Imants Kalniņš: Mums nav iespēju veidot savu valsti
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Komponists, LR AP, 5., 7., 8. un 9. Saeimas deputāts Imants Kalniņš ir mans gara tuvinieks, kuram es gribētu līdzināties gan uzskatu neatkarībā no te vispārpieņemtiem stereotipiem, gan cilvēciskā stājā. Šoreiz mēs sarunājamies par esošo bez mūzikas. Par esošo prozu.

- Ja jums būtu jāsniedz Latvijas raksturojums mūzikā, kādā žanrā jūs to darītu?

- Es nezinu. Diez vai tas būtu kāds no akadēmiskajiem žanriem. Vairāk vai mazāk, lai raksturotu valsti, ja runājam par konkrētas Latvijas laiku un telpu, tad varbūt simfonija būtu piemērota. Himna - tas ir lozunga žanrs vai logo žanrs. Grūti to noraksturot kaut kādā vienā veidā, jo šī valsts, jo Latvija ik brīdi ietver sevī tik daudzus parametrus, tik daudzas dažādas lietas, ka ikvienam pilsonim kaut kas būtu jāraksta visu mūžu.

- Pārejam pie prozas. Jūs nesen teicāt, ka Eiropas Savienībai nav nākotnes. Un ka Latvija atkal ir kolhozā, jo patlaban «Latvijas politika nav nekas cits kā pārnacionālo interešu apkalpošana» (Diena, 11.07.2018.). Un tāpēc jums šķiet, ka ir vienalga, ko ievēlēs, jo kā bijām apkalpotāji, tā paliksim. Vai tad ne mēs paši esam tam cēlonis?

- Protams - viens no cēloņiem šai situācijai esam mēs paši. Un vēl cēlonis ir tie konkurējošie personāži pasaulē, kas ir stipri lielāki un varenāki par mums. Tas ir otrs cēlonis. Mēs neesam vienīgie pasaulē, un līdz ar to mēs nevaram noteikt visu, kā mēs gribētu. Jā, viens cēlonis esam mēs paši. Kaut gan… šo «mēs paši» es tik vienkārši vis neuztvertu. Esmu domājis par to, ko uz latviešiem var attiecināt - pielāgošanos, kolaborēšanu, sauciet to, kā gribat, bet galu galā vēstures gaita caur gadiem, caur gadsimteņiem liecina, ka latvieši ir bijuši spiesti pielāgoties. Pielāgoties tiem, kuriem šeit attiecīgajos brīžos bijusi reālā vara. Spiesti pielāgoties otrajām personām. Līdz ar to… es nesauktu to par talantu, bet es sauktu to par tādu izstrādājušos spēju piemēroties, pielāgoties apstākļiem, lai izdzīvotu. Un tas pats turpinās arī šodien.

- Nedomāju, ka pateikt «mēs paši» ir tik vienkārši un viennozīmīgi. Nupat tika ziņots, ka esam kā valsts vairāk neatkarīgi nekā atkarīgi. Bet - šajā laikā ir izaugusi jauna paaudze, un, ja jūs sakāt, ka Rietumu vērtību sistēma ir bankrotējusi, tad kas traucē mums nonākt līdz savai vērtību sistēmai, sākt rūpēties par kopējo labumu? Ja jau pasaule tiešām radīta, lai būtu gudra un taisnīga.

- Kas mums traucē? Traucē tas, ka mums nav bijis iespējas strādāt pašu labumam. Kaut kādā mērā šī iespēja pastāvēja pirmajā Latvijas republikā. Bet, atrodoties PSRS sastāvā, un tagad, atrodoties Eiropas Savienības sistēmā, mums vienkārši nav iespējas strādāt pašiem savam labumam. Mūsu ekonomiskās aktivitātes nosaka ES līgums un neskaitāmas regulas, kuras nebūt netiek pieņemtas jaunāko konkurēt nespējīgo dalībvalstu interesēs. Šī līguma ietvaros parādi komandē ekonomiskā ziņā stiprākās ES valstis.

