Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par Latvijas rūpniecību jūlijā ir svarīgi kā iegansts, lai Finanšu ministrija izpaustu varbūt pašu galveno Latvijas ekonomiskās izaugsmes noslēpumu: «Neskatoties uz vājo apstrādes rūpniecības izlaidi, nozares apgrozījuma datos šā gada jūlijā turpinājās spēcīga izaugsmes dinamika un salīdzinājumā ar 2017. gada jūliju apstrādes rūpniecības apgrozījums faktiskajās cenās pieauga par 8,8%.»
Tātad - naudas ieņēmumu pieaugums apstrādes rūpniecības uzņēmumiem turpinās neatkarīgi no tā, ka ražošanas pieaugums praktiski apstājies. Šāds atklājums tieši tagad nav nejaušība. Finanšu ministrija ir izteikusi vārdos to, kas redzams pirmajā acu uzmetienā, tiklīdz salīdzina apstrādes rūpniecības rādītājus divos pēdējos mēnešos, par kuriem CSP paguvusi apkopot datus. Rūpniecības rādītāji par jūliju tika publicēti pirmdien.
Noskaidrojies, ka ražošanas pieauguma tempa samazināšanās no +2,1% jūnijā līdz +1,2% jūlijā notikusi paralēli apgrozījuma pieaugumam no +8,0% jūnijā līdz +8,8% jūlijā; abos gadījumos par salīdzinājuma bāzi kalpo atbilstošais 2017. gada vasaras mēnesis. Protams, visi šie rādītāji ir ar plusa zīmi, un kaut neliels pieaugums nav samazinājums. Uz statistiskās kļūdas robežas esošais +1,2% gan pilnībā neizslēdz iespēju, ka ražošanas pieauguma samazināšanās īstenībā jau pārgājusi pašas ražošanas samazinājumā, bet par ienākumiem tādu aizdomu nevar būt. Tie atrodas drošā attālumā virs nulles līnijas, kas šķir pieaugumu no samazināšanās, pat ja to pieaugums īstenībā būtu kļuvis lēnāks. Tad kāpēc apgrūtināt sevi ar ražošanas palielināšanu vai tikai uzturēšanu, ja tikpat lielus un vēl lielākus ienākumus var dabūt ar cenu palielināšanu?
Nauda atnāk un aiziet
Rūpniecības uzņēmumu līmenī atkārtojas tas pats, ko Finanšu ministrija pārzina visas valsts līmenī. Proti, valsts ieņēmumi strauji aug. Valsts ieņēmumu dienests šobrīd vēl nav sniedzis informāciju par nodokļu un tiem līdzīgu maksājumu ievākšanu augustā un tādējādi arī kopā šā gada astoņos mēnešos, bet septiņu mēnešu guvums ir ļoti pārliecinošs. Lietas būtība ir šā gada septiņos mēnešos ievāktās naudas daudzuma pieaugums pret 2017. gada septiņiem mēnešiem par 540 miljoniem eiro jeb 11%. Līdz gada beigām valsts varētu savākt par nepilnu miljardu eiro vairāk, nekā savāca 2017. gadā. Ar strauju valsts ieņēmumu pieaugumu izcēlās 2016. gads attiecībā pret 2015. gadu, tā tas turpinājās 2017. gadā un turpinās līdz šai dienai. Tomēr Eiropas Komisija iespējami bargā tonī prasa no Latvijas 2019. gada budžetā un turpmāk nepārvērst ienākumu pieaugumu izdevumu pieaugumā. Kāpēc gan valsts vairs nedrīkstēs tērēt pati savu naudu?
Atbilde ir tāda, ka nekādas savas naudas Latvijai nav. Burtiski skatot, Latvija kopš 2014. gada pārgājusi no pašas emitētajiem latiem uz eiro, ar kuriem Latviju apgādā Eiropas Centrālā banka. Saturiski galvenais ir tas, ka šī banka kopš 2015. gada janvāra nemitīgi palielina apgrozībā esošo eiro daudzumu, kas nodrošina gan valstu, gan uzņēmumu ienākumu pieaugumu. Nelaime tikai tā, ka naudas drukāšana tikpat lielā mērā nosaka arī izdevumu pieaugumu. Izdevumu plānošana atkrīt, jo tie atnāk paši kā nemitīgs visu valsts vai uzņēmuma pastāvēšanai nepieciešamo izmaksu palielinājums.
