Neatkarīgās 23. augusta publikācija par Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas (CK) pirmā sekretāra Alfrēda Rubika aizturēšanu 1991. gadā izraisīja diskusijas ne tikai lasītāju, bet arī to dienu notikumu dalībnieku vidū. Un šajās diskusijās nereti izskanēja pilnīgi pretēji situāciju skaidrojumi un apraksti...
23. augusta publikācijā savu versiju par Rubika aizturēšanu izstāstīja toreizējie Jelgavas miliči. Tāpēc šodien Neatkarīgā tiekas ar 1. policijas bataljona komandiera Jura Vectirāna vadītajiem vīriem. Sarunā piedalās Jevgeņijs Platais, toreiz - 1. policijas bataljona jaunākais seržants; Edvīns Kulovs, 1. policijas bataljona virsnieka vietnieks; Gunārs Rusiņš, 1. policijas bataljona vecākais seržants; Andris Smočs, 1. policijas bataljona jaunākais leitnants, rotas komandieris. Un runa, protams, neaprobežojas tikai ar 1991. gada 23. augusta notikumu aprakstu.
Gunārs Rusiņš: - Jelgavas miličiem ir jāatdod gods un cieņa, paldies viņiem par drosmi, tikai - viņi nebija tur, kur viņi apgalvoja, ka bijuši. Par mums viņi pateica, ka it kā esam piebraukuši pusstundu vēlāk... Tieši otrādi: pusstundu vēlāk piebrauca jelgavnieki. Naktī no 22. uz 23. augustu Augstākajā Padomē tika pieņemts lēmums, ka jābūt pēkšņai operācijai, kuras rezultātā tiktu aizturēts Alfrēds Rubiks. Taču viņam bija gan AP deputāta, gan PSRS deputāta imunitāte. AP deputāts Andrejs Krastiņš deva pavēli Jurim Vectirānam sagatavot grupu, kas pēkšņi ierastos kompartijas CK ēkā. Šī operācija risinājās no 11 līdz 12 dienā, taču Rubiks tika aizturēts tikai ap pulksten 16, jo mēs gaidījām imunitātes noņemšanu.
Andris Smočs: - Situāciju sarežģīja tas, ka Latvijā atradās mums nedraudzīgie padomju bruņotie spēki. Protams, mēs savu darbu izdarītu arī tad, ja nebūtu notikusi vienošanās. Un mēs neko nepārmetam Jelgavas miličiem - viņi ir varonīgi vīri, vairāki no viņiem pēc puča atnāca strādāt pie mums -, centrālkomitejā pirmie tomēr ieradāmies mēs, parādījām CK apsardzes miličiem, kā var atstāt ēku. Viņi bija laimīgi, ka tika sveikā cauri. Tas «puisis», kas pavadīja ar Rubiku visu dienu, biju es - formā un ar dienesta ieroci. Bet pie Rubika kabineta durvīm stāvēja mūsu rotas komandieris Guntis Kupčus - ar automātu rokās.
Edvīns Kulovs: - Mēs visi bijām pilnā bruņojumā. Guntis Kupčus par to runāja arī raidījumā TV24.
G.R.: - Es pateicu, ka mēs bijām vienīgie Baltijā, kas arestēja kompartijas līderi - proti, nevienā bijušajā PSRS republikā šāda aizturēšana nenotika. Iespējams, jelgavniekus aizskāra, ka mēs viņus nepieminējām... Bet pārraide bija par 1. policijas bataljona gadadienu, un toreiz mēs nevienu vārdā nesaucām, izņemot Juri Vectirānu kā komandieri. Kas attiecas uz Jelgavas miličiem: kad viņi ieradās pie CK ēkas, viņiem tika dota pavēle atrasties 2. stāvā, un tur viņi arī bija. Nekādas barikādes no seifiem viņi tur netaisīja, vienkārši no dažām telpām tika stumti ārā ratiņi ar dokumentiem, kurus mēs nogādājām lejā, un tad tie visi tika nodoti LR prokuratūrai.
A.S.: - Kompartijas mājā bija savs radioraidītājs - stacija Sodružestvo. Kad iegājām CK ēkā, komunisti pa savu radio aicināja atbalstītājus pulcēties pie CK. Mēs sākumā nevarējām atrast raidītāju, tad es paaicināju līdzi Jelgavas milici Andreju Panovu, mēs abi tikām uz jumta, atradām īsto antenu un to demontējām.
Jevgeņijs Platais: - Kad bijām kabinetā, kompartijas cekas sekretārs Potreki drudžaini sāka kaut kam zvanīt. Mēs sapratām, ka var ierasties arī OMON vienība.
