Valdis Šteins: Latvija ir oligarhu un ubagu valsts
 
©Gatis Gierts/ F64 Photo Agency

Mani sakaitināja tas, ka mani, var teikt, skolotāji un domubiedri, ar kuriem mēs pirms teju 31 gada sākām iniciēt Tautas fronti (LTF), – Jānis Rukšāns un Valdis Šteins – sākotnēji uz LTF 30 gadiem veltīto konferenci Dailes teātrī 8. oktobrī netika ielūgti.

Valdis ar kaut kādiem papildu pūliņiem bija ielūgumu dabūjis, mēs aizņēmām zālē vietu Jānim un gaidījām viņu. Jāņa kā nav, tā nav. Zvanīju Jānim. Jānis teica: «Es par to neko nezinu.» Tostarp Jānis bija viens no tā laika gaišākajiem, garīgi sakoptākajiem cilvēkiem. Paraugs man.

Protams, viņi abi ar Valdi nebija ērti ļaudis. Viņu pozīcija palaikam nesakrita ar vēlākās LTF vadības nostāju. Un tieši tāpēc, lai LTF tapšanas un būšanas konteksts kļūtu pilnīgāks par to, kāds tika sniegts konferencē, es uzdevu dažus jautājumus docentam, ģeogrāfijas doktoram, vienam no LTF iniciētājiem un veidotājiem, LR Augstākās Padomes deputātam, cilvēkam, kurš vairākkārt ticis virzīts Valsts prezidenta amatam, Valdim Šteinam.

- Atsperamies no pasākuma, kurā esam. No konferences. Kas te notiek?

- Vispirms par ielūgumu. Es divas reizes sūtīju apstiprinājumu, ka būšu, bet pie reģistrācijas izrādījās, ka neesmu konferences dalībnieku sarakstā. Es te esmu - no ielas. Te runāja četri zinātņu doktori (Mārtiņš Kaprāns, Jānis Pleps, Gatis Krūmiņš, Ivars Ījabs - V. A.). Man būtu konkrēts komentārs katra sacītajam. Bet kopainas līmenī es jutos kā skatītāju kultūrā, kad kāds par mani stāsta, ko esmu darījis. Bet - es to tā īstenībā neesmu darījis. Tostarp Latvijas Tautas frontes pirmajā un otrajā programmā veselas nodaļas ir manis rakstītas. Ekonomikas konceptu otrajam LTF kongresam es rakstīju kopā ar Visvaldi Lāci viņa mājās. Bet pirmā kongresa tautsaimniecības programma tapa lielā steigā. Mums bija maz laika. Lielu devumu programmā ielika Lauksaimniecības institūts ar akadēmiķi Arni Kalniņu priekšgalā, arī Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta cilvēki - Valdis Mežapuķe un Artūrs Kodoliņš. No viņiem es to saņēmu, un mans uzdevums bija salikt visu kopā. Tā bija pirmā kongresa LTF ekonomiskā programma. Faktiski programma bija jāizstrādā mēneša laikā, bet šodien «galma zinātnieki» spriež par taktiku un stratēģiju.

Otrs, ko gribu atzīmēt, ir tas, ka pirmā LTF programma tapa 1988. gada maijā. Es biju uzrakstījis savu variantu, kuru jau biju iesniedzis Jānim Peteram un Andrim Jakubānam Rakstnieku savienībā. Es ierados pie tevis un Jāņa Rukšāna. Jānis uzreiz ņēma šķēres, grieza un lika iekšā gabalus no manām programmiskām nostādnēm jūsu tekstā. Tā tapa pirmā LTF programma. Atceros, ka gala versiju mēs parakstījām 26. maijā - manā dzimšanas dienā. Pilnu tekstu mēs atdevām Radošo savienību plēnumam, kurš to noraidīja. Tur neviens negribēja ne dzirdēt par Tautas fronti.

