Lībieši izcīna vietu akadēmiskajā telpā
Lībiešu tauta pagājušās nedēļas nogalē atnāca uz Latvijas Universitāti un nodibināja savu institūtu. Varbūt ne visa, bet noteikti aktīvākā daļa. Un tas ir starptautiski nozīmīgs notikums – svarīgs visiem somugriem. Svarīgs arī latviešiem, jo lībiešu valoda un kultūra ir tā, kas būtiski ietekmējusi mūsu nācijas veidošanos.
Nekad vēl Latvijas Universitātes Lielajā aulā nebija skanējusi lībiešu valoda, lai gan lībieši kā otra Latvijas pamatnācija ir pieminēti daudzos likumos un arī Satversmē. Valsts pamatlikuma ievadā teikts: «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas (..)» Visus neatkarības gadus lībiešu kultūras, vēstures un valodas izpēte Latvijā notika sabiedriskā kārtā - to darīja Lībiešu kultūras centrs. Savukārt zinātniskā līmenī lībiešu nemateriālā kultūra - valoda, folklora, etnogrāfija un jaunāko laiku vēsture - pētīta lielākoties ārpus Latvijas. Igaunijā un Somijā. Arī ungārus interesē viss radniecīgais no lībiešu puses. Tāpēc institūta atklāšanā piedalījās visu šo triju valstu vēstnieki. Igaunijas pārstāvis Arti Hilpuss ar smaidu atzina: «Tagad, kad lībieši ir teju izkusuši latviešos, mēs esam kļuvuši gandrīz vai par asinsbrāļiem.» Un latvieši patiešām vismaz daļēji šobrīd dzēš parādu pret lībiešiem. Paradoksālā kārtā sugu daudzveidība dabā tiek sargāta vairāk nekā mazskaitlīgās tautas pasaulē.
Pēc tautskaites datiem, Latvijā mīt apmēram 200 lībiešu, patiešām maz, bet te jāpatur prātā, cik daudzas tautas ir asimilējušās un pilnībā izzudušas no pasaules valodu kartes. Lībieši spītīgi cīnās par savu eksistenci. Kā savā uzrunā atgādināja jaunizveidotā Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits:
«Lībieši bija lepna un brīva Eiropas tauta, kad daudzas citas tautas vēl nebija radušās. Šobrīd daudzas no šīm tautām ir pazudušas. Lībieši ir kā dzīva fosilija, jo visas prognozes par lībiešu drīzo galu ir izrādījušās kļūdainas.»
Jauno Latvijas Universitātes institūtu tā vadītājs salīdzināja ar žogmalē izdīgušu lībiešu dadzi, no kura uzplauks lieli un pūkaini vasaras ziedi - visiem par prieku un pārsteigumu.
Bez lībiešu stūrgalvības un uzstājības nekāda institūta nebūtu, nebūtu arī pašu lībiešu, jo valsts centieni saglabāt lībiešu kultūras mantojumu līdzšinējos gados bija pieticīgi, lai neteiktu, ka vispār nekādi. To uzrunā klātesošajām prominencēm, tostarp arī valdības pārstāvjiem visai skarbi atgādināja Lībiešu kultūras centra vadītāja Gundega Blumberga. Kopš neatkarības atjaunošanas bijuši vairāki mēģinājumi sakārtot Latvijas valsts un tās otras pamatnācijas attiecības. Taču ar dižiem panākumiem tie nevainagojās. Progammā Lībiešu krasts kultūrvēstures izpētei atvēlētā nauda tika ieguldīta vietējā infrastruktūrā. Tad programmu vispār nolēma slēgt. Pēc lielām cīņām, iesaistot ārvalstu viedokļu līderus, programmu tomēr saglabāja, taču valsts izpratnē tās uzdevums bija aušanas pulciņi brīvā laika pavadīšanai lībiskā garā. Taču lībieši gribēja rakt savu vēsturi un pētīt savas saknes dziļāk. Zinātniskā kvalitātē. Tagad tas būs iespējams. Pagaidām gan joprojām bez skaidri iezīmēta finansējuma, bet komandai būs vismaz telpas, atbalsts no universitātes Inovāciju centra un iespējas startēt projektu konkursos.
Cerīgi par to izteicās kultūras ministre Dace Melbārde. «Dibinot Latvijas valsti, mēs neesam bijuši pietiekami pretimnākoši un izprotoši pret saviem brāļiem lībiešiem.» Tagad Kultūras ministrija esot ieinteresēta sniegt savu atbalstu. Un kā pēc savas kolēģes Gundegas Blumbergas kareivīgās uzrunas samiernieciski atzina Valts Ernšreits: «Viss ir tikai laika jautājums. Vēl nekad Latvijas valsts pastāvēšanas laikā lībiešiem nav klājies tik labi kā tagad.» Lībiešu institūta ceļamaizē līdzi dots vēlējums īstenot nereālas idejas un aprobežoties ar maksimumu. Kā jau tas lībiešiem raksturīgi.