Mileniāļi, X, Y, Z paaudze. Alfa paaudze. Mūsdienās paaudžu maiņa notiek tik strauji, ka ik pēc padsmit gadiem vārda tiešā nozīmē tiek nograuta iepriekšējo paaudžu uzbūvētā pasaule. Mūsu bērni ir citādāki nekā mēs, viņu bērni ļoti atšķirsies no saviem vecākiem.
Ja to nesaprot, tad paaudžu konflikts vēršas plašumā, jo vecie negrib dzīvot pa jaunam, bet jaunie - nespēj pa vecam. Kādas būs sekas dzīvei strauji mainīgajā pasaulē?
Par to intervijā Neatkarīgajai - Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, kura nodarbojas ar paaudžu pētījumiem un par sevi saka - izglītības filozofe.
- Francijā spriež par aizliegumu skolā izmantot mobilos tālruņus. Bet paaudzei, kas šobrīd mācās skolā, dzīve bez mobilā tālruņa nav iedomājama. Vai tāds aizliegums ir racionāls?
- Vai pieaugušajam dzīve bez mobilā telefona ir iespējama? Ja no rīta aizmirstat mājās atslēgu, jūtaties relatīvi mierīgi; ja nezināt, kur tajā brīdī ir jūsu tuvākie cilvēki, arī jūtaties relatīvi labi, bet, ja nezināt, kur palicis mobilais telefons, tad sākas nopietns stresiņš. Daudzi pētījumi saka, ka 24 stundu piekļuve internetam ir normāla Rietumu kultūras cilvēka sociālā prasība. Ir pētījumi, kuros teikts, ka jaunieši un to skaitā bērni uzskata, ka piekļuve internetam ir viņu cilvēktiesības. Francija ir spērusi diezgan radikālu soli, un bērni būs ļoti neapmierināti.
- Varbūt tas viņiem nāks par labu, noderēs?
- Varbūt. Pētnieki bieži iesaka mēģināt strukturēt savu laiku tā, lai kādu brīdi diennaktī mums nebūtu piekļuve internetam un būtu laiks reflektēt. Domāt. Iekāpjot sabiedriskajā transportā un skatoties pa logu, mēs sākam domāt. Bet, paņemot rokā telefonu, domāšana apstājas, mēs vērojam attēlus, ierakstus. Arvien vairāk tiek uzsvērts, ka mūsdienu sabiedrībā notiekošais liedz cilvēkiem meklēt dzīves jēgu, savas rīcības nozīmi, jo tam fiziski nav laika. Mums nav laika lasīt grāmatas tik daudz kā agrāk, bet trīs stundas nosēdēt internetā varam.
- Piekrītu, tur stundas paskrien nemanot.
- Jā, un internets ir laika zaglis. Korelācija starp mācīšanās nozīmi un piekļuvi tehnoloģijām ir interesanta. Nav pierādījies, ka skolā izmantotie digitālie mediji uzlabo mācību rezultātus. Bet ir skaidrs, ka sociālā realitāte, kura ir tehnoloģiju pastarpināta, jauniešiem ir labāk saprotama un pieņemama. Izstāstīšu piemēru. Deviņpadsmit gadu vecam jaunietim jābrauc uz Latgali. Pieaudzis vīrietis.
- Pēc tagadējiem kritērijiem - bērns, vēl vismaz līdz 21 gada vecumam.
- Bērns ir sociāla konstrukcija, un bērnību mēs pagarinām, cik katra sabiedrība uzskata par nepieciešamu. Bet jaunietim, par kuru sāku stāstīt, jābrauc ar vienu autobusu līdz novada centram, tālāk - ar reģionālo autobusu. Cilvēkam ir panika. Viņš zina, kā internetā nopirkt biļeti un autoostā iekāpt autobusā, un nokļūt novada centrā. Bet tālāk? Viņam ir uz papīra uzrakstīta adrese, seši kilometri jāiet kājām. Pierobežas zonā ir ierobežots internets. Ir jāiet, jārunā, jāpērk biļete un tad ir jākāpj ārā pieturā, bet autobusā nerāda pieturas. Viņš nav pieradis pie tādas sociālās realitātes, kurā ceļš jāvaicā autobusa vadītājam vai citiem cilvēkiem.