Un vēl viens konferencē izskanējušais mīts jeb viltus ziņa - par Tautu forumu. Tā kā es biju ģeogrāfs, tad uzņēmos tādu lietu kā - tīri ģeogrāfiski-etniski sašķelt tā saukto milzīgo un bīstamo krievvalodīgo masu. Ideja bija vienkārša - šī masa taču nav krievi, viņus vieno tikai valoda, jāsadala krievvalodīgie pa tautībām! Protams, tā bija viltība, bet domāju, ka viņi paši būs pēc tam pateicīgi. Ideja bija dibināt dažādu tautu biedrības. Man šajā darbā bija ļoti labs palīgs - dzejnieks Armands Melnalksnis. Viņš paveica ļoti lielu darbu. Dažas biedrības jau pašas lēca ārā no tās krievvalodīgo masas. Piemēram, igauņi. Dzejniekam Leonam Briedim sieva bija moldāviete - nekādu problēmu ar moldāviem, Johanam (Jānim) Danosam viegli izdevās noorganizēt vācu biedrību. Ita Kozakeviča nodibināja poļu biedrību. Tās dzima kā sēnes - azerbaidžāņu, tatāru un citas. Ar Krimas tatāriem mums bija līkops, mēs parakstījām vienošanos - jūs palīdziet mums mūsu neatkarības ceļā, bet mēs palīdzēsim Krimas tatāriem iedibināt Krimā savu neatkarīgu valsti. Būtībā mēs esam viņus nodevuši, mēs neesam palīdzējuši viņiem izveidot savu neatkarīgu valsti Krimā.

Bet problēmai bija vēl otra puse - kā visu šo biedrību kopumu īsti legalizēt - izsist cauri, lai komunisti nenokož. Ideja bija piespēlēt to kā tautu draudzības pasākumu - Tautu forumu, viņiem pašiem - LKP CK. Lai tas kļūst par viņu pasākumu, kā stiprināt internacionālo draudzību. Viņi uzķērās! Es pat neaizgāju uz Tautu foruma dibināšanas pasākumu, lai mani tur kāds neatšifrētu. To vadīja CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Tā mēs šo ideju dabūjām cauri, un man prieks, ka vienreiz izdevās apšmaukt pašu LKP CK un VDK.

- Tajos laikos tas bija labs gājiens, atzīstama spekulācija.

- Jā, es baidījos, ka mūs atkodīs, ka gribam sašķelt darbaļaudis, tā teikt - sagrupēt pa nacionālajām istabām. Jā, Tautu forums bija mūsu uzvara, bet komunisti tā arī nesaprata, ko izdarījuši.

Bet te, konferencē, runāja Jānis Pleps. Un atkal tiek radīti, faktiski kultivēti, vairāki mīti. Jā, Francijas Abrenē notika pasākums, kuru no trimdas puses organizēja universitāšu pasniedzēji Austris Grasis un Jānis Peniķis. No otras puses - no LTF to organizēja V. Šteins. Īstenībā tur izvērtās īsts karš. Vienā pusē bija trimdas latvieši, Jānis Mellēns no Atmodas laikraksta un V. Šteins kā LTF valdes loceklis. Otrā - pretim karojošā pusē - bija Latvijas Universitātes partijas komitejas ideoloģiskais sekretārs Pēteris Laķis. Tajā brīdī (pēc iekšējā apvērsuma LTF valdē) viņš bija kļuvis par valdes priekšsēdētāju, es vairs nevadīju valdi, bet Jānis Freimanis bija LTF valdes loceklis. Tur viss gāja ļoti augstos toņos. Laķis ar Freimani atkārtoja vienu un to pašu - mēs neatkāpsimies no Tautas frontes programmas, mūsu programmā neatkarības nav. Bet mēs ar Jāni uzstājāmies par to, ka Latvijai jābūt neatkarīgai valstij. Viņi no dusmām trīcēja un drebēja. Es atceros, Freimanis pat spiedza - programmā tā nav rakstīts - un solīja Mellēnam kaut kur iespiest zaļās ziepes. Man viņš, tā teikt, neuzdrošinājās. Bet es teicu, ka zinu, kas ir programmā, pats piedalījos tās rakstīšanā, bet notikumi rit strauji un mums jāpāriet uz neatkarības platformu. Tikšanās beidzās ar neko. Bet pēc tam Atmodā parādījās raksts, laikam «Sapnis guļamvagonā», ka Freimanis, braucot mājās no Francijas Abrenes, guļamvagonā nosapņojis, ka Latvijai jābūt neatkarīgai. Tobrīd Tautas frontē jau bija radusies plaisa, mēs jau faktiski bijām sadalījušies rozā komunistos un nacionālistos. Mēs pat valdes sēdēs katrs strikti sēdējām savā galda pusē. Taču, lai ar kāds, bet zināms līdzsvars valdē vēl pastāvēja. Viņi vēl nebija uzvarējuši.

