Habilitēts mākslas doktors, Latvijas kultūras ministrs (1995.–1996.), Latvijas Zinātņu akadēmijas (ZA) īstenais loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs SPĀRĪTIS intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas zinātnieku vēlēšanos tikt laukā no Latvijas apburtā loka zinātnes un ekonomikas domāšanā un uzskata, ka pasaulē patlaban notiek varas centru spēkošanās.
- Tikko pirms mūsu intervijas jūs tikāties ar Dienvidkorejas vēstnieku. Atcerējos, ka reiz teicāt - mums ir 1500 zinātnieku uz miljonu, Dienvidkorejai 5500.
- Jā, Dienvidkorejai ir visvairāk zinātnieku pasaulē uz vienu miljonu iedzīvotāju. Un vēstnieks sacīja, ka tā ir bijusi apzināta viņa valsts izvēle - izglītība un zinātne kā resurss. Investīcijas šajā nozarē ir atmaksājušās simtkārtīgi. Ne velti Dienvidkorejas IKP ir 25 reizes lielāks par Ziemeļkorejas IKP.
Lai rosinātu līdzīgu domāšanu mūsu varas nesējos, biju ierosinātājs grāmatai (Eugene Eteris, Latvia in Europe and the World), kura ir tikko izdota un kuru gribu uzdāvināt visiem deputātiem. Tās autors ir Latvijas izcelsmes zinātnieks ekonomists, Kopenhāgenas universitātes profesors, eksperts dažādu ES projektu vērtēšanā. Šī grāmata ir domāta tiem, kuri vēlas sadarboties ar ES un pasaules struktūrām pēc iespējas sekmīgāk. Tā ir rokasgrāmata tautsaimniecībā strādājošajiem un ekonomikas kategorijās domājošiem cilvēkiem.
- Tostarp akadēmiķis Andrejs Krasņikovs intervijā Neatkarīgajai nesen teica, ka pirmām kārtām izglītībā būtu jāpārvar humanitāro speciālistu pārprodukcija.
- Labi! Tā ir mūsu dziedošās un dejojošās tautas specifika. Bet tas ir vienpusīgs redzējums. Bet - vai vecāki tikko dzimušu bērnu audzina par «fiziķi» vai par «liriķi»? Kurā brīdī vecāku intereses saskan ar bērna nosliecēm? Un vai mūsu grūto mūžu izbaudījušo vecāku sapnis nav redzēt bērnu labāk spēlējam vijoli, ārstējam un tiesājam citus, nevis dzenot smagāko vagu? Tāpēc es te gribu aizstāvēt sabiedrības daļu, kurai pats piederu, un viņu skaitā humanitāro, sociālo zinātņu pārstāvjus, jo viņi lielā mērā ir tie, kuri audzina arī dabaszinātniekus par noturīgas morāles, par stipras gribas cilvēkiem, par savas zemes kultūras un sakņu zinātājiem. Un arī patriotiem, lai cik skaļš šis vārds neliktos. Protams, nepieciešamas ir abas puses. Taču - tas, kas balsta mūsu emocionālo pusi un caur emocionālo ietekmē mūsu intelektuālos lēmumus, ietekmē mūsu pasaules redzējumu, mūsu ētiku - tas nāk tikai saistībā ar cilvēku kā sabiedrisku būtni.
- Labi. Tomēr nācu pie jums galvenokārt tāpēc, lai uzzinātu kultūras cilvēka domas par valsts politisko perspektīvu.
- Ja jūs man gribat jautāt - kurp mēs ejam, tad kāpēc esat atnācis pie manis? Jo es visu laiku esmu gaidījis šo atbildi no premjerministra un Valsts prezidenta. No ministriem un valdības kopumā. Par nožēlošanu neesmu saklausījis - kurp iet Latvijas valsts? Uz kurieni tā ir vedama, uz kādiem mērķiem tā tiek orientēta, kāda ir Latvijas valsts vērtību sistēma, kurā to centrēt XXI gadu simtenī un otrajā gadsimtā pēc Latvijas dibināšanas.
