Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes asociētais profesors, Eiropas Padomes eksperts pašvaldību lietās Māris PŪĶIS intervijā Neatkarīgajai raksturo 13. Saeimas partiju attieksmi pret vietējo varu un ar to saistītajām reformām. Pūķa kungs vairākkārt uzsvēra, ka pauž savu, nevis Latvijas Pašvaldību savienības (LPS), kuras vecākais padomnieks viņš ir, kopējo viedokli.
- Vairākas 13. Saeimā tikušās partijas grasās samazināt pašvaldību skaitu. Pagaidām - bez profesionāla pamatojuma. Vai tā?
- Situācija Latvijā ir krasi izmainījusies. Šajā brīdī izskatās, ka valstī pārtrūkusi pēctecība. Iespaids gan vēlētājiem, gan arī politiķiem ir tāds, ka - vajadzētu kaut ko jaunu. Tomēr - kas ir tas jaunais, par to īstas skaidrības nav nedz tiem, kas partijas ievēlēja, nedz arī šo partiju biedriem... Brīžiem izskatās, ka arī šo partiju vadība nesaprot, ko īsti grib. Šajos apstākļos pašvaldību reformas jautājums ir izvirzīts priekšplānā un Latvijas pašvaldību iedzīvotājiem iespējamas būtiskas pārmaiņas.
- Definējiet, kas nosaka šo nesaprašanu.
- Cilvēki, kas piedāvā jaunu politiku, nav lasījuši likumus un nezina, kā pašvaldības strādā.
- Tātad - izrīkošanos ar pašvaldībām var noteikt nevis kompetence, bet analfabētiskas varas partiju iegribas.
- Pagaidām partijas vēl nav iepazinušās ar to, kā pašvaldības strādā. Minēšu divus piemērus. Vienas partijas, JKP, līderis Bordāna kungs nesen pauda sašutumu par to, ka ministrs nav atlaidis pašvaldības domes priekšsēdētāju. Pašvaldības vadītāju un pašvaldības domi var likumīgi atlaist ar ekonomisku vai tiesisku pamatojumu... Bet to nevar izdarīt ministrs ar rīkojumu. Pretendējot uz Ministru prezidenta amatu, vajadzētu painteresēties, kāda tad ir Latvijas institucionālā sistēma.
Un - vēl. Nesen, runādams par to, kā īstenot reformas, citas partijas - KPV LV - līderis Kaimiņa kungs sāka stāstīt par reģionālo reformu, bet izrādījās, ka viņš neatšķir valsts iestāžu koncentrāciju reģionu centros no pašvaldību funkciju centralizācijas. Stāstīdams par it kā reģionālo reformu, viņš vēstīja, kā mainīt ministriju pārstāvniecību ārpus Rīgas.
Tas nozīmē, ka pašiem jauno ideju bīdītājiem nav skaidrs, ko viņi grib. Viņi to noskaidros, analizēs, darīs un sapratīs, bet pašlaik vēl ir pārāk daudz neskaidrību.
- Jūs to sakāt ļoti maigi. Ja politikā parādās cilvēki, kuri nav vīžojuši savlaicīgi izzināt to vai citu jomu un profesionāli pamatot savu gribu, tad viņu politiskais stils grasās būt - bardaks.
- Pašvaldību reforma ir bijusi nepopulāra vienmēr. Sākot ar deviņdesmito gadu vidu, līdz šim nav veikta neviena iedzīvotāju aptauja, kurā būtu pozitīvi novērtēta ideja par apvienošanu. Bet šādas aptaujas ir veiktas vismaz kādas piecas sešas reizes.
Tomēr - par apvienošanu runāja bieži. Kad par to runāja? Runāja tad, kad tika gatavota kāda privatizācija. Tad, kad privatizēja Latvijas Kuģniecību, kad privatizēja Brocēnus, kad privatizēja Krājbanku, un daudzos citos gadījumos reforma tika izmantota kā politiskās dienaskārtības pārmaiņas līdzeklis, lai novērstu uzmanību. Cilvēki uztraucās par to, kas notiks ar viņiem vai ar viņu tēvu un māti, kuri palikuši laukos, un tajā brīdī vairs nepievērsa uzmanību privatizācijai.
