Tagad jau ir sarežģīti pateikt, vai Andris Lielais ir populārāks kā kinoaktieris vai kā Krievijas politšovu zvaigzne. Viņš ir dzimis Latvijā, taču pēc vidusskolas Andris iestājās Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā: droši vien tāpēc, ka piecpadsmit gadu vecumā nospēlēja savu pirmo lomu – Lūrihu Rīgas kinostudijas filmā Vārnu ielas republika. Viņš ir filmējies 32 filmlentēs, starp kurām ir popularitāti iemantojušie seriāli Spēle, Impērijas bojāeja, Dvīņi, Zirneklis, Mans personiskais ienaidnieks, Anna detektīvs un citi.
Andris ir vadījis dažādus TV šovus, taču uzmanību visvairāk saista viņa diskusijas ar politiskajiem pretiniekiem, kuriem visgardākā maize ir noniecināt Latviju. Andris šajos politšovos vienmēr ir aizstāvējis savu dzimteni, un tas, ka viņš kopš astoņdesmito gadu sākuma dzīvo Maskavā un gandrīz 35 gadus ir kopā ar savu ģimeni - sievu Irinu, kura ir TV cilvēks, diviem dēliem un diviem mazdēliem, kuriem ir doti latviski vārdi -, nenozīmē, ka viņš būtu aizmirsis, kā smaržo Latvija.
Reiz Andri uzaicināja uz diskusiju: Latvija tika okupēta vai tā bija brīvprātīga pievienošanās Padomju Savienībai? Andris ļoti profesionāli un labā krievu valodā izstāstīja gan par PSRS ultimātu, armijas bāzēm, deportācijām, par Sibīriju un represijām. Viņa oponenti šajā diskusijā bija profesionāli demagogi: Aleksandrs Gapoņenko un Viktors Alksnis, kuri aizstāvēja šīs deportācijas un represijas. Tad nu Andris nenoturējās un lika viņiem pretī visu, kas bija viņam uz sirds - gan par zīdaiņu, sieviešu un sirmgalvju izvešanām, par gan par čekas nagu maucējiem un Staļina iesūtītajiem «atbrīvotājiem». Vēlāk gan Andris atzinās, ka, iespējams, vajadzēja būt «vēsākam», bet «es nevaru noslēpt savu attieksmi». Droši vien Andrim tiktu piedāvātas cita rakstura un labākas lomas, ja viņš atteiktos no savas pozīcijas paušanas. «Jā,» viņš saka, «ir tādi mākslinieki, kuri ātri pārmet kažoku uz kreiso pusi, lai tikai saglabātu savu siermaizīti.»
Melu, neslēptas agresijas un izsmalcinātas propagandas Krievijā ir daudz. Nupat vienā no Krievijas TV šoviem kāds plānprātiņš ierosināja uzmest «nelielu atombumbiņu» Kijevai. Andris cenšas pretstāvēt šim ārprātam. Tas ir diezgan smagi, tomēr viņš atzīst: arī viens ir karotājs. Tas nav salīdzināms ar izsvērtu, argumentētu diskusiju šepat, Latvijā, kādā TV politšovā, kur nepārkliedz, uzklausa, diskutē. Kad jautāju, kad Andris ar Irinu brauks dzīvot uz Latviju, jo ne tikai Andris, bet arī Irina mīl Latviju, un viņas nostāja nacionālajos jautājumos šķiet pat asāka nekā Andrim, viņš atbild: «Es esmu tur, kur ir mans darbs un ģimene. Bet Latvija man nekad nebūs sveša. Nekad.»
- Reizēm paskatoties krievu propagandas raidījumus, kuros tu piedalies, nevar saprast, kā tu tur nesāc mētāties ar ūdens glāzēm vai rupji lamāties. Spiediens gan no raidījumu vadītāju puses, gan no taviem oponentiem ir briesmīgs. Cik ir tādu TV «politisko šovu», kuros esi piedalījies, aizstāvot Latviju?
