Lai ko arī teiktu izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, es Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolu uzskatu par vienu no izcilākajām skolām Latvijā. Atšķirībā no ministra es šīs skolas kolektīvu (kolektīvu – ne tikai vadību) pazīstu vairākus gadu desmitus. Es ļoti cienu šos skolotājus. Es pazinu Lūciju un uzskatu, ka viņas meita, gleznotāja Gundega kā tagadējā skolas direktore godam turpina mātes darbu. Tikko biju Makašānos un redzēju padarīto. Ar Gundegu un viņas tēvu, skolotāju, koktēlnieku, vairāku Latgalei veltītu grāmatu autoru Antonu Rancānu mēs gan te vairāk runājam par Latviju un Latgali, taču skaram arī skolu un izglītības politiku.
- Cik lielā mērā mēs, gan kā cilvēki, gan kā reģioni, esam vienoti Latvijai pēc būtības?
A.R.: - Pēc būtības laikam tās vienotības īsti nav. Mēs esam par tālu no centra. Centrs taču ir Rīga. Tur viss notiek gan ekonomiski, gan politiski. Latgale ir par tālu, lai justos tikpat stabils un līdzvērtīgs partneris.
G.R.: - Ne jau fiziski esam tālu. Tagad no Rīgas līdz Rēzeknei var atbraukt nepilnās trijās stundās. Bet attieksmes ziņā un ekonomiskā stāvokļa, ekonomisko atšķirību ziņā - jā, mēs esam tālu.
A.R.: - Latgales ražotājs nespēj konkurēt ar Pierīgas ražotāju.
G.R.: - Tas ir ilgstoši uzturētas politikas jautājums. Jautājums ir arī par to, kā vairāku periodu garumā ticis dalīts Eiropas finansējums. Piemēram, kādi ir akcenti? Vai tie Dricāni, vai Malta... Visa Latvija reģionos ir piebūvēta ar stadioniem un koncertzālēm. Taču cilvēkam pirmām kārtām vajag strādāt un nopelnīt naudu. Bet - viņi grābj Eiropas finansējumu un bāž vietās, kur nav atdeves.
A.R.: - Piemēram, Kantiniekos... Varbūt pagastā ir kādi 500 iedzīvotāji. Bet - uztaisa lielo halli... Kādēļ? Stāvēs tukša. Plus - uzturēšanas izmaksas.
- Tas man liek jautāt līdzīgi, kā 1995. gadā jautāja Vitolds Valeinis: vai latgaliskajam latviskumam ir zemāka kvalitāte? Ja tā, tad, vājinot latgalisko, pakļausim draudam arī Latviju...
A.R.: - Jā, tam jāpiekrīt. Lietas būtībai par sliktu ir tas, ka cilvēku paliek arvien mazāk... Kas paliek? Paliek pensionāri... un vēl paliek ierēdņi, kuri sēž pagastos, sēž novados... Tās ir visas darba vietas. Kur tad jaunietis, beidzis vidusskolu vai arodskolu, te dabūs darbu?
G.R.: - Bet mums šogad divas ģimenes, pieci bērni atgriezās...
A.R.: - Nu, jā... Bet, kur viņi strādās?
G.R.: - Jā - atgriešanās, tie vēl ir atsevišķi gadījumi. Tā vēl nav nekāda tendence.
- Kultūrvēsturnieks un valodnieks Miķelis Bukšs savulaik rakstīja, ka «Latgolas pagõtni navar skaidrot, ni arī saprast, izejūt nu põrejūs Baltijas zemu vēstures. Latgolai godu symtim ir bejuse sova pagõtne un sova vēsture, un tū var saprast tikai izejūt pošas Latgolas vēstures nūtykumu gaitas.» Bukša šajā sakarā uzdoto jautājumu: «Bet voi mes pazeistam sovu pagõtni?» es uzdošu citādi - vai mūsu pagātne ir drošs pamats mūsu nākotnei? Vai mācāmies no pagātnes?