- Tomēr jau otrajā LTF kongresā plaisa kļuva redzama.

- LTF otrais kongress 1989. gadā bija safabricēts kongress. Tāds tas bija tāpēc, ka ļoti daudzām Tautas frontes nodaļām no centra Jāņa Škapara un Sandras Kalnietes vadībā tika izsūtīti uzvārdi, kuriem jābūt otrā kongresa delegātiem. Par to man sūdzējās daudzas nodaļas, un vairāki tautfrontieši man to atgādināja arī šodien konferences laikā.

Tātad - komunistu spice saprata, ka tas ir izšķirošais kongress, ka ir jāpieņem izšķiroši lēmumi, un tas, kurš nāks pie varas, arī būs tālākais noteicējs. Un tāpēc viņi izlika «gadījuma karakalpu» Īvānu. Pats labi atceries, kā pirmajā kongresā Īvāns ieradās ar LKP CK izpletni - LKP CK loceklis Jānis Peters viņu izsauca par LTF priekšsēdētāju. Mēs - organizatori - to nezinājām, mums viņš nebija pat padomā un prātā.

- Tomēr 2. kongresā bija vairāki kandidāti - Imants Kalniņš un Valdis Šteins pret Daini Īvānu un Ivaru Godmani.

- Ivaru Godmani tolaik vispār neviens nezināja, jo viņš frontes pirmā gada laikā spiegoja Austrijā. Viņš bija nezināms cilvēks. Uz otro kongresu rozā komunisti bija savākuši delegātu boļševistisko vairākumu. Bet vienā brīdī tas uzsprāga. Tie komunisti mūs masēja tā, ka mēs, nacionālisti, pametām zāli. Tā nebija sīka cīņa par domes ievēlēšanas kārtību, kā to tagad pagriež komunikatori jeb neo-komunisti. Un, ja Juris Rubenis nebūtu uzstājies ar savu samierinošo runu, varbūt mēs dzīvotu citā valstī. Es uzskatu, ka viņa runa nesa ļaunumu, jo salika mūs kopā ar rozā komunistiem - vēlākajiem prihvatizācijas nodrošinātājiem. Tajā dienā atradāmies vēsturiskās tautas krustcelēs. Un mēs aizgājām pa Īvāna - Godmaņa ceļu. Tas bija vēsturisks pagrieziens uz Oligarhu, Valsts Korporācijas un Ubagu valsti. Bet varējām iet tautas jeb nacionālas valsts ceļu. Taču otrā LTF kongresa vairākums pielika tam punktu. Viņi uzvarēja, mēs ar Imantu Kalniņu zaudējām, visi nacionālisti zaudēja. Viņi sastādīja savu Augstākās Padomes deputātu kandidātu sarakstu, no kuriem tikai pāris desmit bija nacionālisti.

- Tu esi nemierā arī ar mūsu esošo pozicionēšanos.

