā Latvijas ūnikumu - ka vairākums savās nelaimēs vaino mazākumu. Savā nemākulībā, negausībā, mazspējā apvaino mazākumu. Savukārt mēs domājam par to, ko domā mūsu vēlētājs, mēs esam izvēlējušies tādu taktiku, ka mums nevajag atvieglot dzīvi partijām, kuras nav izpildījušas savus mājasdarbus.
- Pašlaik no vienas, otras un trešās partijas nāk valdības deklarācijas melnraksti, kuros ir visādas idejas. Piemēram, izskatās, ka jaunā valdība grasās dzelzceļa elektrifikācijas projektu apturēt, iznīcināt un aprakt.
- Es vispārināšu, neanalizējot šo konkrēto projektu. Tā ir priekšvēlēšanu kampaņas inerce, jo vairāku politiķu domāšana joprojām nav ieslēgta sadarbības «robā». Viņi joprojām kustas ar priekšvēlēšanu ātrumu, skaļumu un pukšķi. Viņiem joprojām nav kopīga plāna, ko darīt ar valsti, joprojām notiek cīņa par tikšanu pie teikšanas. Troksnis, paziņojumi, apsūdzības ir tāpēc, lai tiktu pie teikšanas. Bija pirms vēlēšanām visādi paziņojumi par to vai citu projektu, un nav skaidrs, vai tiks pie varas vai netiks, tāpēc tiek deklarēts tas, kas ļāva dabūt vairāk balsu.
Kad būs izveidojusies censoņu brigāde un tiks rakstīta kopīga deklarācija, kad tiks nosaukti konkrēti darāmie darbi, tad tā lieta ies. Iespējams, uz turpināmiem iesāktiem projektiem un solītām, bet neizpildāmām lietām tad skatīsies reālistiskāk. Taču līdz tam vēl tālu.
- Vai jums nav bažu, ka, ja pie teikšanas tiks JKP, tad notiks mēģinājumi samazināt pašvaldību lomu, gāzt Rīgas pašvaldību, vēl dažu citu pašvaldību?
- Nuja - sūtīt prefektus, iecelt gubernatorus no augšas, kā to dara kaimiņvalstī. Es tikai gribu teikt, ka Eiropas Savienībā tas diezin vai ir iespējams. Pastāv Pašvaldību harta, ir arī Satversme. Diezin vai tas tā viegli būs paveicams. Bet kā sauklis pret «muižniekiem, kas saradušies pašvaldībās», tas strādā. Tā arī ir priekšvēlēšanu domāšanas inerce. Tiklīdz tas, kurš būs premjers, un tie, kas būs ministri, iepazīsies ar situāciju, tā «aplauzīsies».
Bordāns jau «aplauzās» ar nieka 200 eiro pensijas solīšanu. 200 eiro ir nekas pret mūsu cenām, taču izrādījās, ka viņš nespēj pat tik vien izpildīt, kā nodrošināt šos 200 eiro. Tiklīdz viņi saduras ar realitāti, tā viņi nevis realitāti maina, bet maina savu attieksmi pret realitāti - maina solījumus. Tāpat būs ar tautsaimniecības projektiem. Viņi tos pārņems un, stāstot, ka ir labāki, ātrāki un godīgāki, izdarīs to pašu, ko darītu līdzšinējā valdība.
- Abas jaunās partijas solīja, ka būs uz pusi mazāk ministriju, bet tagad šis solījums ir pilnībā aizmirsts. Bet vai vajadzētu uz pusi mazāk ministriju?
- Valsts pārvaldes uzblīdums nav sakarā ar ministriju skaitu. Nu un tad, ja būs viens ministrs, kas pārvaldīs un uzraudzīs divu un trīs jomu ierēdņu armijas? Būs viens virspavēlnieks, bet viņam būs divi un trīs vietnieki, kas pārvaldīs nozares. Var jau labklājību savienot ar veselību, bet tas neko nemaina un nerisina problēmu. Ierēdņu armija varbūt pat paliek lielāka.
- Un ideja visas skolas atņemt pašvaldībām un nodot valstij, ko izteikusi KPV LV?
- Pašvaldības aplaudētu. Ne par to, ka viņām ko atņem, bet par to, ka tā ir tukša muldēšana un tas nav iespējams. Pašvaldības pašlaik ir spiestas piesegt visas tās nejēdzības, ko veic valdība un Izglītības un zinātnes ministrija ar visām tām optimizācijām un reformām.
- Nupat nesen notika kārtējais Baltijas forums. Tur piedalījās prominentas Krievijas un ASV personas. Jūs esat šā pasākuma organizators. Kāpēc ar to nodarbojaties?
- Ir jau 20 gadi, kopš ar to nodarbojos. To daru Latvijas politiķu, uzņēmēju, amatpersonu spēju kapacitātes palielināšanas labad. Mūsu forumā vienmēr ir ļoti laba, ietekmīgu cilvēku Krievijas delegācija. Tagad bija arī augsta līmeņa ASV delegācija. Izdevās paturpināt to ideju, lai šie cilvēki sanāk kopā un diskutē par savām pretenzijām citam pret citu, meklē nenodedzinātus tiltus, kādas sadarbības formulas. Latvijai tas arī ir eksistenciāli svarīgs jautājums. Tāpēc es ar to nodarbojos. Agrākos gados bija mazāk briesmu sajūtas, vairāk bija tautsaimniecības sadarbības jautājumu, dažādu uzņēmumu kooperācijas. Es gribētu pie tā atgriezties, taču pašlaik ir tā, ka neesam vēl nekad bijuši tik tuvu globāliem satricinājumiem kā pašlaik. Tāpēc gribas, lai tā cīkstēšanās un muskuļu izrādīšana atstātu Baltijas reģionu.
- Bija tāds vēstījums plašsaziņas telpā, ka mūsu valsts amatpersonas demonstratīvi ignorējušas Baltijas forumu?
- To nekomentēšu, bet tas nav gluži taisnība. Bija forumā Ārlietu ministrijas amatpersonas, bija pārstāvētas gandrīz visas vēstniecības, bija mācībspēki, uzņēmēji. Tas, ka tika veidoti speciāli sižeti plašsaziņas līdzekļos, lai mēģinātu traucēt forumu, tas gan ir taisnība. Tas pieder pie politiskās greizsirdības un negausības. Tā ir pārejoša parādība. Kad cilvēki kļūs prātā pieauguši, viņiem pašiem vēlāk būs par to kauns. Zāle bija pilna. Daudzi pateicās par mūsu veikumu.