- Ojārs Potreki dienu iepriekš bija paspējis izstāties no kompartijas. Laikam nobijās.
G.R.: - Rubika kabinetā atradās arī lauka telefons: tiešie sakari ar OMON.
A.S.: - Rubiks pēkšņi bija palicis par vispozitīvāk pret Latvijas neatkarību noskaņoto cilvēku visā kompartijas centrālkomitejā... Viņu intervēja gan Juris Podnieks, gan ārvalstu TV kompānijas. Rubiks visu laiku man jautāja: kad tad beidzot iesim ārā?! Taču mums vajadzēja vilkt laiku, kamēr dabūjām juridiski korektu atļauju aizturēt Rubiku. Es viņu mierināju: skat, ārā pūlis, nu nedrīkst tagad tur iet...
- Tātad ar Rubiku jums nebija atklāta konflikta?
A.S.: - Nē, nebija. Mēs taču ņēmām nost arī Latvijas PSR viļņoto karogu no kompartijas ēkas jumta.
G.R.: - Visi uz karoga parakstījāmies, tagad tas atrodas Kara muzejā.
A.S.: - Rubika aizturēšana un vešana ārā notika ļoti korekti. Viena otra CK darbiniece gan krita histērijā. Raudāja arī Rubika dēls Arturs - ļoti pārdzīvoja tēva likteni.
G.R.: - Kuriozi bija tas, ka tieši tajā dienā kādam jaunietim tika izsniegta komjaunieša apliecība: viņš ar torti nāca uz centrālkomiteju pateikties «vecākajiem biedriem - komunistiem». Viņš par varītēm mēģināja nokļūt līdz Rubikam, mēs viņu tur pa galdiem ķērām...
J.P.: - Kāda sieviete atnāca ar puķēm sagaidīt Rubiku. Bet viņa tāda bija vienīgā, jo viss pārējais pūlis bija gatavs Rubiku saplosīt... Kad sieviete pameta pušķi Rubikam, mēs ar grūtībām izvilkām sievieti no pūļa, kas viņai uzbruka.
- Vai valsts jūs ir apbalvojusi par Rubika aizturēšanas operāciju?
A.S.: - Nē, nav. Arī mūsu komandieris Juris Vectirāns nav apbalvots.
G.R.: - Kompartijas centrālkomitejā bija saraksts ar cilvēkiem, kurus vajag likvidēt. Mums nebija iespējams šos sarakstus un citus dokumentus pārkopēt. Centrālkomitejā ieradās komisija no prokuratūras, un man vajadzēja kopā ar to izstaigāt visu ēku. Klāt pienāca kāds cilvēks, teikdams, ka viņš šo ēku ir projektējis. Lejā, pagrabā, atradās īpašas vannas, kurās tika iznīcināti dokumenti. Es pamanīju, ka pagrabā ir nevis stabili pamati, bet gan tikai smilts. Cilvēks, kurš bija stādījies priekšā kā ēkas projektētājs, pateica: «Esiet uzmanīgi. Jebkurā brīdī šajā ēkā var parādīties nevēlamas personas.» Tātad tur eksistēja pazemes eja...
- Bet kas notika ar to sarakstu? Vai tāds vispār eksistēja?
G.R.: - Bija cilvēki, kuri to turēja rokās. To ir redzējis Konstantīns Brikovs, un viņš apgalvoja, ka pēdējais šo sarakstu rokās turēja Armands Šteinbergs - viņš bija Jelgavas milicis. Sarakstā bija dažādi cilvēki: AP deputāti, tur bijām mēs un vēl citi... Saraksts paredzēja fizisku iznīcināšanu un ģimeņu izsūtīšanu.
- Kas ar 1. policijas bataljonu notika augusta puča laikā?
G.R.: - Mūs marinēja bāzē. Mēs sēdējām uz vietas un gaidījām pavēli. Mūsu rota, jelgavnieki, jau to pateica, ka mēs, rīdzinieki, uzņēmāmies upura lomu - jau no paša rīta, kad virs mūsu bāzes sāka lidināties krievu armijas helikopteri ar ieslēgtiem prožektoriem.
J.P.: - Rīgā mūs pārņēma pašus pēdējos. Puča aizstāvji gatavojās tam, ka mēs pretosimies.