- Man liekas - nekas sarežģīts, elementāras prasmes.
- Viņš pieder paaudzei, kas nesaprot norādes: taisni, taisni, taisni, pie baltā koka pa kreisi un pie dzeltenās mājas pa labi. Viņi nedzīvo pasaulē, kas tā darbojas. Varētu domāt, ka tas bērns ir ārkārtīgi bezpalīdzīgs. Nē, vienkārši virtuālā realitāte, kurā viņš dzīvo, ir nesaprotama, piemēram, gados vecākiem cilvēkiem.
Mēs dzīvojam divās realitātēs - online un offline realitātē. Offline realitāte ir īstā sociālā realitāte, kurā esam atslēgti no interneta, un online realitātē esam internetā. Mūsdienu vecāku un pedagogu uzdevums ir socializācijas procesā saglabāt līdzsvaru starp abām realitātēm. Ja esmu tikai offline realitātē, es nevaru ne strādāt, ne mācīties, ne nopirkt lidmašīnas biļeti, izņemt pensiju, es neesmu rīcībspējīgs. Ja esmu tikai online realitātē, tad netieku galā ar sadzīves problēmām. Mūsu, pieaugušo, problēma bieži vien ir tāda, ka mēģinām pārlikt tos uzvedības modeļus, kas skolā bija mūsu laikā, uz tagadējo skolu, ignorējot, ka ikdiena šodien ir citāda.
Atgriežoties pie Francijas gadījuma, jūs teicāt - varbūt būs ieguvums. Jā. Ne vienmēr tas, ko mēs gribam, ir tas, ko mums vajag. Ja mēs liegtu pieeju sociālajiem tīkliem un liegtu skolēniem iespēju novirzīties no mācību procesa, un tajā pašā laikā ļautu izmantot tehnoloģijas mērķtiecīgam mācīšanās procesam, tad jautājums tiek atrisināts. Vācijā ir diezgan daudz pavalstu, kur skolās neizmanto internetu, bet izmanto intranetu, lokālu serveri, kurā var piekļūt mācību materiāliem un bērni ar tehnoloģijām saistīto pieredzi var izmantot, bet viņi nevar novirzīties uz citiem sociālajiem tīkliem.
- Pieaugušajiem nav viegli saprast un pieņemt, ka izglītības process ir mainījies un tam jāmainās vēl.
- Paaudžu pētījumos, ar kuriem es nodarbojos, redzams, ka pasaule mainās ļoti strauji, daudz straujāk nekā mūsu bērnībā. Tehnoloģiju attīstība un zinātnes sasniegumi notiek tik ātri, ka cilvēks tos lāga nevar aptvert. Pētnieki daudz domā, kāpēc bērni reaģē un pieņem visu jauno daudz ātrāk, bet mums rodas grūtības. Atslēgas vārds ir pārmaiņas. Mana socializācijas «definīcija» ir: svaigs gurķis pie skābiem var kliegt, cik ilgi grib, - es esmu svaigs, tik un tā tas ieskābs. Mēs dzīvojām tajā «sālījumā» un pieradām pie tā, un mums ir grūti mainīties. Skolotājiem ir grūti mainīties. Vecākiem ir grūti mainīties.
- Tās ir domāšanas kļūdas?
- Nē, es domāju, ka tie ir sociālie paradumi. Mēs esam paradumu dzīvnieki, savukārt bērni piedzimst pasaulē, kas ļoti strauji mainās, un pārmaiņas ir viņu dzīvesveids. Viņi tās akumulē vieglāk. Mums ir vajadzīga stabilitāte, viņiem - ne tik ļoti. Bet pārmaiņu ļoti straujais temps nes līdzi dažādas blaknes. Arī pieaugušie nespēj ilgi koncentrēties. Daudzi izlasa avīzi trīs minūtēs - virsraksts, izceltais teksts, virsraksts, attēls. Pēdējā lapaspusē jociņš un laika ziņas. Viss. Un skrien uz darbu. Ikdienas lietotājs vairs nelasa lineāri, tehnoloģiju pasaulē dzīvojot, esam pieraduši dzīvot vizuāli, tāpēc ir svarīgi izcēlumi tekstā, virsraksti, attēli. Bērniem ir ļoti līdzīgi. Tāpēc grāmatu lasīšana iet mazumā. Bet arī pieaugušo auditorijā grāmatu lasīšana samazinās. Skan frāze: mums nav laika.