Paradokss ir tas, ka jūs vēršaties pie «nepareizā» cilvēka. Jo es piederu pie humanitārās un sociālās zinātņu sfēras, kura vērtē gara dzīves un kultūras procesus, nevis tik daudz vai tik lielā mērā to - kurp doties mūsu lauksaimniecībai, kā attīstīt mūsu militāro doktrīnu....
- Taču - kultūras procesu kvalitāte nosaka mūsu pilsoniskuma kvalitāti. Tas izriet arī no jūsu sacītā par humanitārijiem. Kultūra manā uztverē nav nozare.
- Kā valstij ārstēt savus cilvēkus - par brīvu vai par naudu? Risks te ir tāds, ka, pārstāvot vienu viedokļu līderu, vienu zinātnieku grupu, tu tiec apšaudīts no divām pusēm. No to puses, kuriem šķiet, ka zinātnieki ir sirmgalvji ar brillēm un garām bārdām, kuri kā apsēsti mēģina atrast filozofu akmeni vai dzīvības eliksīru. No otras puses - zinātniekus viņu asā prāta, analītisko spēju un redzīguma dēļ tas pats valsts aparāts cenšas distancēt, diskreditēt vai izstumt no sadarbības partneru vidus. Jo viņi uzdod neērtus jautājumus par valsts un starpvalstu fondēto līdzekļu lietderīgu un mērķtiecīgu apguvi, tādējādi traucējot «apgūt» naudu.
- Bet jūs pats esat vērtējis situāciju vēl dramatiskāk: «Latvija gan pārvaldības kļūdu, gan demogrāfiskās situācijas dēļ zaudē kritisko masu, kas nepieciešama ne vien tautas ataudzes, bet arī pietiekamu tās intelektuālo spēju uzturēšanai...» Cik tas traģiski?
- Jautājums - cik traģiska ir Latvijas situācija - ir ļoti būtisks. Un, ja netic tam, ko saka Spārītis kopā ar akadēmiskās vides pārstāvjiem, tad lai sabiedrība ieklausās Latvijas Bankas analītiķu Kārļa Muižnieka un Ulda Rutkastes ziņojumā. Divi autori piedāvā pētījumu par to, ko tautsaimniecības pieaugumam dod ieguldījumi izglītībā un zinātnē un ko ieguldījumu trūkums šajās sfērās valstij atņem, bet kas Latvijas valstij un tās ekonomikai varētu būt atslēga izkļūšanai no zemu ienākumu slazda. Kādas sekas ir tam, ka Latvija konsekventi cenšas palikt pēdējā vietā ES ar finansējumu zinātnei? Nesavietojot izglītību, zinātni un darba tirgu savā zemē tādās proporcijās, lai tiem visiem būtu nemitīga sazobe un nemitīga augšupeja, protams, īstenosies scenārijs, kādu paredz bankas analītiķi - Latvija attīstīsies tādā tempā, ka turpmāko simts gadu laikā tai Vācijas līmeni neredzēt. Bet, ja valsts izvirza mērķi - ar minimāliem resursiem sasniegt maksimālu efektu ekonomikā -, tad to var izdarīt tikai tad, kad valsts kā sistēma un valsts kā uzņēmums veicina izglītības un zinātnes progresu, jo mazu valstu vienīgā cerība ir paļauties uz intelektu, nevis uz piena litriem vai dēļu kubikmetriem.
Tāpēc Dienvidkorejas vēstnieka vizīte šodien ZA sasaucas ar mūsu pašu vēlēšanos tikt laukā no apburtā loka zinātnes un ekonomikas administrēšanā. Kārlis Muižnieks un Uldis Rutkaste saka to pašu, ko daļa mūsu zinātnieku - Eiropa ar savu tieksmi visus inovatīvos izgudrojumus aprakt publikācijās vai noslēpt patentos, tos nerealizējot, nolemj sevi lēnai attīstībai vai, pareizāk sakot, stagnācijai. Bet - Amerika un Āzija cenšas darīt tieši pretējo. Realizēt!
- Jūsu minētās grāmatas virsraksts Latvija Eiropā un pasaule. Izaugsmes stratēģija nākamajam gadu simtenim man rosināja jautāt par kontekstiem. Kā tie mainījušies, mainās, var mainīties, ņemot vērā dažus pēdējā laika notikumus?
