Bez redzes. Bez dzirdes. Kā tas ir "iekāpt invalīda kurpēs"?
 
©publicitātes

Kā būtu zaudēt redzi? Vai dzirdi? Roku spēju kustēties? Šermuļi pārskrien, jo kurš gan gribētu šķirties no savām maņām, uzsākot dzīvi kā cilvēks ar īpašām vajadzībām! Un tomēr... Tieši šādu izaicinājumu es pieņemu, piedaloties Izraēlas nevalstiskās organizācijas “Access Israel” rīkotajās vakariņās “Sajūtu dzīrēs”, kas uz mirkli lika man iejusties invalīdu lomā, labāk izprotot šo cilvēku ikdienu.

“Sajūtu dzīres” sākas ar acu aizklāšanu. Īsti nezini ne to, kas notiek apkārt, ne arī kā nokļūt līdz vakariņu vietai. Nākas salauzt latvietim raksturīgo ziemeļnieka atturību, paļaujoties uz citu labvēlību. Uzlieku roku uz otra cilvēka pleca un vienkārši sekoju, sperot mazus solīšus un cerot, ka ne pret ko sāpīgi neatduršos. Nenojaušot nedz to, kur esmu nonākusi, nedz telpas izvietojumu un blakussēdētāja personību, apsēžos pie galda. Spriežot pēc tā, ka nekur neatskanēja satraukti izsaucieni, netrāpot uz krēsla vai nejauši apgāžot vīna glāzi, arī citi vakariņu viesi veiksmīgi ir tikuši līdz savām vietām.

Sākotnēji “uz dullo” mēģinu noteikt, vai mums ir pasniegts sarkanvīns vai tomēr baltvīns. Tam seko uzkoda. Un atkal... es īsti nesaprotot, kas tiek pasniegts un neveikli bakstos pa šķīvi, mērces trauciņu, bīstoties kaut ko nejauši neielidināt sev klēpī. Tikmēr “Access Israel” vadītāja Mihala Rimona sirsnīgi nosmej, cik mīlīgi ir vērot, kā mutēs tiek liktas tukšas dakšas. Pēc acu apsēja noņemšanas izrādās, man bija ticis griķu suši, kas, protams, ir mazāks izaicinājums nekā salāti.

Kamēr mums ir aizsietas acis, savu stāstu izstāsta Šarona. Viņa dzīves laikā zaudēja redzi, bet tas neapturēja viņu no panākumiem - viņa ir lauka boulinga čempione. Sākumā grūti iedomāties, kā neredzīgs cilvēks var spēlēt boulingu, turklāt gūstot medaļas. Tomēr Šarona zaudējot redzi, ir ieguvusi pārsteidzoši asu dzirdi, kas viņai arī palīdz sportā. Proti, viņa met, vadoties pēc savas treneres balss.

Pēc redzes atgūšanas, vakariņu viesi spiesti zaudēt roku kustību spēju un šajā brīdī tiek pasniegts steiks. Uzvelkam rokās virtuves cimdus ar dēlīšiem, kas tur ielikti, lai liegtu izmantot pirkstus. Un šādā brīdī galvenais ēdiens protams izrādās daudz lielāks izaicinājums nekā aklums.

Vairāki vakariņu viesi pusceļā padodas un ķeras pie ēdiena bez cimdiem, taču es varonīgi un ne sevišķi eleganti turpinu savu cīniņu. Tiesa, beigās vairāk uzmanības mēģinu veltīt tīri tehniskām lietām, kā vislabāk sagrābt nazi un dakšiņu, kā durt un griezt, nevis pašai ēdiena garšai. Protams, neiztiek arī bez instrumentu iemešanas klēpī, liekot man nopūsties - ak, kaut es būtu izvēlējusies tumšākas krāsas apģērbu! Mums gan iesaka lūgt personālam palīdzību, lai viņi sagriež ēdienu, taču, saņēmusi izaicinājumu, neatkāpjos no tā. Iespējams tā jūtas arī tie, kuriem šāda situācija ir ikdiena. Pierādīt un spēt izdarīt pašam ir svarīgi, lai apzinātos, ka neesi nasta citiem!

Ar savu stāstu dalās otra vakariņu viešņa, kura ārsta kļūdas dēļ zaudējusi spēju staigāt un meklējusi darbu vairākus gadus, līdz viņu pieņēma sieviete, kura pati ir arī īpašām vajadzībām. Līdz tam darba devēji raudzījās uz viņas ratiņkrēslu, nevis sievietes prasmēm un profesionalitāti.

Kad ar neviltotu atelpu atvadāmies no virtuves cimdiem, mums tiek uzliktas audio austiņas, kas traucē kārtīgi sadzirdēt apkārt notiekošo un ļauj saprast, kāda ir sajūta ar sliktu dzirdi. Lai gan Mihala Rimona runā skaļi, to nevar teikt par viesmīļiem, kuri klusā balsī lūdz pasūtīt desertu. Pārējie vakariņu viesi padodas un vienkārši min. Teju neko nedzirdot no viesmīles teiktā, izlobu vārdu “šokolāde” un pasūtu to. Saņemu uz “ricotta” siera uzsēdinātu vīģi, kur nav ne vēsts no šokolādes.
Beigās ar savu stāstu dalās Šošanna, kura ir kurla, taču pārvalda ekspresīvo ķermeņa valodu. Bērnībā meitene bijusi hiperaktīva, un speciālisti domājuši, ka bērnam ir psihiskas problēmas. Tomēr to, ka Šošanna ir kurla, atklāja nevis diplomētie ārsti, bet meitenes vecmāmiņa, kura iemācīja viņai zīmju valodu.
Tieši šis saziņas veids raisa sevišķu interesi vakariņu viesu vidū. Izrādās, nav vienas internacionālas zīmju valodas, un tā veidojas organiski pašu valodas lietotāju un kultūras mijiedarbības iespaidā.
Iespējams, galvenais, ko no šiem pasākumiem var iemācīties, ir saprast, kad nepieciešama palīdzība. Cilvēki ar īpašām vajadzībām nav nevarīgi un nespējīgi un spēj savu ikdienu vadīt paši. Kā Mihala Rimona min - viņas padotie, kuri ir invalīdi, nereti palīdz viņai, nevis otrādi.

Tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas un ērtas, ne vienmēr tādas ir citiem. Tāpēc galvenais ir uzdot jautājumus, klausīties un uz mirkli nedomāt, ka tu savu spēju dēļ visu zini labāk.
“Access Israel” Latvijā viesojas no 12. līdz 17.septembrim un vīzītes laikā informēs cilvēkus par to, kā veicināt vides pieejamību un dzīves kvalitāti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 1999.gadā Izraēlā dibinātā organizācija nodarbojas ar sabiedrības informēšanu un strādā, lai panāktu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un cilvēkiem gados panāktu ērtāku ikdienu.
Saprast cilvēku ar īpašām vajadzībām ikdienu varēs arī rīt no plkst.15 līdz 17 Kronvalda parkā, kur būs apskatāma un sajūtama “Visiem pieejamā pilsētvides taka”.