- Kur mēs to liekam, kā izmantojam?
- Labs jautājums. Pateicoties zinātnes sasniegumiem, esam ieguvuši tādu ekstru, kāda cilvēcei nekad nav bijusi - brīvo laiku. Paradokss ir tāds, ka brīvo laiku bieži vien neizmantojam lietderīgi, konstruktīvi. Nesaku, ka bērniem jāatņem visas tehnoloģijas. Tās nav ne labas, ne sliktas. Nazis arī nav ne labs, ne slikts, ar to var nogriezt maizi, var nodurt cilvēku. Ja mazam bērnam piedāvā izmantot tehnoloģijas attīstošos, izglītojošos nolūkos, tad viss ir kārtībā. Arī skolā bērni ļoti labprāt izmanto tehnoloģiju piedāvātās iespējas, viņiem tās ir labāk saprotamas.
- Izglītības sistēma ir smagnēja. Maz ticams, ka tā spēs elastīgi piemēroties katrai nākamajai skolēnu paaudzei, tās prasībām.
- Izglītības sistēma tradicionāli ir bijusi vērsta pagātnē. Līdz 19. gadsimta beigām izglītības uzdevums bija iemācīties, arī teorētiski, to, ko iepriekšējos gadsimtos cilvēki ir sakrājuši. Jau 20. gadsimta sākumā izskanēja doma par to, ka izglītībai jābūt progresīvai un vērstai nākotnes kompetenču virzienā. 21. gadsimta sākumā esam to pa īstam saklausījuši. Bet nelaime ir tā, ka izglītība patiešām spēj mainīties ļoti lēnām. Lielākā problēma visā pasaulē ir, ka skolotāji uzskata - īstā kultūra ir ārpus interneta. Tomēr viss tiek translēts caur internetu, un tā ir milzīga iespēja un izaicinājums.
Mums, pieaugušajiem, šobrīd ir fantastiska iespēja - esam pēdējā paaudze vecajā civilizācijā un pirmā jaunajā. Vai spējam pārorientēties uz dzīvi jaunā civilizācijā? Amerikāņu vēsturnieki Viljams Strauss un Nīls Houvs radīja paaudžu teoriju, viņi pēta Amerikas vēsturi no 16. gadsimta, un viņi guvuši pierādījumus, ka pastāv četru paaudžu cikls.
Pašlaik pēdējais cikls beidzas ar Z paaudzi un sākas jauns. Tas nebūs pasaules gals. Būs citādāk. Sola, ka 45 procenti profesiju, kurās strādās šodienas skolēni, vēl neeksistē. Bet tās radīsies. Piemēram, pārtikas veikalos nebūs vajadzīgi kasieri, tur konsultēs uztura speciālisti.
- Jūsu novērojumi - kā bērni vai jaunieši savā starpā komunicē? Sēž blakus un raksta viens otram īsziņas? Un viņu vārdu krājums ir kā Elločkai Ščukinai - lieliski iztiek ar trīsdesmit vārdiem?
- Visi bērni nav vienādi. Ir ļoti daudz talantīgu, zinātkāru, akadēmiski orientētu bērnu. Arī tad, kad izglītības sistēma pārgāja no tintes uz lodīšu pildspalvu, tika prognozēts milzīgs intelektuālais regress. Vai mēs, kas esam izauguši ar lodīšu pildspalvu, uzskatām sevi par muļķiem? Nē. Pētījumi par Z paaudzi (no 2001. gada līdz 2012. gadam dzimušie) liecina, ka viņi dod priekšroku vizuālajai pasaulei, jo pasaule ir vizualizēta. Viņi labprātāk raksta, nevis pasaka. Ja mileniāļu paaudze (dzimuši no 1982. gada līdz 2000. gadam) skrien uz festivāliem, tad Z paaudze tos skatās onlainā. Esmu ievērojusi, ka Z paaudze un mileniāļu paaudze slavē Taxify programmu - ieraksti, uz kurieni, no kurienes jābrauc, cik jāmaksā, pieslēdz karti, norēķinies, un, kā man teica, «tev ne ar vienu pat nebūs jāsarunājas». Pētījums ASV parāda, ka bērni un jaunieši dod priekšroku nopietnu ziņu pavēstīšanai rakstiskā veidā - atzīšanās mīlestībā notiek caur īsziņu.