- Kā tad īsti bija? Kāpēc 1991. gada augusta puča dienās Latvijas svarīgākajos objektos neatradās 1. policijas bataljons? Jūs taču bijāt gatavi doties aizsargāt Augstāko Padomi un Ministru Padomi, bet jūs palikāt bāzē - vairāk nekā 130 cilvēku. Tas bija gluži kā slazdā... Jūsu rīcībā - primitīvs apbruņojums, piemēram, degmaisījuma pudeles. Nav grūti iedomāties, kas ar jums notiktu, ja uzbruktu OMON. Tikai trešdaļai bija vieglie automātiskie ieroči. No Iekšlietu ministrijas nāca tikai viena pavēle - palikt bāzē. Tā, paliekot bāzē, jūs sagaidījāt desantniekus un OMON vienības kaujiniekus, kuri ņirgājās par dežūrgrupas darbiniekiem... Par laimi, viņu komandieris Česlavs Mliņņiks bija tik korekts, ka nepieļāva galēju izrēķināšanos ar 1. bataljona vīriem...
A.S.: - Mums ir jāpasaka paldies komandiera vietniekam Gunāram Diļevkam (viņš diemžēl jau aizsaulē), kurš burtiski pāris minūtes pirms desantnieku un OMON iebrukuma bāzē pavēlēja mums nolikt ieročus un atstāt bāzi. Mēs visi bijām jauni un dulli, mēs būtu šāvuši. Vienu brīdi pienāca pat tāda informācija, ka Vectirāns ir likvidēts... Daļa no mums ieročus tomēr paņēma līdzi.
G.R.: - Omoniešiem, armijai un desantniekiem bija pavēle mūs visus paņemt vienuviet, tāpēc mēs marinējāmies bāzē... Paņemt un likvidēt.
- Tad jau sanāk, ka Iekšlietu ministrijas vadība zināja, KĀPĒC jums jāpaliek bāzē...
G.R.: - Mans dienesta biedrs Nikolajs Vasiļevskis uzrakstīja Eiropas Parlamenta deputātam Ivaram Godmanim (viņš 1991. gadā bija ministru prezidents) vēstuli, lai kliedētu neizpratni par viņa attieksmi pret 1. policijas bataljonu.
*
Citāts no intervijas
Godmanis: Zatlers neaizlidoja uz Gruziju kara laikā, bet tikai pēc tam - ordeņus saņemt
Neatkarīgā, 2013. gada 21. augusts
Augustā situācija bija ļoti saspringta: Jeļcins Latvijā, tauta visai nomākta, miliči - kaujai neapmācīti, tos apšaus kā zaķus... Tā dēvētās baltās beretes tika iztrenkātas dažu minūšu laikā. Omonieši mitinājās lieliski nocietinātā vietā, kuru savulaik viņiem speciāli bija atradis Zenons Indrikovs (iekšlietu ministra vietnieks - aut.).
Citāts no vēstules Ivaram Godmanim
1. policijas bataljona policists Nikolajs Vasiļevskis:
«Esmu viens no Jūsu «tā dēvētajām baltajām beretēm». Pāris reizes ir nācies dzirdēt vai lasīt samērā nicīgus izteicienus no Jūsu puses par vienību, kurā man bija tas gods dienēt. Man nav īsti saprotama šāda attieksme tieši no Jūsu puses, jo, kā negrozies, bet 1991. gadā bijāt Latvijas valdības vadītājs un, pastarpināti, mūsu bataljona virspavēlnieks. Mēs pakļāvāmies J. Vectirānam, viņš iekšlietu ministram A. Vaznim, kurš savukārt atradās tiešā pakļautībā Jums kā Latvijas Ministru padomes priekšsēdētājam.
Tajā nu jau tālajā bataljona dibināšanās laikā es biju patriotiski noskaņots civilists, kurš sapņoja par Latvijas neatkarību un tādēļ izvēlējos aktīvāku dzīves pozīciju. Iestājos LNNK, piedalījos visos neatkarību alkstošas tautas pasākumos (2. LNNK kongress, Baltijas ceļš, pilsoņu apzināšana un Barikādes). 1991. gada janvāra notikumu laikā kopā ar daudziem LNNK Iecavas nodaļas biedriem atrados tajā pašā Ministru Padomes ēkā un biju gatavs ar kailām rokām aizstāvēt Latvijas valdību un valsts neatkarību. (..) Iestājos Atsevišķajā milicijas patruļdienesta bataljonā tūlīt pēc janvāra notikumiem. (..) Neskatoties uz to, ka oficiāli mēs skaitījāmies miliči, patiesībā nekad šo apzīmējumu nelietojām, jo uzskatījām sevi par jaunās Latvijas valsts karavīriem (varbūt policistiem) un vienkārši izmantojām iespēju apbruņoties legālā veidā.
