Vācu karaspēka atbalstītājus aiztur ar varu

© Andrejs Strokins, f64

"Ko jūs te darāt?! Kā jūs varat svinēt to, kas nogalināja manus radus?" nostājusies iepretim Okupācijas muzejam, klaigāja kāda sieviete. "Vai tad vācieši kādu sūtīja uz raktuvēm strādāt? Kā cilvēki mierīgi dzīvoja, tā mierīgi dzīvoja arī pēc vācu ienākšanas, bet, kad ienāca krievi, tad pusi tautas iznīcināja!" atbildēja sirms vīrs.

Asā polemika par to, kuri bija lielāki slepkavas – nacisti un Hitlers vai PSRS un Staļins, nerimās ne minūti.

"Es esmu pret okupāciju! Gan krievu, gan vāciešu, pret visām okupācijām," pie Rolanda statujas skaļi deklamēja kāds vīrietis. Viņš un vēl saujiņa aktīvistu bija ieradušies, lai protestētu pret tiem, kuri bija ieplānojuši godināt vācu karaspēka ienākšanu. "Mēs visi iesim uz Brīvības pieminekli, svētu vietu. Vienā barā ies gan gnīdas un kropļi, gan arī mēs – normāli cilvēki. Būs vismaz līdzsvars!" stāstīja vīrietis. Spēka pielietošanu vai provokācijas vīrietis nepieļāva. Rātslaukumā sanākušo proporcijas bija nevienlīdzīgas – aptuveni 25 vācu karaspēka atbalstītāji, apmeram 15 viņu pretinieki, vairāk nekā 30 žurnālistu un fotogrāfu, kā arī pāris mikroautobusi ar policistiem. Rīgas mērs Nils Ušakovs, par spīti tiesas spriedumam, kas gājienu atļāva, bija devis rīkojumu, ka gājiens jāpārtrauc, ja tiks manīti kaut niecīgi aizmetņi par nacisma slavināšanu.

Piemiņas gājiens aprāvās tikpat strauji, cik sākās. Atbalstītāju pulciņš paspēra dažus soļus no Okupācijas muzeja kāpnēm un atdūrās pret policijas sienu. No pūļa izskanēja neapmierinātības saucieni, taču policijas pārstāvis mierīgi paskaidroja, ka gājiens nevar notikt, jo klāt nav pasākuma pieteicēja. Proti, pasākuma organizatoru Uldi Freimani Drošības policija aptuveni piecos vakarā bija izsaukusi uz pārrunām, bet pulksten septiņos pie Okupācijas muzeja viņa nebija.

Dažu sekunžu laikā tika nolemts, ka uz Brīvības pieminekli tomēr jāiet, taču neorganizētā grupā. Taču arī šī cilvēku straume atdūrās pret policistu sienu, kas bija novietota iepretim alus dārza kafejnīcai Kaļķu un Kungu ielu krustojumā. Neapmierināti, puktīgi vācu karaspēka atbalstītāji izteica sašutumu, turpretī no protestētāju mutēm lauzās skaļi "Malači, malači, malači!", kas lēnām pārtapa par "Malaci, malaci, malaci!". Šķita, ka gājiens ir izgāzies, taču tajā brīdī pērkoņkrustietis Igors Šiškins apcirtās riņķī un aicināja visus nolikt ziedus pie Okupācijas muzeja. Gandrīz ticis līdz tā kāpnēm, viņš saņēma aizrādījumu no policijas un tika miermīlīgi aicināts doties uz kārtībsargu auto. Mierīgi vārdi drīz vien pārtapa fiziskā spēkā, jo I. Šiškins, kliedzot kādam paziņam: noliec ziedus, spārdījās ar kājām un nepakļāvās policijas prasībām. Četri kārtībsargi, turot aiz rokām un kājām, viņu aiznesa uz auto un aizveda uz iecirkni. Tā šis pasākums beidzās.

Latvijā

Taksometru pakalpojumu pieejamība dažādām sabiedrības grupām un invaliditātes veidiem var būt atšķirīga, tomēr transportlīdzekļu pielāgošanā jāveic ievērojami uzlabojumi, jāizglīto vadītāji un jāveicina empātija, reizē neaizmirstot par drošas braukšanas kultūru, lai taksometru pakalpojumus pilnvērtīgi varētu izmantot arī pasažieri ar invaliditāti un vecāki ar maziem bērniem, uzskata Tiesībsarga birojs.

Svarīgākais