A.R.: - Nē. Tāpēc, ka cilvēka dabā vienmēr bijis... cilvēks vienmēr ir meklējis pašlabumu. Un tie, kas grib iet politikā, nav tie, kuri domās par valsts nākotni. Varbūt ar maziem izņēmumiem. Pirmajās Saeimās pēc neatkarības atgūšanas latgaliešu vēl bija pietiekami. Tagad viņu vairs praktiski nav. Viens, divi... Vai tos, kas Saskaņā, varam saukt par latgaliešiem? Arī citās partijās ir pa kādam t.s. parketa latgalietim. Dzird, kā viņi meklē naudīgus amatus, pērk zemi, pārdod zemi, bet Latgale tiem pie vienas vietas.
- Bet kā mums saprast sevi, nezinot mūsu pagātni? Kur rast pamatu?
A.R.: - Pajautājiet Latgales izcelsmes deputātiem, vai viņi zina šo vēsturi? Viņi to nezina, un tā viņus neinteresē. Faktiski viņi ir padomju laika cilvēki. Bet padomju laika vēstures mācību grāmatās par Latgali bija lasāms viens teikums. Tāpēc viņi nezina. Un, ja kāds tad kaut kur toreiz iedomājās runāt par Latgali, tad uz viņu skatījās ar greizu aci. Piemēram, es pēc Mākslas akadēmijas beigšanas strādāju Viļānos. Tur cēla kantori, un es to noformēju. Mums ar direktoru bija labas attiecības. Vienu reizi mēs braucām ar viņa mašīnu, es sēžu viņam blakus, un viņš man jautā: kādas tev attiecības ar Latgali? Es nezināju, par kādu Latgali viņš runā. Jo - te bija Viļānu selekcijas stacija, bet turpat blakus bija lopkopības izmēģinājumu stacija. Abas «Latgale». Teicu - Latgalē es strādāju uz pusslodzi... Izrādās, direktors bija domājis pavisam ko citu.
G.R.: - Bet tagad saistībā ar Latgales vēsturi man šķiet, ka daži aprobežojas tikai ar to, ka skraida ar to zili balto karogu... Redziet, man te ir fotogrāfija, kurā redzams galīgi nesakopts Latgales simtgades kongresa pieminekļa fons. Viss aizaudzis, nobrucis... Bet pretējā pusē stāv sakoptais «atbrīvotājs». Vai tā nav ņirgāšanās par vēsturi?
A.R.: - Bet pastāv taču Latgaliešu kultūras biedrība, kuru vada Līvija Plavinska, viņa pat kandidē Vienotības Latgales sarakstā ar otro numuru. Bet šo situāciju biedrība neredz...
- 2012. gadā bija trešā pasaules latgaliešu konference. Konferences materiālu brošūras virsraksts ir «Latvejis naatkareibys laiks - Latgolys īspieja voi izniceiba». Cik aktuāla šāda dilemma ir tagad?
A.R.: - Es domāju, ka šī dilemma nav aktuāla... Vienkārši - to spēku vairs nav tik daudz, lai latgalieši spētu kaut ko panākt. Parasti aktuālas lietas te sākas un aprimst runāšanas līmenī. Arī nesenais kongress notika vien runāšanas dēļ, bet ne tāpēc, lai no tā kaut ko iegūtu tauta vai Latgale. Parunāja un... apklusa.
G.R.: - Nedomāju, ka te jārunā tikai par Latgali. Te jārunā par to, ka politiķiem nav valstiskuma apziņas. Cilvēki balsoja par neatkarības atgūšanu un grasījās kaut ko darīt... Toreiz dažā politiķī varēja redzēt valstiskumu, bet tagad viņi palikuši visi vienādi... Tik vien kā dala naudu un maina čaulas. Protams, nav tā, ka viss kļuvis sliktāk. Dzīves kvalitāte ir augusi, bet...
A.R.: - Nu, jā - augusi... Bet uz tā rēķina, ka bija šitik tautas, bet tagad palika šitik tautas. Respektīvi - cilvēku palika mazāk, un tādēļ maizes katram cilvēkam palika vairāk.
- Tadeušs Puisāns sarakstīja grāmatu Latgales likteņi... Tās kontekstā - kas ir Latgales problēma Latvijas vēsturē un tagadnē?
