Mūsdienās paaudžu maiņa notiek tik strauji, ka ik pēc padsmit gadiem vārda tiešā nozīmē tiek nograuta iepriekšējo paaudžu uzbūvētā pasaule. Mūsu bērni ir citādāki nekā mēs, viņu bērni ļoti atšķirsies no saviem vecākiem un vislielākā ietekme šajā procesā ir internetam un mūsdienu tehnoloģijām.
Runājot par to, kādas būs sekas dzīvei strauji mainīgajā pasaulē, intervijā Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālistei Antrai Gabrei Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, saka, ka daudzos pētījumos pierādīts - 24 stundu piekļuve internetam ir normāla Rietumu kultūras cilvēka sociālā prasība.
Taču viņa arī uzsver, ka pētnieki bieži iesaka mēģināt strukturēt savu laiku tā, lai kādu brīdi diennaktī nebūtu piekļuve internetam un būtu laiks reflektēt. Domāt.
"Iekāpjot sabiedriskajā transportā un skatoties pa logu, mēs sākam domāt. Bet, paņemot rokā telefonu, domāšana apstājas, mēs vērojam attēlus, ierakstus. Arvien vairāk tiek uzsvērts, ka mūsdienu sabiedrībā notiekošais liedz cilvēkiem meklēt dzīves jēgu, savas rīcības nozīmi, jo tam fiziski nav laika. Mums nav laika lasīt grāmatas tik daudz kā agrāk, bet trīs stundas nosēdēt internetā varam," saka profesore.
Taču, pēc viņas domām, ir skaidrs, ka sociālā realitāte, kura ir tehnoloģiju pastarpināta, jauniešiem ir labāk saprotama un pieņemama.
"Izstāstīšu piemēru. Deviņpadsmit gadu vecam jaunietim jābrauc uz Latgali. Pieaudzis vīrietis. Jaunietim jābrauc ar vienu autobusu līdz novada centram, tālāk - ar reģionālo autobusu. Cilvēkam ir panika. Viņš zina, kā internetā nopirkt biļeti un autoostā iekāpt autobusā, un nokļūt novada centrā. Bet tālāk? Viņam ir uz papīra uzrakstīta adrese, seši kilometri jāiet kājām. Pierobežas zonā ir ierobežots internets. Ir jāiet, jārunā, jāpērk biļete un tad ir jākāpj ārā pieturā, bet autobusā nerāda pieturas. Viņš nav pieradis pie tādas sociālās realitātes, kurā ceļš jāvaicā autobusa vadītājam vai citiem cilvēkiem. Viņš pieder paaudzei, kas nesaprot norādes: taisni, taisni, taisni, pie baltā koka pa kreisi un pie dzeltenās mājas pa labi. Viņi nedzīvo pasaulē, kas tā darbojas. Varētu domāt, ka tas bērns ir ārkārtīgi bezpalīdzīgs. Nē, vienkārši virtuālā realitāte, kurā viņš dzīvo, ir nesaprotama, piemēram, gados vecākiem cilvēkiem," pārliecināta ir Rubene.
Tomēr viņa piebilst, ka ir vairāki riski, kas saistās ar jauniešu pazušanu online realitātē. Viens no tiem ir domestikācija - noslēgšanās telpā, nevēlēšanās iet ārā.
Sociālajās zinātnēs jau ir termins «iekštelpu bērni». Ir izaugusi paaudze, kas dod priekšroku iekštelpām. Pagājušā gadsimta sākumā veiktie bērnu kultūras pētījumi rādīja, ka meiteņu kultūra ir telpu, zēnu - ielas kultūra. Meitenes labprāt spēlējās telpās, zēni - laukā. Pēdējos divdesmit gados ir parādījies zēnu iekštelpu fenomens. Kāpēc? Atbilde ir skaidra. Bērni dzīvo pasaulē, ko ir radījuši vecāki. Vecāki paši noslēdzas internetā.
Otrs risks saistīts ar sociālo vērtību mazināšanos, vērtību skalas izmaiņu.
"Online realitāte ir pasaule, kas darbojas ap mani, es esmu galvenais, es cīnos ar citiem, es uzvaru citus, es lieku savas skaistās bildes, lepojos ar saviem sasniegumiem un gaidu komentārus. Pašbildīte ir mūsu uzlabotais variants. Sociālais tēls, ko par sevi veidojam sociālajos tīklos, vienmēr ir labāks nekā patiesībā. Ja online realitāte sāk dominēt, cilvēkam kļūst svarīgāks viņa tēls digitālajā realitātē un viņš visu laiku kultivē paštīksmināšanos," saka profesore.
Savukārt trešais risks saistīts ar kādu 2012. gadā Lielbritānijā veiktu pētījumu par pusaudžu sociālajām prasmēm.
"Bija milzīgs šoks, jo pasaule uzzināja, ka vidējais britu divpadsmitgadnieks ir nevarīga būtne. Neprot taisīt ēst, piešūt pogu, šņorēt kurpes. Paaudze, kas neprot šņorēt kurpes, neražos šņorējamas kurpes. Un tādi apavi jau ir."