(..) Par 1991. gada augusta puču un notikumiem Grostonas ielā 2 man gan gribētos Jums šo to pavēstīt no manis piedzīvotā - lai atspēkotu Jūsu intervijā teikto: «Tā dēvētās baltās beretes tika iztrenkātas dažu minūšu laikā…»
(..) Ap plkst. 9.00 (19. augustā) mūsu bāzē jau bija praktiski viss bataljons. Vēlāk mēs visi saņēmām bruņojumu. (..) Tajā laikā Rīgas galveno ielu krustojumus sāka kontrolēt PSRS desantnieki, izvietojot uz tiem bruņumašīnas. Stāvoklis kļuva aizvien draudīgāks, bet mūsu bataljons joprojām palika savā dislokācijas vietā, kuras izvietojums un aizsardzības organizēšanas iespējas bija visnotaļ vājas. Tieši blakus atradās benzīntanks, ēkas sienu un griestu konstrukcijas bija no materiāliem, kurus varēja viegli izšaut cauri ar PK ložmetēju. Praktiski mēs bijām slazdā. Ja kāds būtu iedomājies agrāk, tad mūs bija iespēja pārvietot uz Augstāko Padomi vai Ministru Padomi to aizsardzības nodrošināšanai, mūsu darbībai būtu vajadzīgā jēga. Bet tas netika izdarīts. Mēs patiesībā sargājām tikai sevi, kas tajā situācijā bija visai muļķīgi. Tā pagāja visa diena - gaidot.
(..) Gunārs Diļevka saņēma zvanu no Gončarenko (..). Pēc sarunas spriežot, Gončarenko uzstādīja ultimātu, ka Grostonas ielas 2 ēka tikšot noslaucīta, ja tikšot izrādīta pretestība OMON vienībai, aiz kuras stāvot desantnieki. Ieročus vajagot nodot no rokas rokā omoniešiem. Ultimāta darbības ilgums tika noteikts - viena stunda. Tad Diļevkam piezvanīja, acīmredzot Važņa vietnieks, kurš pavēlēja ieročus nodot omoniešiem. Majors Diļevka atkal mēģināja sazvanīt Vazni, bet nekā, tas jau esot aizbraucis nezināmā virzienā.
(..) Bija jau vakars. Neziņa un neizpratne. Turklāt tas rīkojums bija pazemojošs. Paldies Dievam, majors Gunārs Diļevka viens personīgi izlēma atstāt bāzē tikai dežūrmaiņu 10 cilvēku sastāvā (pasargājot pārējos no pazemojuma), ieročus nodot bataljona ieroču noliktavā, pārģērbties privātajās drēbēs un atstāt bāzi.
(..) Es izņēmu atpakaļ jau nodoto Makarova pistoli, pārģērbos privātajā, un kopā ar Rusiņu pēdējie izgājām no bāzes. Līdzko bijām aiz stūra, pie bāzes vārtiem piebrauca omoniešu bruņumašīna.
(..) Mūs neiztrenkāja «dažu minūšu laikā». Mēs aizgājām paši, pakļaujoties pavēlei, ko tajā brīdī mums deva mūsu tiešais komandieris majors Gunārs Diļevka. Viņš pats palika bāzē un bija spiests izciest pazemojumu, nododot ieročus. Savukārt Diļevka šo pavēli saņēma no sava tajā brīdī vienīgā Iekšlietu ministrijas priekšnieka. Citi bija krūmos. Neviens cits no augstākās vadības par mūsu iesaistīšanu jebkādos stratēģisku objektu aizsardzības pasākumos nepadomāja. Brīžiem man pat liekas, ka tas varēja būt tāds velnišķīgs plāns: savākt patriotiski noskaņotus jaunus cilvēkus un turēt tos kādā vāji aizsargātā vietā vienuviet, lai pie vajadzības varētu tos nobloķēt.
(..) Varbūt tajā apstāklī, ka mūsu bataljons, kurš sastāvēja no patriotiskiem un brīvības alkstošiem vīriem, vajadzīgajā laikā netika pienācīgi novērtēts un izmantots, ir arī Jūsu vaina?»
Atbildi uz savu vēstuli Nikolajs Vasiļevskis tā arī nav saņēmis. Kas komandēja
1. policijas bataljonu? Pastarpināti - tieši Ivars Godmanis kā valdības vadītājs.
Tad kāpēc šis bataljons netika izmantots konkrētām valstiski svarīgām vajadzībām? Kurš bataljonu nolika situācijā, kurā būtu ērtāk un parocīgāk to «paņemt un likvidēt»? Šis ir viens no 1991. gada puča neatbildētajiem jautājumiem. Domāju, daudz svarīgāks par jautājumu - kurš pirmais piebrauca pie kompartijas centrālkomitejas, lai aizturētu Rubiku?