- Domāju, ka visos. Pašā sākumā, kad mani sāka aicināt uz šiem šoviem, es pat iedomāties nevarēju to agresivitāti, ko tur sastapšu, tāpēc ne vienmēr biju gatavs pretstāvēt tādam spiedienam. Un bieži biju tuvu tam, kā tu saki - lai mētātos ar priekšmetiem vai rupji lamātos. Es redzēju: gluži kā pēc burvja rokas mājiena skatītāju pūlis sāk rūkt un manam mikrofonam tiek nogriezta skaņa, oponentiem pārkliedzot vēl tik tikko iesākto tēmu. Brīžiem no apstulbuma par šo agresivitāti man aizcirtās elpa un aizmirsās krievu valoda un īstie vārdi. Es pāris reizes, protestējot pret tādām «diskusijām», atteicos no turpmākas piedalīšanās raidījumā un pametu studiju. Vēlāk sapratu, ka tas nav pareizi, jo mana aiziešana tika tulkota kā zaudējuma atzīšana. Angļi saka: «If you are not presented, you loose your vote» - ja tevis nav, tu zaudē savu balsi. Un galu galā mans uzdevums nav vinnēt šo nopirkto spēli, bet atsist netaisnos apvainojumus un arī iemest pa kādai atbildes ripai, ja paveiksies. Un izslēgt no dalībnieku saraksta atklātus Latvijas ienaidniekus.
- Nu, un kāpēc tev tāds stress ir vajadzīgs?
- Pirmkārt, visi lielie stresi sen jau garām. Esmu iemācījies laist gar ausīm mazsvarīgo un sagaidīt savu iznācienu. Nenolaisties līdz savstarpējai riešanai. Otrkārt, kamēr mums ir dota iespēja izteikties, to vajag izmantot. Treškārt, piekrīti, ka Latvijā tomēr nav tādu asu satura diskusiju kā patlaban Krievijā. Es ar lielu interesi skatītos tavu, Elita, vai Raivja Dzintara diskusiju tiešajā ēterā ar Ždanoku, Gapoņenko, Alksni vai kādu citu līdzīgu oponentu. Un šī mūsu oponentu ignorēšana dod iespēju Krievijas televīzijām teikt, ka tikai tās ir visdemokrātiskākās un tikai tajās ir patiesā vārda brīvība. Domāju, ka pats dārgākais un vērtīgākais specefekts mūsdienu televīzijā ir spilgtas cilvēku emocijas, un Latvijas televīzijas kanāliem šīs emocijas nāktu par labu.
- Kā tu spēj sarunāties ar tādiem cilvēkiem?
- Es varu runāt ar visiem. Kā sacīja savā laikā Eduards Radzinskis: ja man ir cits viedoklis, tas nenozīmē, ka es esmu idiots vai tavs ienaidnieks, man ir vienkārši cits viedoklis. Un arī mani oponenti ir ļoti dažādi. Starp viņiem ir izglītoti savas jomas eksperti, profesori, politologi, ar kuriem reāli interesanti diskutēt. Mēs respektējam cits cita viedokli un patiesību bieži vien turpinām meklēt arī aizkulisēs. Tādu, paldies Dievam, ir vairākums. Diemžēl publika ievēro pavisam cita tipa dalībniekus - staļinistus, ar kuriem būtu pēdējā muļķība diskutēt, provokatorus, kuru uzdevums ir kliegt, ka latvieši, ukraiņi, poļi ir fašisti un viņu ielās maršē nacisti, bet sarkanie strēlnieki ir krievu tautas bendes. Viņu ir mazākums, taču parasti viņi uzdod toni pārraidei. Un tad ir tāds viens «cīnītājs» par krievu tiesībām Igaunijā, kurš ar asarām acīs tiešajā ēterā žēlojās par aizliegumu iebraukt Igaunijā un ka viņš tagad ir SPIESTS dzīvot Krievijā. Es apsmējos: vislielākais sods, ko var izdomāt «cīnītājiem par krievu tiesībām», ir - dzīvot tieši Krievijā. Absurds un paradokss.
- Visas programmas un visus TV šovus nav iespējams skatīties.
- Nevajag jau arī visu skatīties. Pietiek ar dažiem. Jo apvainojumu sortiments visās pārraidēs ir līdzīgs. Piemēram, viens no «ekspertiem» reiz pateica apmēram tā: «Jūsu Vējonis par lēcu zupu pārdeva savu dzimto māti.» Sak, viņa bija krieviete, bet Vējonis «aizliedzis» Latvijā krievu valodu. Tā taču nav patiesība. Toties reklāmas starplaikā tas pats «eksperts» nāk man klāt un glaimīgi izsaka komplimentus par manām kino lomām. «Ak, cik jauki jūs nospēlējāt padomju milici filmā Spēle!» Es saku: ko jūs, man nekad Krievijā nav uzticējuši spēlēt padomju miličus (kaut gan Rīgas kinostudijā kādreiz visu filmu mēģināju atmaskot Vijas Artmanes naudas afēras filmā Pēdējā indulgence), filmā Spēle es biju ārsts, kas dakterē bandītus un viņu ievainotos upurus. Ar to es gribu teikt, ka tikpat uzmanīgi, cik viņi skatās tās filmas, viņi arī piemeklē argumentus savām pārraidēm.
