Par šovasar paveikto un ziemas sezonā gaidāmo stāsta Rojas ostas pārvaldnieks un Latvijas Mazo ostu asociācijas priekšsēdētājs Jānis Megnis.
Jau gadus divus trīs esmu runājis par gaidāmajām izmaiņām kurināmās koksnes segmentā saistībā ar gaidāmo Stokholmas termocentrāles nodošanu ekspluatācija, kas izmanto koksnes šķeldu, lai apgādātu ar siltumu pilsētu, kurā kopā ar piepilsētām dzīvo krietni vairāk par 1,2 miljoniem cilvēku, un siltums vajadzīgs arī rūpniecībai. Tā nu tagad strādā ar pilnu jaudu, par ko liecina kravu apgrozījuma pieaugums Latvijas mazajās ostās jau tagad par 30-40%, ko pamatā veido kurināmā segments. Turklāt Rojas ostā redzu, ka daudz kurināmā ir uzkrāts nosūtīšanai tad, kad sāksies apkures sezona. Viss Latvijas kurināmās koksnes gada ciršanas apjoms veido ap 38% no Stokholmas termocentrāles gada bilances. Pieprasījums pēc koksnes kurināmā atsaucas ne tikai kā kravu apgrozījums ostās. Cilvēki jau varētu būt pamanījuši, ka cirsmās vairs netiek atstāti zari un krūmāju aizaugušas pļavas kļūst aizvien mazāk, jo arī zaru šķelda ir kļuvusi par eksporta preci.
Kurināmā segmentam ir vairākas frakcijas. Malkas aizvešana patīkami ceļ ostu apgrozījumu, bet vairāk naudas Latvijā paliktu, ja koksnes šķeldu tepat Latvijā pārstrādātu granulās. Granulu ražotņu Latvijā ir daudz, un tās tagad savā starpā cīnās par koksnes resursiem. Zaru šķeldu pagaidām mēs vēl nepārstrādājam, un tādēļ tā pamatā tiek eksportēta vai izmantota vietējās apkures vajadzībām, kopējā kurināmā deficīta dzēšanai. Jebkurā gadījumā ieguvēji ir visi: zaru kaudzes vairs nekur riņķī nemētājas, nopelna mežu īpašnieki, zemnieki, izstrādātāji, transportētāji un galā arī ostas.
Kravu apgrozījumu Kurzemes mazajās ostās ietekmē arī A/S Latvijas finieris uzceltā finiera ražotne Kuldīgā.
Bērza pārstrāde tepat Latvijā samazinās to koksnes daudzumu, kas aizies caur ostām, vienlaikus valstī un valsts budžetā nodokļu formā naudas kļūs vairāk. Ja ostā ir tikai un vienīgi kravu nosūtītāji, tad kravu apjoms ir ļoti liels, bet nodokļu ieņēmumi no tā atpaliek. Pretēji ir Rojas ostā, kur kravām pietrūkst vietas, toties ir attīstīta zivju pārstrāde. Pat tagadējos smagajos laikos zivju pārstrāde dod valstij miljoniem eiro nodokļos. Engures ostā papildus tradicionālajai zivju pārstrādei izveidojusies unikāla katamarānu ražotne, kuras produkti nes Latvijas vārdu pasaulē elitārajā jahtu būves segmentā. Viņi ir ļoti neliels darba kolektīvs, bet pēc nodokļu nomaksas pārsniedz vienu otru zivju pārstrādes uzņēmumu ar simtiem darbinieku. Par to agrāk vai vēlāk būs ļoti nopietni jādiskutē, kas Latvijai un katrai lielajai vai mazajai ostai ir vairāk vajadzīgs: vēl vairāk kravu vai ražošana ar augstu pievienoto vērtību, maksimāla nodarbinātība un lielāki nodokļu ieņēmumi.