A.R.: - Atstarpe attīstībā starp Latgali un pārējo Latviju radās tāpēc, ka mēs bijām sākumā Krievijas, tad Baltkrievijas guberņu pakļautībā... Respektīvi, mums bija krievu vara. Krievu likumi. Toties pārējās Latvijas guberņās bija liels vāciešu slānis. Vāciešu kungus Krievijas valdība respektēja un viņus cēla augstos amatos Pēterburgā. Līdz ar to Vidzemē un Kurzemē dzimtbūšanu likvidēja krietni agrāk. Zemniekiem vairs nebija jāiet klaušās, viņi varēja strādāt sev, uzkrāt bagātību, iepirkt zemi, lai attīstītos. Latgalē tas nebija iespējams vēl 40 gadus. Tikai tā sauktajiem leimaņiem muižnieks atļāva neiet klaušās, bet - cik tad to leimaņu bija? Katrā muižā varbūt daži cilvēki... Viņi negāja klaušās, bet maksāja kungam par to zemi, kas viņam bija iedota. Mūsu pusē Jūrdži, rakstnieka Andrīva Jūrdža senči bija leimaņi. Manas vecāsmātes vecvecvectēvs bija leimanis. Viņš bija brīvs, viņš varēja turēt krogu. Bet visiem pārējiem bija jāiet klaušās. Te ir tā atšķirība starp Latgali un pārējo Latviju. Ja paskatīties tās dvēseļu revīzijas - latgaliešiem taču lielākoties bija tikai ceturtā daļa voloka zemes. Tas nozīmē - pieci hektāri. Par to viņam vajadzēja iet un kalpot kungam. Nabadzība radās no tā, ka zemnieks nebija ieinteresēts kaut ko darīt. Nevis strādāja, bet stiepa gumiju. Toties pārējās Latvijas guberņās - attīstījās. Kļuva bagātāki. Galvenais bija tas, ka latgaliešos jau toreiz tika iedzīts kolhoznieka gars, jo zeme tika sadalīta šņorēs. Tā rezultātā centīgākais zemnieks bija spiests pielāgoties slaistam. Tādā veidā noārdīja iniciatīvu un darbošanās gribu. Un tā tas centībtrūkums pastāv Latgalē līdz šim laikam.
- Jūsu paša jautājums no grāmatas Vienoti Latvijai. Francis Kemps pameta Latgales latviešu kongresu.... Kur Kempam bija taisnība?
A.R.: - Viņam nevajadzēja atstāt kongresu. Nevajadzēja. Jā, zināma taisnība viņam bija, jo viņš paredzēja, ka vidzemnieki un kurzemnieki latgaliešus apspiedīs. Bet, ja toreiz būtu noticis pēc Kempa prāta un Latgale paliktu Krievijas sastāvā, tad tagad latgaliešu vairs nebūtu. Arī Latvijas valsts nebūtu izveidojusies.
- Vai un kādā līmenī var runāt par pašu latgaliešu identitāti? Es te iespaidojos no latgalieša, dzejnieka Antona Slišāna sacītā (2017.), ka arī XXI gadsimtā, lai «mūs noliedz, bet mēs būsim».
A.R.: - Grūti teikt, vai mēs būsim. Tāpēc, ka tas vairs nebūs aktuāli. Un - vai arī latvieši būs aktuāli? Mēs taču neglābjami samazināmies.
G.R.: - Kurš tad viņus noliedz? Mani kā latgalieti tas vienmēr mulsina...
A.R.: - Pat ja latgaliešus neviens nenoliegs, tas vienkārši vairs nebūs aktuāli. Un - ja latgalietis dzīvo Rīgā, ja viņš dzīvo ārzemēs... tad ar ko viņš te var noturēt to savu identitāti? Ne ar ko.
- Bet - kas varētu būt tas pamats Latgales un visas Latvijas ilgtspējīgai attīstībai?
A.R.: - Vienmēr kultūras, valodas un izglītības pamats ir bijusi ekonomika. Ja ekonomikas te Latgalē nav - ko var gribēt?