- Bet kāda ir galvenā doma, ko visos šajos raidījumos pauž to vadītāji un pūlis?
- Īsumā tas skan tā - kad Pribaltika bija mūsu, visi tur dzīvoja bagāti un laimīgi, latviešu kultūra plauka, bet tagad, kad tā ir neatkarīga, - visi tur ir nabagi, nelaimīgi un izmirst bez darba, bet tie, kas ir dzīvi, bēg uz ārzemēm. Vienvārdsakot - laiks glābt mūsu vēsturisko zemi, pirktu par tīru zeltu vēl no zviedriem Pētera Lielā laikos. Par laimi, šī prastā propaganda iedarbojas tieši pretēji. Paskatieties uz apmierinātajiem krievu tūristiem Rīgā un Jūrmalā. Vēl pirms desmit gadiem Pumpuros manā ielā tikai viena mašīna bija ar Krievijas numura zīmi, un tā bija manējā, tagad tur vairs nevar ieraudzīt mašīnas ar Latvijas numuriem, jo visas ir tikai no Krievijas. Apkārt atjauno mājas gan latviešu arhitekti, gan ceļ jaunas krievu baņķieri un visādi Krievijas činavnieki. Viss notiek kā Rjazanova filmā Dienesta romāns par tiem stilīgajiem zābakiem: - Vulgāri zābaki, es neņemšu! - Aha, skaidrs! Tātad zābaki ir labi - vajag ņemt! Vai vēl, piemēram, virsrakstu maģija: televizorā dzirdu reklāmu pārraidei par latviešu strēlnieku lomu Krievijas cara ģimenes noslepkavošanā. Es pat salēcos - tas nu gan ir kaut kas jauns - latvieši noslepkavojuši Nikolaju II?! Noskatījos pārraidi. Tajā skaidri bija pateikts, ka no eksekūcijas komandas, kas grasījās slepkavot cara ģimeni, izstājās seši latvieši, jo viņi atteicās nogalināt. Bet reklāma par šo raidījumu bija tieši tāda: kā latvieši slepkavo cara ģimeni. Bija sajūta, ka tiek apgalvots: latvieši nogalināja krievu caru. Man vēlāk saka: bet latvieši taču nenogalināja! Protams, ne! Bet raidījumu noskatījās, teiksim, desmit procentu no iedzīvotājiem, savukārt pārraides pieteikumu dzirdēja visi... Priecē gan tas, ka Pribaltikas naratīvs mainās uz Baltijas valstu pusi. Kad man krievi jautā - kāda starpība? -, atbildu, ka Pribaltijskij bija kopējs PSRS kara apgabals ar ģenerālštābu Rīgā, bet Baltijas valstis ir Latvija, Lietuva un Igaunija pie Baltijas jūras. Kaut gan vēl bieži tiek lietots arī kompromisa jēdziens - Piebaltijas valstis...
- Tu, Andri, pēc šādiem «mākslas darbiem» tomēr spēj piedalīties visādos Solovjova raidījumos.
- Kamēr mēs runājam, mēs nekarojam. Un ar ko tad tā Solovjova programma ir briesmīgāka par visām pārējām? Principā ne ar ko! Tikai varbūt ar vēlo raidlaiku un ikdienas regulāro režīmu. Starp citu, tieši pie Solovjova man visvairāk ir izdevies aizstāvēt mūsu viedokli par vissmagākajām vēstures tēmām: atjaunoto Salaspils memoriāla ekspozīciju, Rūtas Vanagaites grāmatu Savējie - holokaustu un baltiešu lomu tajā, Žani Lipki un viņa piemiņas muzeju Ķīpsalā, nodedzināto Rīgas horālo sinagogu un ebreju geto, latviešu leģionāru un mežabrāļu lomu brīvības cīņās, Konstantīnu Čaksti, Kureļa grupu un Latvijas Centrālo padomi. Pat vēsturnieks Uldis Neiburgs, šo tēmu speciālists, izteica apbrīnu, cik daudz man bija iespējams pateikt.
- Bet kā tu redzi tās problēmas, kas ir te, Latvijā? Es domāju - latviešu un krievu attiecības.
- Latvijā, manuprāt, problēma ir konflikts starp veco un jauno, nevis starp latviešiem un krieviem. Tas pavisam nav nacionalitāšu konflikts! Vecie «padomju cilvēki» nevar pieņemt jaunos «Eiropas pilsoņus» - lūk, tur tā cīņa, konflikts un pretruna. Tas ir jautājums par gatavību pārmaiņām. Un ir vajadzīga laikam vēl viena paaudžu maiņa, ir vajadzīgs šis bibliskais četrdesmit gadu ceļš caur tuksnesi, lai dabiski aizietu kādreiz verdzībā dzīvojušā paaudze. Un arī savs latviešu Mozus mums, protams, nenāktu par ļaunu.