Viena no versijām ir tāda, ka arī šoreiz runāšana par reformu ir saistīta ar to, ka Latvijā un ārpus tās ir spēki, kas gribētu privatizēt atlikušos valstij piederošos uzņēmumus vai to kapitāldaļas. Sākot ar airBaltic, turpinot ar Latvenergo, turpinot ar Latvijas valsts mežiem... Tad reforma varētu būt labs veids, kā novērst no privatizācijas uzmanību. Bet - reformai var būt arī citi cēloņi. Un reforma var novest pie nopietnām pārmaiņām.
- Vai šīs pārmaiņas ir sistēmiski definētas?
- Tā ir politiskās dienaskārtības problēma. Partijas pirms vēlēšanām savās programmās nevirzīja apspriešanai svarīgus jautājumus un nestāstīja, kā sasniegs iecerētos mērķus.
Šajās Saeimas vēlēšanās, tāpat kā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās, dominēja populisms. Proti - tika solītas vēlētājiem patīkamas pārmaiņas, nepaskaidrojot, kā pie tām nonāks. Partijas apzināti izvairījās stāstīt cilvēkiem, kā tās pie solītā nonāks. Bija pamatotas aizdomas - ja sāks sīki stāstīt, ko nodomāts darīt, tad vēlētāji nesapratīs un vēlēšanas tiks zaudētas.
Lai vēlētāji saprastu, vai īstenojamās reformas tuvinās vai - tieši otrādi - attālinās mērķus, vajadzētu skolā mācīt par pašvaldībām un valsti, par iespējām un pilsoņa pienākumu līdzdarboties politikā.
- Kādi ir iespējamo pārmaiņu, reformas galvenie iemesli?
- Galvenā problēma ir tā, ka cilvēki masveidā pamet Latviju. Galvenais iemesls ir tas, ka nepietiekami strauji pieaug atalgojums. Pie brīvas personu, pakalpojumu un kapitāla kustības cilvēki brauks projām un skatīsies - ja Latvijā pieaugs iespēja saņemt cienīgu atalgojumu par līdzvērtīgu darbu kā Eiropā, tad viņi varbūt atgriezīsies (alga nav vienīgais kritērijs).
- Manuprāt, tas, ka cilvēki brauc prom, nekādā ziņā nedrīkst degradēt jēdzienu «vietējā vara». Vai «paš!-valdība».
- Jā, bet tagad jautājums ir - kā depopulācijas jautājumu risināt. Ar dzimstības pieaugumu vien maz kas būs līdzēts. Ir divi pamatveidi.
Pirmais veids saistāms ar atteikšanos no attīstības perspektīvas lielākajā daļā valsts teritorijas un aicinot cilvēkus glābties atlikušajos «attīstības centros». Par šādu pieeju lielā mērā ir atbildīgas iepriekšējās valdības. Pārresoru koordinācijas centrs, izsakoties ierēdņu valodā, lieto jēdzienu «viedā saraušanās». Gudrā vai viedā saraušanās - mūsu paliek aizvien mazāk, tāpēc gudri muksim uz centriem. Bet - saraušanās nozīmē depopulācijas veicināšanu. Saņemot šādu signālu no valdības, bankas nekreditē ne mājokļus, ne uzņēmumus lielākajā daļā Latvijas teritorijas…
- Un tautvaldības devalvāciju - varas attālināšanos no tautas...
- Jā, arī varas attālināšanos no tautas. Bet tam ir arī cits nosaukums - policentriskā attīstība -, kuru 2011. gadā noformulēja Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, kopš tā laika šī viedā saraušanās tiek īstenota. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ir apzināta izvēle atbrīvot teritorijas no cilvēkiem un mēģināt kaut ko saglābt atsevišķās vietās. Pagaidām šāda ir arī jauno spēku stratēģiskā izvēle.
