Nodarbinātības valsts aģentūra šā gada augusta sākumā bija reģistrējusi 58 878 bezdarbniekus un 22 039 brīvas darba vietas.
Kāpēc Latvijas uzņēmēji žēlojas par darbinieku trūkumu, bet nerīko konkursus, kuros par katru darba vietu cīnās gandrīz trīs cilvēki? Atbilde tāda, ka par lielāko daļu no šīm darba vietām necīnās neviens. Darba vietas neatrodas tur, kur pietiekami tuvu dzīvo cilvēki, kas būtu spējīgi uzņemties piedāvāto darbu un būtu ar mieru to darīt par piedāvāto algu. Šādu cilvēku krājumu izsmeļ jaunu darba vietu parādīšanās Latvijā.
Valsts pabeidza 2017. gadu ar 63 121 reģistrēto bezdarbnieku.
Šā gada 31. augustā bezdarbnieku skaits bija samazinājies līdz 58 051 cilvēkam, bet brīvo darba vietu skaits pieaudzis no 12 637 līdz 23 532. Tīri sezonālu faktoru ietekmi atspēko brīvo darba vietu skaita dubultošanās attiecībā pret 2017. gada augustu ar 11 791 brīvajām darba vietām. Darba vietu piedāvājuma pieauguma smalkais nosaukums ir pasaules ekonomiskā cikla Eiropas segmenta augšupejošā fāze. Vienkāršāk to var izskaidrot ar eiro drukāšanu Eiropas Centrālajā bankā Frankfurtē un šīs naudas nonākšanu līdz Latvijai galvenokārt caur Briseli, kur nauda tiek pārkrāmēta Eiropas Savienības palīdzības fondos.
Brīvo darba vietu skaits šā gada augustā praktiski atkārto 2007. gada rādītāju, kad uzņēmēji oficiāli meklējuši 21 015 darbiniekus. Tas ir atgādinājums, ka ekonomikas augšupejai sekos dziļāks vai seklāks kritiens.
Jauno darba vietu piedāvājums nav mērķēts tieši uz bezdarbniekiem. Drīzāk pat otrādi: jaunie projekti pārņem cilvēkus, kuri attiecīgajās profesijās jau strādā, bet vecajiem uzņēmumiem nākas meklēt cilvēkus, ko likt aizgājušo vietā. Tad sākas lūkošanās uz cilvēkiem, kuri nestrādā algotu darbu, tajā skaitā nealgo sevi paši kā uzņēmēji. Uzmanība tiek koncentrēta uz oficiāli reģistrētajiem bezdarbniekiem, kuri tādu statusu nebūtu saņēmuši, ja nebūtu apliecinājuši vēlēšanos strādāt. Pēc tam bieži vien izrādās, ka tā bijusi tikai formalitāte, lai cilvēks kopā ar bezdarbnieka statusu iegūtu vispirms bezdarbnieka pabalstu un pēc tam citus valsts un pašvaldību pabalstus gan kā naudu, gan kā dažādu maksu atlaides. Šādu tiešo un netiešo pabalstu summa var pārsniegt to, ko iespējams nopelnīt cilvēkam ar konkrētām prasmēm konkrētā apvidū. Latvijā jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem turpinās diskusija, ko šādos gadījumos darīt: vai valstij samazināt pabalstus summu, vai uzņēmējiem - celt algas. Abām pusēm ir argumenti, kāpēc viena puse nevar izpildīt to, ko iesaka un prasa otra puse. Valsts brīdina uzņēmējus, ka nedrīkst atstāt cilvēkus bez iztikas līdzekļiem, lai viņi nedodas gādāt pārtiku ar vardarbīgām metodēm, kas pirmām kārtām var tikt vērsta pret uzņēmējiem. Uzņēmēji turpretī apliecina, ka palielināt algu neļauj valsts uzliktais nodokļu slogs.
***
Viedoklis
Ramona Petraviča,
SIA Monēta, kas nodarbojas ar starptautiskajiem kravu autopārvadājumiem un vietējo mazumtirdzniecību, direktore:
- Gados jauni cilvēki vispār negrib strādāt par tālbraucējiem šoferiem, jo tas ir grūts darbs. Vieglāk ir būt bezdarbniekam un saņemt bezdarbnieka pabalstu par floristikas kursu apmeklēšanu. Nodarbinātības valsts aģentūru šāda situācija pilnīgi apmierina, bet uzņēmējiem jāatrod kaut kāda izeja. Tas nozīmē atrast cilvēkus, kam mēs esam pirmā darbavieta ja ne vispār, tad tālbraucēju šoferu statusā. Liekam sludinājumus, ka tādi darbinieki var pieteikties, bet vēl labāk pierunāt cilvēkus nākt pie mums darbā spēj tie, kuri šeit jau strādā.