Dzīve pirmskrīzes brīdī
Lai varētu celt savu ražojumu cenu, vismaz kaut kas ir jāsaražo. Tad ir iemesls darījumiem, kurus valsts apliek ar nodokļiem un caurmērā ievāc vairāk naudas nekā uzņēmumi. Lai cik liels būtu vilinājums palielināt uzņēmumu ienākumus ar cenu celšanu un vienlaikus atvieglot uzņēmēju dzīvi ar ražošanas samazināšanu, ražošanu nedrīkstētu nolaist līdz nullei. Visi to saprot, bet ļoti bieži tomēr nespēj noturēt kaut minimālu ražošanas līmeni. Izmaksu celšanās šo minimumu padara aizvien mazāku, līdz uzņēmumi beidz pastāvēt. Tā attīstās ekonomiskās krīzes, par kuru tuvumu tagad brīdina ekonomiskā teorija. Proti, esot pagājis jau tik daudz laika kopš 2008. gada krīzes, ka lielas nepatikšanas esot dažu tuvāko gadu jautājums. Īstenībā krīzei vajadzējis sākties jau 2015. gadā, bet ekonomiskais cikls pirmskrīzes stāvoklī Eiropā pastiepts ar eiro drukāšanas palīdzību. Tās dēļ arī Latvijas uzņēmumi spēj pārdot dārgāk vai vispār pārdot Eiropā savu produkciju, ko neviens nepirktu, ja vien pircējiem nebūtu eiro, ko viņi skaitās aizņēmušies ECB ar miglainiem nosacījumiem. Viņi cer par šo naudu kaut ko vērtīgu nopirkt, bet naudu vai nu atdot tad, kad tā jau būs pavisam mazvērtīga, vai pat neatdot vispār.
Rūpniecības goda plāksne
CSP uzrāda rūpniecības pieaugumu jūlijā kopumā par 3,6%. Tā lielās sastāvdaļas ir apstrādes rūpniecība, kas ar +1,2% vilkusi kopējo rādītāju uz leju pretstatā ieguves rūpniecībai ar +11,4 % un elektroenerģijas un gāzes apgādei ar +10,1%.
Mežu ciršana tiek iekļauta nevis ieguves, bet apstrādes rūpniecībā it kā speciāli tāpēc, lai tā ar saviem +11% noturētu visu apstrādes rūpniecību virs nulles. Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss Neatkarīgajai atzīmēja, ka viena mēneša rādītāji un to salīdzinājums ir pārāk nestabili, lai uz to pamata izdarītu drošus secinājumus, bet mērenāks pieaugums nozarei patiešām piemīt visa gada garumā. To nosaka pirmkārt jau koku pieejamība, jo meži šogad ir sausi atšķirībā no pērnā gada. Turpinoties arī ieguldījumi koksnes pārstrādes uzņēmumos, lai saražotu dārgāku produkciju. Tāpat nav noliedzama kopējā cenu līmeņa celšanās ietekme.
Ar ūdens daudzuma izmaiņām ir cieši saistīta arī Latvijas enerģētika. Tā vilkusi visu rūpniecību uz augšu, par spīti tam, ka elektroenerģijas izstrāde Latvenergo hidroelektrostacijās samazinājusies no 165,5 tūkstošiem megavatstundu 2017. gada jūlijā līdz 76,2 tūkstošiem šā gada jūlijā. Elektrības trūkums cēlis tās cenu un ļāvis iedarbināt termoelektrostacijas, kur ražošana tajā pašā laikā pieaugusi no 76,1 līdz 196,2 tūkstošiem megavatstundu. Summārās izmaiņas elektrības ražošanā ir +12,2%, rēķinot enerģijas vienībās, nevis naudā.