- Jā, saistībā ar NATO - atkal viltus ziņa par LTF. Šodien notiek Latvijas sabiedrības militarizācija un militārisma kultivēšana, Latvija burtiski tiek gatavota par kaujas lauku. Mēs Tautas frontē bijām par tā saukto Šveices modeli, jo gribējām, lai likvidētu Varšavas paktu un NATO, izbeigt šo pretī stāvēšanu - tā toreiz bija ļoti bīstama.

Konferencē izskanēja jautājums par sabiedrotajiem, parašūtists Īvāns pat Ungārijas un Polijas valdības nosauca par neo-fašistiem. Domāju, ka viņš īsti neapjēdz, ko mute runā, jo tikai Višegradas valstis ir mūsu patiesie sabiedrotie - to ir pierādījusi vēsture.

- Bet, lai kā, - neatkarība ir atgūta. Teju Latvijai būs simts gadu.

- Jā, tas, ko konferencē teica Ivars Ījabs un citi - par kontinuitāti. Nav nekādas nepārtrauktības, nav atjaunotas Latvijas Republikas. AP vairākums izmainīja Vēlēšanu likumu, kurš vairs neatbilda Satversmei, un jau 5. Saeima tika ievēlēta anti-konstitucionāli. Mēs šodien dzīvojam anti-konstitucionālā situācijā, un esmu gatavs atsevišķi apspriest šo jautājumu. Kas attiecas par 18. novembri, otrreizējo neatkarības pasludināšanu... Jo to, ka neatkarību pasludināja 30. janvārī Valkā, to visi zina, paprasi to te katram atsevišķi, kad viņš nav pie mikrofona. Runājot par nepārtrauktību - nabaga Čakste ar Ivanovu katru gadu ceļas augšā un paraksta Satversmes izmaiņas. Tā viņi uztur nepārtrauktības ideju. Beidziet taču vienreiz māžoties.

Bet pats galvenais - man ir muļķīgi sēdēt te kā skatītāja lomā un nevarēt pateikt savas domas, izkliedēt viltus ziņas, kuras skan no skatuves. Šis pasākums ir tāda pasmiešanās par tautfrontiešiem, mēs visi te stundām ilgi sēžam tumsā, un nevienam neļauj izteikt savu sāpi vai prieku. Vecajos komunistu laikos mēs toreiz daudz diskutējām, tagad to dara tikai komunikatori savā starpā. Es jau nesaku, ka visi šie pētījumi ir nopirkti vai angažēti, bet man kā zinātniekam tie ir nepieņemami.

8. oktobra rītā, mēs Brāļu kapos kopā ar LTF Cēsu nodaļas tautfrontiešiem nolikām ziedus pie Mātes Latvijas. Mēs pateicāmies tiem, kas atdeva savas dzīvības par Latvijas neatkarību. Arī mēs pirms trīsdesmit gadiem uzsākām cīņu par Latvijas neatkarību, bet tagad mēs Latvijas neatkarību esam zaudējuši. Mēs esam pavalsts Eiropas Savienības impērijā. Latvija ir oligarhu un ubagu valsts. Mēs savus sapņus neesam realizējuši. Mēs izkarojām neatkarību, bet zaudējām iekšējā karā pret nomenklatūru un jauno čeku. Mēs, arī Ivars Redisons, devām solījumu, ka cīņa nav galā.

Ar to es gribu pateikt, ka, neskatoties, ka esam zaudētāji šajā hibrīdkarā, kas vērsts pret tautu, mums ir jāsaņem visi savi spēki, visa sava enerģija un jāpabeidz iesāktais.

- Ko, tavuprāt, šodien iztaisa no Tautas frontes?

- Šodien to pārtaisa par tādu kā kompartijas un čekas radītu organizāciju, kuru kompartija vadīja. Viņi fronti neradīja, bet gan nozaga to tautai.