Jā, piemēram, puiši Mežvidos (SIA Latgales dārzeņu loģistika) kārtīgi strādā... Jā, viņiem ir šis pamats, viņiem ir arī šī latgaliskā jušana. Bet - cikiem vēl tā ir?
G.R.: - Es domāju, ka nav arī kaut kādas vienotas idejas. Sen jau nav. Ne latviešiem, ne latgaliešiem, ne visiem kopā nav tādas idejas, kāda bija atmodas laikā. Neatkarība. Bet tagad jau ilgstoši nav tādas idejas, kas dotu spēku kaut vai tai pašai ekonomikai.
- Jūs esat audzinājuši jau gandrīz divas paaudzes neatkarības laikā. Ko teiksiet par šīm paaudzēm?
A.R.: - Es uzskatu, ka 90 procenti manu bijušo skolnieku ir ārzemēs. Respektīvi - vairākums ir prom, un viņus neinteresē, kas te notiek.
G.R.: - Ārzemēs viņi ir, lai strādātu. Tātad - mēs viņus esam izaudzinājuši strādātspējīgus.
A.R.: - Dabīgi, viņi tur nav tie, kas rušinās pa mēsliem vai lasa sēnes. Viņi strādā profesijās. Celtniecībā... Viens puisis no Dekšārēm strādā starptautiskajā reklāmas firmā. Un - labums ir tas, ka, tur aizbraukuši, viņi iemācās strādāt. Es ceru, ka par velti tur neko nedod. Bet pie mums var izlīferēt.
G.R.: - Bet - mēs novērojam arī to, ka izaugusi vesela paaudze cilvēku, kuriem jau dzimst bērni, bet kuri paši izaug uz sociāliem pabalstiem un nesaprot, ko nozīmē strādāt. Viņi redz, ka viņiem dod, un neuztraucas par to, ka viņam nebūs darba, bet uztraucas par to, ka viņam nebūs kaut kāda pabalsta. Tas nekas, ka strādādams viņš varētu saņemt desmit reizes vairāk. Nē - lai labāk ir kaut vai tie 20 eiro mēnesī. Māte pabaros. Tāda attieksme mums nav pieņemama. Bet - tāda tā ir. Un, ja viņš kaut ko nesaņem par velti, tad tā viņam ir traģēdija.
A.R.: - Un mūsdienās jaunieši dara tā - aiziet, pastrādā dažus mēnešus, atstāj darbu un tad pusgadu pārtiek no bezdarbnieka pabalsta. Nav tā, ka viņš attīstītu sevi, kāptu pa karjeras kāpnēm... Tas viņam nav vajadzīgs. Tāds tagad veidojas vesels slānis, liels slānis...
- Un ko teiksiet par skolu reformu, skolu optimizāciju? Ko tā dos vai ko maksās Latgalei? Starp citu, nesen TV dzirdēju izglītības ministru pieminam Makašānus...
G.R. - Tas bija mācību gada sākuma šoks mums visiem, kad TV 24 Anša Bogustova vadītajā diskusijā izglītības ministrs paziņoja, ka Makašānos vidusskola netiks atvērta, viņam neesot tādu plānu, jo tam nepieciešami
apstākļi, piemēram, dienesta viesnīca… Ministrs nezina vai uzskata par nevajadzīgu zināt, ka Makašānos vidusskola ir kopš 1992. gada ar visām kopmītnēm un pārējo izglītības iestādes infrastruktūru, toties ar lielu pārliecību pauž plašai sabiedrībai nepatiesu informāciju. Šis gadījums ir ārkārtīgi ilustratīvs un mūsdienu politiķus raksturojošs - ciniska neiedziļināšanās.
Inga Vanaga Facebook labi komentēja šo gadījumu: «Te, lūk, ir kārtējais piemērs, kad ministrs maldina sabiedrību. Tā ir bijis ar pedagogu skaitu, vidējo slodzi, algu pielikumu par 63%, «perfekto» jauno formulu OCE indeksa noteikšanai u.c. Tas ir nekorekti pret pedagogiem un skolēniem. Tas nav ministra cienīgi, jo tas ietekmē skolēnu, pedagogu un skolu prestižu, nākotni.»