- Bet kāda ir attieksme Krievijā pret Latviju un latviešiem?
- Manā vidē normāla vai relatīvi pozitīva, jo kino cilvēki tomēr māk filtrēt visu to informācijas straumi, kas nāk pār viņu galvu, jo liela Krievijas elites daļa vasarās atpūšas vai pat dzīvo kādā no Baltijas valstīm un visu saprot pareizi. Pavasarī gan par «propagandas upuri» kļuva mans labs paziņa un kaimiņš Maskavā. Viņš jautā man: «Klausies, Andri, es gribētu ar savu automašīnu aizbraukt uz Baltiju, bet kaut kā bail...» Es ironiski atbildu: «Nu, protams, ka jābaidās, tur taču ir tik briesmīgi!» Viņš grib caur Latviju braukt tālāk uz Lietuvu. Kā lai zina, pa kuru valsti konkrētajā brīdī brauc? Es saku: «Pavisam vienkārši. Skaties vērīgi: ja gar ceļa malām būs krustā sisti čekisti, tad tā vēl ir Latvija, bet, kad koku zaros redzēsi pakārtus komunistus, tad tā jau būs Lietuva.» Un mēs kopā sirsnīgi sasmējāmies. Paziņa nesen atbrauc atpakaļ uz Maskavu, satiek mani un sajūsmā stāsta, cik tur - Lietuvā un Latvijā - tomēr ir labi! Mašīnai, viņš piebilda, riepa izlaida gaisu, un lietuvieši pat palīdzēja to nomainīt! Nu, ko lai saka... Kamēr pats neredzi patieso situāciju, iestāstīt var visu ko.
- Kaut arī tu tik atklāti izsakies par visu, kas notiek, tev tomēr piedāvā kinolomas.
- Jā, arī tikko tā bija. Nule Rīgā apglabāju mammīti, un man tieši bēru dienā zvanīja no Maskavas ar lomas piedāvājumu. Atbildēju, ka nevaru neko solīt, jo - tāds negaidīts dzīves pavērsiens... Viņi saka: nekas, Andri, mēs gaidīsim. Producents apgalvo, ka viņiem vajadzīgs cilvēks, kurš nebaidās iet viens pret visiem. Un gaida! Kaut gan es neredzu nekā varonīga sava viedokļa aizstāvēšanā. Un man ir tāds princips, ka patiesību vajag teikt acīs un klātienē. Es nekad neteikšu nevienu sliktu vārdu par Latviju ārpus tās robežām. Tieši tāpat es cenšos nerunāt neko sliktu par Krieviju ārpus Krievijas, tāpēc, ka, manuprāt, nav pareizi runāt aizmuguriski. Visas savas domas cenšos teikt klātienē uz vietas un acīs. Jūtu, oponenti par to mani ciena vairāk. Pērn man bija divas pirmizrādes televīzijā, šogad - jau viena, un vēl es gaidu iznākam labu komēdiju ap jauno gadu. Kā jau teicu, kino cilvēki - producenti un režisori - vairākumā ir normāli un situāciju pieņemoši cilvēki.
- Kādu rezultātu paredzi beigu beigās? Normālus cilvēkus bieži vada agresīvi politiķi.
- Saproti, es atrodos diezgan īpatnā situācijā - bieži vien savējais starp svešiem un svešs starp savējiem. Maskavā man pārmet pārāk asu pozīciju, Rīgā - pārāk izturētu. Rīgā man ir dēls un meita, un mazmeitiņa. Maskavā ir divi dēli un divi mazdēli, visi latvieši. Un, nedod Dievs, vieniem sākt karot ar otriem. Mūsu tautas uzdevums ir izdzīvot un neizšķīst kā cukuram karstā tējas glāzē. Mums vajadzētu sargāt un balstīt citam citu un paļauties tikai uz pašu spēkiem, lai kur mēs dzīvotu. Un arī Krievijā dzimušiem latviešu bērniem vajag atļaut saglabāt Latvijas pilsonību. Kā tas notika ar Andra Slapiņa bērniem un kā tas pienāktos arī vēl daudziem, manējos ieskaitot. Mums jāpieņem un jāsargā visus latviešu bērnus, lai kur viņi būtu dzimuši! Citu latviešu bērnu mums nebūs.