- Bet, ja mums ir vienas, otras vai trešās atmodas pašapziņa, kas traucē mums radīt savu, neatkarīgu viedokli arī šajos apstākļos?

- Šajos apstākļos tas ir pilnīgi neiespējami. Tādēļ, ka mēs nedrīkstam pieņemt patstāvīgus ekonomiskus lēmumus. Tā iemesla dēļ, ka mums vienkārši nav tādu pilnvaru. Mums it kā ir pārstāvniecība Eiropas Parlamentā un tā tālāk…

- Bet - vai līdz ar šādu attieksmi mēs nevājinām paši savas nacionālas valsts nākotnes izredzes?

- Protams, vājinām. Mēs izslēdzam šādas izredzes. Mums nav tādu izredžu. Mums šajā situācijā atliek veģetēt…

- Bet tas ļauj šiem eirocentristiem, eirofederālisma piekritējiem sacīt, ka mēs bez ES vairs nespējam izdzīvot.

- Vai tā ir izdzīvošana? Vai mums kā valstij, kā sabiedrībai, kā tautai, kura grib ieraudzīt savu nākotni, šajā situācijā vispār ir iespējas izdzīvot? Es domāju, ka tieši šajā situācijā mums tādu iespēju nav.

- Bet - no vienas puses - ASV un ES attiecības ļogās, tādēļ mēs atkal meklējamies, kam tad mums būs būt lojāliem, no otras - savas nostājas mums nav…

- Jā, ja šeit ir bezcerība, tad jauns lojalitātes objekts mums ir jāmeklē. Ja mēs nespējam ieraudzīt savu nākotni, tad ir jāmeklē cita iespēja, cita lojalitāte. Bet tas ir - cik garš, tik plats. Tādēļ es saku - mūsu domas pilnīgi fokusējas uz to - bet kā tad, pie kā tad mums pieslieties, lai izdzīvotu?

- Vai jūs piekrītat ungāra Viktora Orbana tēzei (2017.): es esmu par ungārisku Ungāriju eiropeiskā Eiropā?

- Ungāriska Ungārija, latviska Latvija, krieviska Krievija, itāliska Itālija un tā tālāk… Tās ir tik elementāras un pašsaprotamas lietas, ka īstenībā nebūtu jāpiesauc. Ko nozīmē eiropeiska Eiropa? Es domāju, ka tā ir tikai tāda tautoloģija. Tas ir tāds lozungs, kuram es nevaru piekrist tādēļ, ka man nav skaidras šī lozunga atsevišķās daļas.

Bet vēl par to «ungārisko Ungāriju». Kāda tad cita Ungārija vēl ir turama par vērtību? Taču jāņem vērā, ka Orbans izsakās noteiktā politiskā kontekstā. Mēs nevaram to uztvert kā absolūtu.

- Bet ir viens nopietnāks teiciens. Mārgareta Tečere 1988. gadā sacīja: «(..) ir jārod ceļš, kā saglabāt atšķirīgas tradīcijas, parlamentārās varas īpatnības, nacionālā pašlepnuma jūtas ikkatrā valstī, jo tas ir bijis Eiropas dzīvotspējas avots gadsimtu garumā.»

- Tieši tā! Malacis, Mārgareta… Un vēl jo vairāk malacis tādēļ, ka to saka britu impērijas pārstāvis, tādas valsts pārstāvis, kas ar to tik vien ir nodarbojusies, kā ekspluatējusi citas nacionālas identitātes, laupījusi un nogalinājusi uz nebēdu. Cepuri nost Mārgaretas Tečeres priekšā par tādiem vārdiem. Pilnīgi piekrītu tam, ka Eiropas spēks ir nacionālās valstīs. Kā tam var nepiekrist?