- Neviens tev to te neatzīs, un man liekas, ka mūsu kompartija (es noliku savu biedra karti pirms LTF tapšanas) bija savās izredzēs vairāk apjukusi un apstulbusi nekā LTF. Var jau būt, ka LTF šiem tā sauktajiem reformkomunistiem deva zināmas pašsaglabāšanās ilūzijas. Bet, ja mēs, kā tu saki, zaudējām, tad zaudējām arī tāpēc, ka šis variants mums likās visai komfortabls.

- Atļaut fronti organizēt - tāda pavēle atnāca no Maskavas. 1988. gada augusta beigās parādījās cilvēki no rozā komunistu puses. Pirmo gadu mēs dzīvojām kaut kādā līdzsvarā. Un nekāda tiešā kompartijas ietekme, vadība neparādījās. Viņi to veica caur saviem aģentiem. Bet kur slēpās tas lielais valsts prihvatizācijas projekts - tautai sarkanbaltos karogus, bet viņiem tautas kopmanta. Atbilstoši projektam, izrādījās, ka 46 LR AP deputāti ir Valsts drošības komitejas sarakstos, un pirmajā brīdī liksies paradoksāli, bet - viņi visi balsoja par neatkarību! Arī frontes komunisti nobalsoja par neatkarību. Bez komunistiem mēs neatkarību toreiz neatgūtu. Mēs bijām tikai 138. Mēs - nekomunisti - bijām tikai kādi 24. Taču mērķi mums bija dažādi, nacionālistiem - tautas valsts, bet nomenklatūras komunistiem un čekistiem - prihvatizēta valsts. Bet jāatceras arī, ka ierindas komunistiem jau neviens nestāstīja par šo dižo bosu mērķi.

- Pirms pāris gadiem tu man sacīji, ka esi izstrādājis Latviešu Tikumības kodeksu, kas ir tava dāvana latviešu tautai, ka esi izstrādājis Tautvaldības mācību, kura paredz tādu tautas varas īstenošanos, kuras pamatā ir vietējo kopienu vara, balstīta vienprātības principā. Un - kopā ar līdzdomātājiem esi nodibinājis jaunu Latvijas Tautas fronti, kura saucas: kustība No Senatnes uz Nākotni. Kāda bijusi šo ideju virzība?

- Tevis pieminētā kustība izvērtās par Viedo cilvēku Vainagu-Sapulci. Bet papildus nodibinājām Tautas Kongresu, kuram jāsagatavo Otrās Satversmes Sapulces vēlēšanas, kurā nepiedalās partijas, bet tauta katrā novadā un pilsētā vienprātībā vienojas par savu sūtni, un kuru rīkošanā kategoriski nevar piedalīties kripto-komunistu jeb komunikatoru kadru daļa - CVK. Tautvaldības mācība auga kā sniega bumba, kad to veļ. Triloģijas, kura sastāvēja no Pašvaldība pret patvaldību, Tauta pret Valsts Korporāciju, Pasaulvaldība, vietā sanāca 15 Gaismas stari tumsā, kurā mēs dzīvojam. Katrs stars ir aprakstīts vienā grāmatā. Piemēram, Latvijas Tautsaimniecības jaunā paradigma, Kultūras un izglītības sistēmas jaunā paradigma, Veselības aprūpes jaunā paradigma utt. Satversmes preambulā ir pieminēta latviskā dzīves ziņa, bet neviens nezina, kas tā tāda ir, - tad es uzrakstīju grāmatu Latviskā dzīvesziņa, latvji un Latvija. No visām grāmatām izdota pagaidām ir tikai viena, saucas Tautvaldība, pārējās drūzmējas uz izdošanu. Jāsaka, ka Latviskais dzīvesveids gan ir angļu valodā. Jā, Latvijas atdzimšanas Tautsaimniecības jauno paradigmu iesniedzu valdībai un Saeimas deputātiem. Bet - nekādas atbildes. Cerēsim, ka ar jauno Saeimu būs labāk, bet, kad īstenosim Satversmes 2. pantu un atņemsim partijām varu, tad būs pavisam silti, jauki un gaiši.