- Nevaru sacīt, ka es teicami pārzinu globālos procesus, un arī spekulēt ar emocijām vai aizspriedumiem, piemēram, par vai pret Trampu, es nedrīkstu. Taču katrs var noprast, ka šobrīd pasaulē notiek īpaša varas centru spēkošanās. Un šajā jaunajā cīniņā par pasaules pārdali Baltijas valstīm un Latvijai ir jājūt sava vieta, jāmēģina modelēt un ieņemt savu vietu reģionālā un garīgi tuvu partneru kopībā, kuru es gribētu redzēt tādā Skandināvijas-Baltijas asī un vēl Baltijas jūras valstu savienībā. Lai Skandināvija un Baltija būtu vienotas ķēdes posmi. Pat, ja lielie varas centri vai struktūras, ņemot vērā procesus ES, ar laiku fragmentētos, tad Baltijas jūras baseina zemēm ir sava kopība - gan vēsturiskā, gan kultūras un mentālā, gan arī ekonomiskā kopība, lai tām varētu būt arī vienota militāri politiskā doktrīna, lai saskaņoti drošības pasākumi palīdzētu šīm zemēm ekonomiski augt un veidot vienotu platformu savai attīstībai, izglītībai, zinātnei, tautsaimniecībai. Tam visam ir vajadzīgs kopīgs stratēģisks redzējums resursu un aizsardzības nodrošinājumam.
Es gribētu redzēt Latvijas politiku, Latvijas tautsaimniecību strukturētu trijos līmeņos - Latvija un Baltija, tad Eiropa un visbeidzot pasaule. Katra šā rādiusa piepildīšanai ar reālu saturu ir nepieciešami savi instrumenti un sava filozofija. Un tieši tāpēc, ka ar šādas vīzijas trūkuma sekām mēs visvairāk saskaramies mūsu valsts virzībā uz skaidru mērķi, ļoti gribas cerēt, ka tieši zinātnieku atmodinātā griba būt līdzdalīgiem sabiedriskajos, politiskajos, tautsaimniecības procesos varēs iestrādāt mūsu valsts doktrīnās ilgtermiņa domāšanas, pēctecības un saskaņotības domu. Gribas vairāk koordinētas un zinātniskajā analītikā balstītas, tālredzīgas rīcības.
- Vaira Vīķe-Freiberga savulaik teica, ka nedrīkstam būt citu viedokļu ķīlnieki. Vai šobrīd par tādiem nekļūstam?
- Tas, ka drīkstam vai nedrīkstam, droši vien ticis teikts bez konkrēta atskaites punkta par to, kas ir tas «cits». Bet, atrodoties PSRS gūstā, mēs bijām PSRS doktrīnas ķīlnieki ar sekām praktiski nekad neizrauties no šā bloka. Šobrīd, atrodoties Eiropas Savienībā, mēs esam atvērtas sabiedrības un liberālāku vērtību blokā, kas padara mūsu identitāti atvērtāku, tātad arī apdraudētāku. Bet arī šis «konsorcijs» - ES diktē noteikumus, par kuriem paša bloka iekšienē nav viennozīmīgu viedokļu. Tie ir atbalstošāki no lielo valstu puses, jo tās pagaidām jūtas stabili pret dažāda rakstura apdraudējumiem, bet mazo un vidējo ekonomiku zemes ar lielākām šaubām uzņem visu jauno un baidās sevi pazaudēt. Arī šajā klubā, kurā sākotnēji domājām, ka iestājoties visi būs līdzīgi, izrādās, ka tā nav. Mazais dalībnieks izjūt atkarību no lielāko spēlētāju lobisma, viedokļiem vai pat autoritārisma, jo nepiekrišana draud ar sankcijām, bet piekrītot mēs nodarām sev pāri. Tādējādi jebkuras attiecības līdzīgi laulībai ir saistītas ar kompromisiem un zaudējumiem. Taču Baltijai, apzinoties, ka ES un NATO ir tās drošības garants un ka sava veida pretstāve atrodas aiz robežas, kas novilkta no Narvas līdz Daugavpilij, šīs teritorijas tautām nav citas izvēles.