- Tostarp, kā, runādams par Latgali, teica ekonomists, profesors Ivars Brīvers - Latgale kļūst par Latvijas provinci, bet arī Latvija kļūst par Eiropas provinci. Lielā mērā tāpēc, ka Latvijas nākotne ne politiķiem, ne medijiem nav galvenā tēma. Galvenā tēma ir partiju gaidas un Krievijas rēgs…

- Es domāju, ka situācija, šī kļūšana par nomalēm te ir fiksēta pietiekami pareizi un precīzi. Tā tas arī notiek, un tāda izskatās mūsu valsts perspektīva.

Bet, ciktāl runāt par nākotnes plānošanu, tad, kā jau mūsu sarunas sākumā konstatējām, mums nav iespēju veidot savu valsti. Valsts, pirmkārt, ir jāveido ekonomiski. Saimnieciski. Mums nav tādas iespējas. Jo mūsu saimnieciskās, ekonomiskās iespējas ierobežo sistēma, kurā mēs atrodamies. Tātad - Eiropas Savienība. Ar saviem nosacījumiem. Mums nav iespēju nodarboties ar savas ekonomikas uzstādīšanu.

Un, skatoties partiju programmas, es redzu, ka partijām nav ko piedāvāt. Šī paša iemesla dēļ, ka mums nav iespējas, šī piedāvājuma arī nav. Tā vietā, lai salabotu cauro jumtu, no jauna iestiklotu logus un ieceltu durvis atpakaļ eņģēs, ļaudis nodarbojas ar atlikušo krēslu pārbīdīšanu no vienas istabas otrā. Un tādēļ visa tā tērgāšana aprobežojas ar kaut kādiem tādiem… ar citam cita kritiku, ar kaut kādām sadzīviskām lietām, pat personālām lietām… jo - nav jau no kurienes ņemt! Ko tu pateiksi? Ko tu tiem cilvēkiem pateiksi? Kā tava partija uzlabos šo situāciju? Viņai nemaz nav iespēju to uzlabot. Viņai ir iespēja tikai pakļauties ES konjunktūrai.

- Bet - iespēja domāt ar savu galvu ir pat cietumā.

- Jā, domāt… Bet - vai tad Saeimā nav tikuši ievēlēti inteliģenti cilvēki? Gudri cilvēki? Kur viņi visi ir palikuši? Pazuduši… Kāpēc partiju sarakstos to vairāk nav, kāpēc viņi nenāk? Acīmredzot šie inteliģentie cilvēki, būdami gudri, redz, ka nav nekādas iespējas kaut ko uzsākt. Esošā politiskā un ekonomiskā konjunktūra neļauj šeit neko iesākt. Runāt, protams, var, un mēs te abi arī sēžam un runājam, bet - reāli darīt nav iespējams…

- Tomēr - mums katram ir savs pienākums. Pilsoniskā atbildība, politiskā atbildība. Ja tu esi parlamentā, tad, gribi vai negribi, tu atbildi par valsti.

- Jā, bet Latvijas parlaments konkrētajā politiskajā konjunktūrā nevar neko izdarīt.

- Priekš kam tad tas vajadzīgs?

- Nav vajadzīgs. Bez tā varētu brīnišķīgi iztikt. Pietiktu ar administratīvo aparātu.

- Tas arī ir kolhoza variants…

- Bet - mēs jau esam kolhozā. Subkolhozā. Mūsu parlaments ir Eiropas Savienības parlaments. Priekš kam vēl katrai valstij savs parlaments.

- Tātad - jūs gribat Eiropas valstu federāciju…

- Nē, es negribu! Mēs ar jums diskutējam, un es saku, ka konkrētajā situācijā nav vajadzīga Saeima, bet ir vajadzīga izpildvara…

- Bet - kā tad pilsoņu kopums, nacionāla valsts?

- Tas ir pavisam kas cits. Un secinājums ir tikai viens - tādā lielā sistēmā, kāda ir Eiropas Savienība, nacionāla valsts nav iespējama. Nacionāla valsts, kas veido savu nākotni, aizstāv savas intereses, savas ekonomiskās intereses, savas garīgās un kultūras intereses, nav iespējama. Tas ir secinājums.