Otra stratēģiska izvēle, ko LPS cenšas rosināt jau vairāk nekā desmit gadu, ir - iesaistīt problēmu risināšanā visus dabas un cilvēkresursus visā valsts teritorijā. Mēs rosinām vietējos politiķus piesaistīt cilvēkus un sekmēt saimniecisko darbību katrā teritorijā. Mūsu galvenais padoms ir - darīt to katrā vietā citādi. Pašvaldībām aktīvāk jāveicina izaugsme - radot jauniešiem pievilcīgu dzīves vidi un uzņēmējiem nepieciešamo infrastruktūru, nepieciešamības gadījumā pat tieši veidojot trūkstošo konkurenci uzņēmējiem. Nevar teikt, ka mums jau būtu lieli panākumi, taču arvien vairāk pašvaldību iesaistās attīstības tīklos un meklē inovatīvus risinājumus. Pieaug izpratne, ka lēto darba vietu ekonomika nav perspektīva.
Viens no centrālās valdības pienākumiem ir - reģionālā attīstība. Tas nozīmē, ka Latvijas valdībai būtu jāpārredz ne tikai Latvija kopumā, bet tai vajadzētu redzēt vismaz tos sešus reģionus, par kuriem Eiropas statistika vāc datus. Diemžēl viedās saraušanās stratēģija ir sliktākais risinājums reģionu attīstībai.
Arī jebkuras atsevišķas pašvaldības pienākums ir domāt par savu iekšējo reģionālo attīstību. Pašvaldības reģioni ir Rīgas un lielo pilsētu apkaimes, novadu pilsētas, pagasti un ciemi. Nepietiek skatīties uz pašvaldībām kā uz nozaru kopumu. Lai attīstītu visu teritoriju, vajag redzēt savu pašvaldību kā iekšējo reģionu un attīstāmo nozaru kopumu.
Reģionālās politikas galvenā atšķirība no nozaru politikas ir tā, ka attīstītājs dažādās teritorijās rīkojas dažādi. Piemēram, ja Rēzeknes novadā ir 25 pagasti, tad reģionālā politika nozīmē katrā no 25 pagastiem stimulēt kaut ko citu, savādāku nekā kaimiņos... Mums Latvijā nav tādas situācijas, ka varētu attīstīt viena veida ražošanu vai viena veida pakalpojumus. Mums nav iespēju kļūt turīgiem, ja rīkosimies vienveidīgi. Spēks ir gudrībā un dažādībā.
- Bet kādu jūs pats redzat optimālo pašvaldību sistēmas uzbūvi. Kas ir pamats?
- Pamats sistēmas uzlabošanai varētu būt tieši vēlēti reģioni. Es to vienmēr esmu teicis. Līdz šim ideja par reģionu pašvaldībām neguva pietiekamu atbalstu. 28 gadi ir pierādījuši, ka Latvijā centrālā valdība pret reģioniem attiecas bezatbildīgi. Tieši ievēlētu reģionālo politiķu vērtējums kļūtu atkarīgs no reģionos panāktā progresa. Centrālās valdības ierēdņi vairāk pilda Briseles uzdevumus, nekā domā par reģioniem.
Tāpēc koncentrēšanās uz vietējo reformu un reģionālās reformas daudzkārtēja atlikšana bija kļūda.
Var jau teikt, ka būtu labi atjaunot pagastus, bet - vai tos vēl var atdzīvināt? Ierobežota finansējuma apstākļos lielie novadi koncentrē pakalpojumus centrā... Pašlaik ir jārēķinās ar esošo situāciju. Līdz ar depopulāciju samazinās pieprasījums, pieaug efektīvu pakalpojumu teritoriālais mērogs. Tas ir lielāks nekā vidēja vietējā pašvaldība. Tāpēc svarīgi ir veicināt sadarbību.