Daudzi politiķi tautu uzskata par bezsmadzeņu masu, kam var stāstīt jebko. Šadurska gadījums televīzijā būtībā atbild uz jautājumu - kāpēc reģionos ir šī atpalicība.
Tas, kas pēdējos gados notiek no ministrijas puses, ir tāda kā spīdzināšana: pamēģina vienu skolu likvidācijas modeli, konstatē, ka atkal šie izdzīvo, tad citu, un atkal gaida, kad iznīks. Tiek agresīvi piesaukta izglītības kvalitāte, kuru mēra tikai un vienīgi pēc vidējā vērtējuma priekšmetos, kaut gan tas nebūt nav vienīgais kvalitātes indikators izglītības iestāžu darbībā. Un viss tiek darīts ar vienu apsvērumu - samazināt pedagogu skaitu, uz kā rēķina citiem palielinās algu. Kāpēc nekad izglītības politikas jautājumi netiek skatīti kopsakarā ar reģionu stāvokli, ar ekonomiska rakstura un drošības problēmām, nodrošinot skolēnu pārvadājumus, ar kultūrvidi, galu galā - ar valsts drošību kā tādu. Kas tā būs par valsti, kura paliks bez iedzīvotājiem?
A.R.: - Domāju, ka ministram reforma ir ķeksītis Eiropas naudas apgūšanas kontekstā. Tā ir viņa skolu reforma.
Redziet, par saturu... Būtībā pie mums tajā glupajā vārdā «kompetence» balstītā izglītība ir bijusi visu laiku. Bija laiks, kad sākām mācīt amatu. Bet - devām arī teoriju. Un - devām darbiņu. Un tad bērns pats mācījās no savām kļūdām.
G.R.: - Mēs, visi kolēģi, bijām kursos un sapratām, ka tiešām, esam jau tā strādājuši. Un - labi skolotāji arī tad, kad es mācījos pamatskolā, strādāja ar tādām pašām metodēm. Viņi saistīja saturu ar reālo dzīvi, lika mums pašiem darboties grupās, lika pētīt praktiskas lietas un izdarīt secinājumus. Tā ka - tas nav nekas jauns.
- Vai ir kas tāds, kas jūs saista to partiju piedāvājumā, kuras pretendē uz tikšanu 13. Saeimā?
A.R.: - No lielākās daļas redzams vien tukšs balagāns. To, ko viņi sola, nav iespējams nekad izpildīt. Tā ir tautas muļķošana. Makaronu kāršana uz ausīm. Jo tie, kuri grib kaut ko darīt godīgi, tik daudz nesola. Bet - viņiem nav reitingu.
- Kādas sajūtas, domas jūsos raisa Latvijas simtgade, un ko jūs Latvijai novēlētu?
A.R.: - Inesis Feldmanis savā grāmatā atzinis to, ka Latvija tika pasludināta jau 1918. gada 17. janvārī. Pēterburgā. To izdarīja Latvijas Nacionālā pagaidu padome. Pasludināja un aizsūtīja Zigfrīdu Annu Meierovicu uz Angliju. Anglija atzina šo Latvijas valdību. Atzina pagaidu padomi kā pieņemamu vai leģitīmu. Tātad - jau starptautiski atzītu valsti, valdību pēc tam 18. novembrī atkal pasludināja no jauna. Turklāt padomes priekšsēdētājs Čakste nemaz neieradās uz valsts proklamēšanu 18. novembrī. Rīkojās Gustavs Zemgals. Kāpēc Čakste neieradās? Elementāri - jurists būdams, viņš saprata, ka tā jau ir ākstīšanās. Labāk es palikšu malā. Varēja tā būt? Inesis Feldmanis saka, ka 18. novembrī būtībā pasludināja Ulmaņa republiku.
Bet simtgade saistās ar vēlēšanām. Un, dabīgi, viss būs atkarīgs no vēlēšanu iznākuma. Es novēlu visiem latviešiem, lai Latvija šo simtgadi piedzīvotu. Jo, ja Saskaņa saiet kopā ar KPV LV, ar Kaimiņu, kāda tad tur vairs simtgade?
G.R.: - Domāju, ka 13. Saeima būs mums smaga mācība.