- Bet - tad es neuzņemos šo pilsonisko risku, lai nacionāla valsts būtu. Gļēvums vai stulbums…

- Cenšas Orbans, cenšas itāļi, Polija ir iestigusi citā purvā, bet nav tā, ka necenšas… Jā, ir viens otrs, kas cenšas. Acīmredzot cilvēki jūt, ka kaut kas nav tā, kā vajag būt. Mēs ar jums sākām par šīm lietām runāt jau pirms pieciem gadiem.

- Pirms laba laika jūs piesaucāt arī pesimistu Šopenhaueru, kurš teicis, ka nacionālajā raksturā ir maz labu īpašību, jo tā subjekts ir pūlis. Vai esat domājis, kāpēc mūsu cilvēku dārzs ir samērā nolaists? Par iemesliem, kas uztur tautu kā pūli?

- Nē, es domāju, ka to nedrīkst tā īpaši attiecināt uz tautu kā nacionālu fenomenu. Tautai nedrīkst neko pārmest.

- Kam tad? Inteliģencei?

- Es negribētu neko pārmest arī latviešu inteliģencei. Jo latviešu inteliģence būtībā ir tā, kas Latviju ir noturējusi. Vismaz tādu, kāda tā ir šobrīd. Ne jau pūlis, bet tieši latviešu inteliģence ir noturējusi Latviju līdz pat šai dienai. Un, ja runāt par inteliģences lomu, tad, protams, arī šodien inteliģences loma un uzdevums ir tādi paši, kādi tie bija XIX un XX gadsimtā. Noturēt un saglabāt šo nacionālo valsti. Runāt par to - ko darīt un ko nedarīt.

- Bet no jūsu sacītā tomēr izriet, ka mūsu cilvēku dārzs ir visai nolaists. Kaut vai savas pilsoniskās kvalitātes ziņā. Kas par to atbild, ja ne skoloti ļaudis?

- Cilvēku dārzs kāds ir bijis, tāds ir. Tautai svarīgi ir ilgāku laiku dzīvot miera apstākļos, neapdraudētos miera apstākļos. Jo tas palīdz tautai gan uzturēt, gan vairot dzīvo spēku, gan izkopt un izaudzināt savu inteliģenci.

- Bet tad jau mums abiem ir paveicies - lai arī okupācija, esam dzīvojuši miera laikos.

- Nosacīti par miera apstākļiem var runāt starpkaru periodā un par miera apstākļiem var runāt padomju impērijā. Bet - šajos apstākļos jau arī ir notikusi tautas atjaunošanās un inteliģences izaudzināšana. Svarīgi ir, lai būtu miers. Tautai svarīga neapdraudētības sajūta.

- Runājot par to, kāpēc netiekam ar sevi lāgā galā, inteliģenti ļaudis arvien uzskata, ka atveseļošanās laiks vēl ir par īsu. Vēl mums jāklīst pa tuksnesi, kamēr apjēdzam savu pilsoniskumu un atbildību par valsti.

- Grūti pateikt… Krievijas impērijā latvieši atradās gandrīz 300 gadus… Cik mēs tagad atrodamies Eiropas impērijā? Protams, nedaudz. Un tie gandrīz 300 gadi bija milzīgs laiks, kurā tomēr izveidojās mūsu inteliģence, kura izauga līdz brīdim, kad varēja manifestēt Latvijas valsti. Arī pēc Otrā pasaules kara pagāja piecdesmit gadi, un atkal latvieši bija gatavi neatkarības solim.

Jā, ja runāt par māksliniekiem, tad tā ir īpaša kategorija. Mākslinieki, rakstnieki savus šedevrus ir radījuši pat beidzamajā trūkumā. Tas nav noteicošais. Mēs runājam nedaudz par ko citu. Par to, kā notiek valsts, kā veidojas tauta…

- Leitis Arvīds Jozaitis piedāvā mūsu abu baltu tautu vienības ideju. Piekrītat tai?