Tieši tagad, kamēr partijas nav sapratušas, ko tās īsti grib, varbūt ir piemērots brīdis nepakļauties inercei, pārdomāt un izveidot tieši vēlētas reģionālās pašvaldības.
- Ko jūs domājat ar vārdu «reģions», kuru tagad staipa šā un tā? Piecus tradicionālos?
- Labāk būtu - deviņi. Ap katru no republikas pilsētām. Un - te ir svarīgi, lai būtu vēlēšanas. Vēlēšanas, kurās politiskās partijas var sacensties, piedāvāt savas labās programmas un būt atbildīgas reģiona pilsoņiem. Viens no reģiona centriem varētu būt arī Jūrmala. Jūrmala ir vienīgā no republikas pilsētām, kura pieder desmit ekonomiski patstāvīgākajām pašvaldībām. Spēcīgs reģions ap Jūrmalu varētu konkurēt ar Eiropas reģioniem.
Vajag vienkāršu un saprotamu risinājumu, neieliekot konfliktu starp centriem pašā pamatā. Lai visā reģionā iedzīvotāju labā varētu koncentrēties uz veselības, infrastruktūras, augstākās un vidējās izglītības, sabiedriskā transporta un citiem jautājumiem.
Galvenā problēma, ko nepieciešams risināt pirms robežu grozīšanas, ir - vienoties par mehānismu, kā atdzīvināt teritorijas. Sekmju nepieciešamais un pietiekamais nosacījums - radīt iemeslus, lai gudriem cilvēkiem būtu interese palikt vai atgriezties.
Reģionālo reformu nevar īstenot bez to kļūdu labošanas, kas pieļautas tikko īstenotajā nodokļu reformā. Valstij krasi jāsamazina nodokļu atlaižu gadījumi, vienlaikus samazinot nodokļu likmes, lai ar diskriminējošām normām nedzītu uzņēmējus ēnu ekonomikā. Jāpārtrauc veicināt lētā darbaspēka uzņēmējdarbību, tā saglabājama kā sociālās uzņēmējdarbības paveids.
Lētā darbaspēka uzņēmēju skaitam jāsamazinās. Nevajag vairāk uzņēmēju, kas konkurē ar mazākas algas izmaksām strādājošajiem. Savulaik šādi uzņēmēji veica sociālo funkciju, nodrošinot vairāk darba vietu. Šis laiks ir pagājis. Pašiem uzņēmējiem vai nu jāpāriet uz augstu produktivitāti, vai jāiegulda kapitāli ārpus Latvijas - tur, kur vēl ir vajadzīgs lētais darbaspēks.
Ja nedomāsim, kā no lētā darbaspēka pāriet uz dārgo, tad Latvija neizdzīvos. Cilvēki aizbrauks. To tagad jau ir sapratuši daudzi. Alternatīva zemai produktivitātei un zemai algai ir gudrība...
-Tostarp uzņēmēji pārvietojas kaut vai uz Igauniju...
- Jā, uzņēmēji brauc uz Igauniju tādēļ, ka tur ir labāks nodokļu režīms. Mūsu nodokļu reforma ir lielā mērā bezatbildīga. Ir īstenota darbaspēka nodokļa pārdale starp pašvaldībām un valsti. Ja ienākumu nevienlīdzības mazināšanai nolēma ieviest progresīvus nodokļus, tad tos vajadzēja ieviest valsts daļā. Kāpēc? Tāpēc, ka valsts mazo algu saņēmējiem piedāvā visā valsts teritorijā vienādus atvieglojumus. Vienāda politika ir valsts politika, teritorijās atšķirīga politika ir pašvaldību politika. Valsts finansē savu politiku uz pašvaldību rēķina.