Joprojām diskusijām atvērts ir jautājums, kā novirzīt daļu no ostu uzņēmumu maksātajiem nodokļiem tās publiskās infrastruktūras uzturēšanai. Lieliski jau būtu, ja to varētu izdarīt tikai no ostu nodevām, kas balstās uz kravu apgrozījuma, bet visus pārējos ieņēmumus atstātu skolotājiem, mediķiem un daudziem citiem, kas stāv rindā pēc algu palielināšanas. Parasti gan tā nesanāk. Tiklīdz kravu pārkraušanas vietā attīstās ražošana, kas dod nodokļu pienesumu tam pašām skolotāju un mediķu algām, tā samazinās līdzekļi ostu infrastruktūras uzturēšanai, kas nepieciešama zvejas kuģiem, jahtām un atlikušo kravu apstrādei.
Siltā vasara deva papildu impulsu jahtu tūrismam. Rojas ostu kopējā kruīzā apmeklēja 60 jahtas no Somijas lielākā jahtkluba, kurā biedru skaits ir ap pieciem tūkstošiem. Tas dod cerību, ka mums vēl simt gadus būs ko darīt, kamēr viņi visi iegriezīsies Rojā, jo tie, kuri bija šogad, no mums aizbrauca apmierināti. Šo procesu rosināja ne tikai siltā vasara, bet arī Latvijas un Igaunijas ES pārrobežu projekts jahtu ostu tīkla attīstībai. Projekta budžeta lielākā daļa tiek izmantota investīcijām infrastruktūrā, vienlaikus investējot mārketinga pasākumos: dalībai izstādēs un reklāmas pasākumos t.s. interneta resursos. Tas ir devis rezultātus - jahtas uz Latviju nāk lielākā skaitā nekā iepriekš. Latvijas un Igaunijas pārrobežu projekta jahtu ostu tīkla attīstībai, kura realizācija turpināsies līdz 2020. gadam. Ir skaidri jāapzinās, ka pašas mazās ostas nekad nevarētu atļauties vairāk kā četrus miljonus eiro, kas veido Latvijas daļu šajā projektā, investēt jahtu infrastruktūrā.
Citā virzienā ambiciozākais projekts šogad bija Pāvilostas mola pagarināšana, lai mols pasargātu kuģu ceļu no sanesumiem. Protams, pilnībā sanesumus jūrā nelikvidēs nekas, bet jaunais mols ļaus uzturēt kuģu ceļu Baltijas jūrā lietotajiem zvejas kuģiem nepieciešamajā dziļumā. Tas būs papildu atbalsts vietējai zvejniecībai, kam Pāvilostā ir dziļas saknes. Bet arī šāda investīcija nebūtu iespējama bez ES jūrniecības un zivsaimniecības fonda atbalsta.
Visā, kas saistīts ar investīcijām, lietas iet uz augšu. Es paskatījos uz pēdējiem aptuveni 25 gadiem, cik pagājuši, kopš Latvijā pieņemts Likums par ostam, un kuri ir pavadīti darbā mazajās ostās. Kopš tā laika viss ir mainījies uz labo pusi, bet visam līdzi nākušas citas, no mums neatkarīgas problēmas. Nupat biju Dānijā - braucu skatīties lietotu ledusspējīgu loču kuģi, ko dāņi pārdod par ļoti labu cenu, jo viņiem taču ledus vairs nav. Rojai tieši tādu vajag, un mēs to centīsimies iegādāties. Pa ceļam iegriezos vietās, kur pie Dānijas krastiem piestājām, kad strādāju uz kuģiem zvejnieku kolhozā Brīvais vilnis. Tagad tur vairs nav neviena zvejas kuģa, un tas nozīmē, ka nav arī daudz kā cita. Zvejas kuģis velk sev līdzi ne tikai zivju pārstrādātājus, bet arī tīklu darbnīcas, mehāniskās darbnīcas un citas servisa nozares - kopumā tā ir ļoti liela industrija. Eiropas tendences ir no tā visa atteikties, un šīs tendences nonāk arī līdz Latvijai.