- Es vērtēju šo ideju pietiekami pozitīvi, taču domāju, ka nekāda masu kampaņa šeit nelīdzēs. Protams, mēs abas esam baltu tautas, bet vēsturiski un tā tālāk atšķirības tomēr veidojušās tā, ka esam ļoti dažādi. Ļoti dažādi ļoti dažādos līmeņos.

- Viņa galvenais motīvs ir - mūsu abu tautu izdzīvošana…

- Šajā aspektā viņa ideja ir pilnīgi atbalstāma.

- Jūs pieminējāt Krieviju. Kā vērtējat Latvijas un Eiropas pašreizējās attiecības ar Krieviju?

- Šīs attiecības nosaka ASV diktāts. Latvija maksā par savu iestāšanos Rietumu klubos - NATO un Eiropas Savienībā. Līdzdalības maksa ir - naidīga politika pret Krieviju. Tas ir tas, kas mums jāmaksā. Un es neteiktu, ka tas ir mūsu labā. Jo tas paralizē mūsu resursus, neļauj mums izmantot ne mūsu jūras robežu, ne mūsu austrumu robežu ekonomiskiem sakariem. Tātad - tas ir ASV interešu diktāts, būtībā - terors. No veselā saprāta viedokļa tās ir nenormālas attiecības, kādas Latvija spiesta uzturēt.

- Es reiz jau jautāju par jūsu attiecībām ar islāmu. Gribat ko piebilst?

- Ja man vēlreiz jārunā par manām attiecībām ar islāmu, tad gribu pateikt, ka pret visām reliģijām es attiecos vienādi. Arī pret visām tautām es attiecos vienādi. Tautām ir atšķirīgas reliģijas. Kas ir reliģijas? Tie ir tie apcirkņi, kuros tautas glabā savus dievus.

- Cik aktuāla jums ir dilemma - pats un citi?

- Man dilemma - es un citi - ir ļoti būtiska, ja ar vārdu «citi» es domāju - mana tauta. Tad tas man ir ļoti būtiski. Tas faktiski ir visbūtiskākais. Man kā pilsonim un kā savas cilts loceklim. Tas ir visbūtiskākais, kas man pasaulē ir. Es nevaru iedomāties neko citu vēl būtiskāku.

Jo es esmu nācis no šīs tautas, mans tēvs un māmiņa ir nākuši no šīs tautas. Es esmu uzaudzis ar to, ar ko dzīvo šī tauta. Bez tā man vairāk nekā nav… Vēl ir lielā, raibā, plašā pasaule, kur ir citas tautas, citi «es» ar saviem uzskatiem, ar savām tautām… Bet man būtiskais ir - es un mana tauta.

- Kā jūs uztverat Latvijas simtgadi un ko vēlat Latvijai?

- Es cenšos to uztvert, bet tā netveras. Es nevaru to sataustīt, sajust. Man ar simtgadi saistās vārds - jubileja. Un jubileja ir tad, kad visi uzvelk svētku drēbes un visi ir priecīgi. Visi ir laimīgi. Bet - visi nav. Un tādēļ man nav šīs jubilejas sajūtas. Kāpēc nav - par to mēs te runājam.

Ko es vēlētu Latvijai šajā gadā, kad it kā ir jubileja? Ziniet, man nāk prātā visi tie cilvēki, kas dzīvojuši Latvijā pirms mums. Kas dzīvojuši šeit - Piebalgā. Kas tik tiešām ir latviešu inteliģences zieds. Kronvaldu Atis, Krišjānis Valdemārs, Andrejs Pumpurs, Kārlis Skalbe... visas latviešu inteliģences zvaigznes. Mēs savas zvaigznes zinām. Tās joprojām ir tikpat spožas kā bijušas. Mums ir zvaigžņu leģions. Es Latvijai šajā gadā vēlētu, lai Latvija kļūtu tāda, kādu to gribēja redzēt viņi.