Taču izglītībā, audzināšanā pieaugušā aktīvu iesaisti neviens nav atcēlis. Braucu vilcienā un ar lielu prieku klausījos, kā mamma savai piecus gadus vecajai meitiņai caur spēli māca latviešu valodu. Tā bija rotaļa, un bērnam pusotra stunda vilcienā pagāja raiti. Ja ļausim procesam iet savu gaitu un bērns sēdēs viens komunikatīvā vakuumā, kur citi dzīvi cilvēki neiesaistās, viņš līdz Elločkas Ščukinas līmenim varētu nokļūt. Zinātniski varam runāt par tā saukto Maugļa sindromu. Kas notiek ar bērniem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir izolēti no cilvēku sabiedrības? Pētnieki sen ir pierādījuši - ja tas notiek relatīvi agrā vecumā, piemēram, līdz piecu gadu vecumam, tad bērns nekad nesasniegs normālu standarta attīstību.
Mans padoms vecākiem: nevis noņemam tehnoloģijas, bet mēģinām mērķtiecīgi parādīt, ka dzīve ārpus tehnoloģijām ir skaista un interesanta. Mums bērnībā nebija garlaicīgi, mēs fantazējām. Tā bija cita pasaule, vietas fantāzijai bija daudz vairāk. Mūsu bērni ir attīstījuši citu ļoti labu prasmi - viņi izvēlas no piedāvātā. Mēs tikām audzināti, ka bērna vajadzības ir sekundāras, primāra ir disciplīna. Šobrīd bērni tiek audzināti tā, ka primāras ir viņu vajadzības. Bērns ir pilnvērtīgs cilvēks ar savu viedokli un ir respektējams. Skolotāji saka, ka bērniem ir daudz tiesību. Tā ir, sadalījums tiesībās starp bērnu un pieaugušo ir līdzsvarojies.
Bet ir vairāki riski, kas saistās ar jauniešu pazušanu online realitātē. Viens no tiem ir domestikācija - noslēgšanās telpā, nevēlēšanās iet ārā. Bērna sociālajā ekoloģijā nav dzīvu cilvēku, ir rīks, nedzīvs priekšmets un ir slikti, ja komunicēt caur rīku sāk šķist svarīgāk nekā ar dzīvu cilvēku. Sociālajās zinātnēs jau ir termins «iekštelpu bērni». Ir izaugusi paaudze, kas dod priekšroku iekštelpām. Pagājušā gadsimta sākumā veiktie bērnu kultūras pētījumi rādīja, ka meiteņu kultūra ir telpu, zēnu - ielas kultūra. Meitenes labprāt spēlējās telpās, zēni - laukā. Pēdējos divdesmit gados ir parādījies zēnu iekštelpu fenomens. Kāpēc? Atbilde ir skaidra. Bērni dzīvo pasaulē, ko esam radījuši mēs. Vecāki paši noslēdzas internetā.
Otrs risks saistīts ar sociālo vērtību mazināšanos, vērtību skalas izmaiņu. Online realitāte ir pasaule, kas darbojas ap mani, es esmu galvenais, es cīnos ar citiem, es uzvaru citus, es lieku savas skaistās bildes, lepojos ar saviem sasniegumiem un gaidu komentārus. Pašbildīte ir mūsu uzlabotais variants. Sociālais tēls, ko par sevi veidojam sociālajos tīklos, vienmēr ir labāks nekā patiesībā. Ja online realitāte sāk dominēt, cilvēkam kļūst svarīgāks viņa tēls digitālajā realitātē un viņš visu laiku kultivē paštīksmināšanos.