Ievedot progresivitāti pašvaldību nodokļu daļā, panākam, ka nākamās divas lielākās pašvaldības aiz Rīgas - Liepāja un Daugavpils - kļūst trūcīgas, jo paliek bez savas ieņēmumu bāzes... Un, ja tās paliek bez savas ieņēmumu bāzes, centrālie ierēdņi var priecāties... aizstāt nodokli ar dotāciju, kas šogad jau ir izdarīts. Tā dotācija augs augumā, un pašvaldības ar katru gadu kļūs mazāk pašpietiekamas. 1990. gadā mēs domājām - jo pašpietiekamāka pašvaldība, jo vairāk tā var izdzīvot par saviem līdzekļiem, jo tai būs lielāka interese par savas teritorijas attīstību, jo labāks būs rezultāts. Protams, atsevišķās pašvaldībās kļūdainu lēmumu rezultātā uzlabojumi nenotiks, bet kopumā būs stimuls - attīstīt savu teritoriju.
Pašvaldības, kam ir būtiska patstāvīgu ienākumu bāze, cenšas veicināt savu iedzīvotāju bagātību. Ja arī tās pieļauj kļūdas, tad ir plašas iespējas mācīties no citu labās vai sliktās pieredzes.
Taču, ja tevi nosēdina uz valsts dotācijas adatas, tad pēc kāda laika tu kļūsti par tērētāju. Nevis pelnītāju. Gluži parazīts tu neesi, jo tu tērē valsts naudu, lai sniegtu valsts pakalpojumus. Bet - tev vairs nav lielas intereses par saimniecisko aktivitāti.
Diemžēl nodokļu reformu stimulēja paši uzņēmēji, bet tās gaitā nonāca pie sistēmas, kas nedaudz uzlabo mazo algu saņēmēju stāvokli, bet stimulē vidējo un lielo algu saņēmējus meklēt darbu citās valstīs. Šāds risinājums veicina tālāku depopulāciju, jo stimulē strādāt ar lētu darbaspēku. Nodokļu reforma jākoriģē tā, lai uzņēmējam būtu izdevīgāk strādāt ar dārgu darbaspēku.
Pirms Romas impērija gāja bojā, tur nabagiem bija izpriecas un pabalsti, vīns un maize par velti... Bet - tā nav ilgtspējīga sistēma. Un te mēs tā vietā, lai mācītu cilvēkus ar makšķeri ķert to zivi, mēģinām viņus uzsēdināt uz adatas.
- Kādi ir jūsu ieteikumi? Ar ko nākamajai valdībai būtu jānāk pie pašvaldībām?
- Mani ieteikumi: - Nesteigties nedēļas laikā pavirši sastādīt valdības deklarāciju, norādot uz konkrētiem darbiem, kas varbūt attālinās sabiedrībai pieņemamos mērķus. Ierēdņi Latvijā nepareizos darbus var patiešām izdarīt. ES un Latvijā tradicionālā plānošanas un vadības sistēma kontrolē darbības, taču konstatē nevēlamos rezultātus pārāk vēlu;
- tā vietā iezīmēt deklarācijā labumus, ko vēlētos sasniegt, un izveidot procesu, kurā pastāvīgi notiek variantu izvērtēšana un tiek īstenoti pakāpeniski soļi izvēlētajā virzienā. Modernajā projektu vadīšanā šo pieeju sauc par agile (angļu valodā - veikls, žigls) metodi, tā paredz daudz lielāku elastību, kas nepieciešama strauji mainīgā iekšējā un ārējā vidē;
- konsultēties ar pašvaldībām, kā labāk sasniegt mērķus, neuzstāt uz līdzekļu vienveidību. Pašvaldības izdomās, kā labāk katrā teritorijā sasniegt vēlamo rezultātu (labāku izglītības kvalitāti ar mazākām izmaksām, labāku veselības pieejamību, citus valdības solījumus), ja par to vienosies ar valdību;
- atcerēties, ka labākās nav ne lielās, ne mazās, ne vidējās organizācijas. Pareizā valsts un ekonomikas vadīšanā tās cita citu papildina.
Tie, kas solīja vēlētājiem jaunu domāšanu, varētu mācīties lietot modernās stratēģiskās vadības metodes procesu vadīšanā.