- Vai tad nerodas disonanse, jo īstajā realitātē viņš nav ne veiksmīgs, ne smuks?
- Digitālajā realitātē ir patīkamāk, jo īstajā realitātē to visu sasniegt ir grūtāk, nevar visu izdzēst un salikt par jaunu. Notiek radikālas vērtību izmaiņas. Mēdz teikt, ka digitālie bērni ir narcisi, iemīlējušies sevī. Pētījumi liecina, ka viņiem sociālās vērtības, kopienas vērtības kļūst mazāk svarīgas par individuālajām. Ir izmainījusies jauniešu izpratne par pilsonisko līdzdalību, viņi neiet politikā un nerūpējas par sabiedrības labklājību, bet kļūst par vegāniem, veģetāriešiem, dabiskā dzīvesveida piekritējiem, jo tas tiek translēts caur viņu ķermeni. Viņi pilsonisko aktivitāti vērš nevis uz sabiedrību, bet uz sevi: es pareizi ēdīšu, es ilgāk dzīvošu. Viņi neļauj sev darīt pāri. Vecākiem, pedagogiem, sabiedrībai kopumā ir jādomā, kā padarīt sociālo vidi un iesaisti tajā interesantu, lai digitālie bērni būtu angažēti piedalīties problēmu risināšanā.
Trešais risks. 2012. gadā Lielbritānijā veica pētījumu par pusaudžu sociālajām prasmēm. Bija milzīgs šoks, jo pasaule uzzināja, ka vidējais britu divpadsmitgadnieks ir nevarīga būtne. Neprot taisīt ēst, piešūt pogu, šņorēt kurpes. Paaudze, kas neprot šņorēt kurpes, neražos šņorējamas kurpes. Un tādi apavi jau ir.
- Paaudžu konflikts ir neizbēgams, vai ne? Par to jau 19. gadsimta vidū rakstīja Ivans Turgeņevs Tēvos un dēlos, pagājušā gadsimta sākumā - Rūdolfs Blaumanis Indrānos.
- Z paaudzes bērni ir krīzes bērni. Iepriekšējā lielā krīze Rietumu pasaulē ir Otrais pasaules karš. Tagad ir starptautiskais terorisms, visiem skaidrs, ka karu nevajag, var aiziet uz koncertu un kaut kas var notikt. Z paaudze ir nosaukta par visvairāk aprūpēto paaudzi pasaulē. Tika prognozēts, ka Z paaudze būs līdz 2015. gadam dzimušie, bet jau 2013. gadā sākās digitālo zīdaiņu paaudze - tika izgudrots skārienjūtīgs ekrāns un tas nonāk pat nulle gadu veca bērna rokās. Vairs nav jāprot lasīt, lai lietotu tehnoloģiju. Kā liecina pētījums, ko veica Dardedze, mūsdienās katrs otrais zīdainis no nulles līdz diviem gadiem izmanto internetu. Vecāki izmanto tehnoloģijas kā aukli, lai bērnu izslēgtu.
- Jūsuprāt, vai Latvijas sešgadniekam ir obligāti jāsāk mācīties skolā?
- Neesmu no tiem, kuri saka, ka vajag. Latvijā obligātā pirmsskolas izglītība ir no piecu gadu vecuma un sistēma ir labi sakārtota. Bet - institucionalizētā izglītība bieži vien ir konservatīva. Ja bērns atnāk mājās un nevar izpildīt mājasdarbu, tad viņam tas nav jāpilda. Jāiet uz skolu, un skolotājiem ar viņu jāstrādā, kamēr izpilda, jo nav attīstošas jēgas, ja viņa vietā to izdara mamma vai tētis.
Izglītība mūsdienīgai lietpratībai nozīmē mācību satura standartu pārkārtošanu aktuālajām vajadzībām. Pētījumi liecina, ka jaunieši darba dzīvei nepieciešamās kompetences un prasmes neapgūst skolā. No skolas nāk kompetences, ko sākumskolā apgūst - lasīt, rakstīt, rēķināt līdz aritmētikas līmenim. Visu pārējo ir apguvuši viņi paši, ārpus skolas.