- Es to jautāju, vairāk domādams ne par ārējo kopsakaru, cik par nacionālas valsts spēju saglabāt savu patību. Alvis Hermanis ir izteicies, ka esam vientuļu cilvēku sabiedrība. Ja tas tā, tad vai mums nav visai grūti uzturēt sevi kā tautu, paust tās gribu kā pilsoņu kopumam?
- Mūsu vientulības saknes ir vēl senākas - respektīvi, no XI, XII un XIII gadsimta, kad tagadējo Baltijas valstu teritoriju veidoja mazvalstiņu mozaīka. Tā bija pa daļai somugriska, lībiska, kursiska, latgaliska, žemaitiska, dzūkiska, jātvingiska un vēl, un tas bija pašpietiekamu cilšu kopienu veidotu mazvalstiņu konglomerāts. Ja pārceļam jautājumu uz šodienu, tad mūsdienu indivīda vēlēšanās būt autonomam un neatkarīgam, lai savā izolētībā kultivētu depresīvus sociālos modeļus, izriet no neprasmes sadarboties un būt koalīcijas partnerim.
Uzdrošinos pasacīt kaut ko nepopulāru, bet tieši tāpat kā XX un XXI gadsimta Latvija ir iepriekšējo gadsimtu mantojums, mēs kā politiskā nācija un valsts apvienotais sabiedrības kopums nepārstāvam mononacionālu valsti, jo esam daudzu etnosu un vairāku kultūru mantinieki. To saprata starpkaru Latvijas politiķi. Biju pārsteigts, Latvijas valsts kinofotofonodokumentu arhīvā skatoties vēsturisku kinožurnālu, kurā uzņemts Kārlis Ulmanis, viesojoties Daugavpilī un vairāku tūkstošu liela iedzīvotāju kopuma priekšā savu runu atkārtojot divreiz - vispirms latviešu, pēc tam krievu valodā, ar domu, ka «Latvija ir spējusi mūs visus pabarot un pabaros arī turpmāk». Un tikai mūsu neizkoptajā prasmē, savā zemē sadzīvot ar ebrejisko, krievisko, baltvācisko, polisko, lietuvisko, zviedrisko komponenti, izpaužas vājums. Ja mēs to spētu pārvarēt un atzīt, ka šīs «citas» smadzenes domā ne mazāk radoši par mūsējām, bet tās satur kāda cita etnosa gēnu vai glabā ornamentā citu krāsu vai dziesmās citas melodijas... - ja mēs to uzskatītu par bagātinošu fenomenu, tad mēs savu spēku pavairotu.
- Domāju, ka mūsu varas aprindas visai apzināti nevēlas šādu uzskatu, kam es pilnībā piekrītu, pieņemt.
- Es to nevaru apgalvot, jo neesmu piederējis «varas aprindām» tādā mērā, kas veidotu tās kolektīvo gribu un viedokli. Taču pieņemu, ka ir vērts daudz vairāk domāt par to, kā konsolidēt Latvijas spēkus un kā minimizēt etniskās vai nacionālās domstarpības, meklējot sociālas harmonijas instrumentus. Un tie noteikti ir atrodami gan ekonomiskajā, gan sociālajā, gan kultūras sfērā.
Ar domām, zinātni, ekonomiku un informatīvo telpu mēs jau esam globāli, bet emocionāli savu dzīves un darba vietu, izglītības iegūšanas zemi mēs cenšamies definēt nacionāli, jo atrodamies savā dzimtenē. Bet arī šīs robežas izplūst, tāpat kā pasaulē aizplūst visu Latvijā dzīvojošo etnosu pārstāvji, sildot citu zemju darba tirgu, zinātni un ekonomiku.
- Robežas izplūst, bet mēs izklīstam. Vai izklīst arī mūsu vērtības, principi? Un - kas nāk vietā?
- Liberālie viedokļu līderi mēdz paust cinisku domu, ka politikā ilgdzīvotājs var būt tikai tas, kurš ir absolūti bez morāles un principiem, kurš gatavs mainīt savus uzskatus kā cimdus vai kā kreklus. Ir grūti samierināties ar šo vulgāro uzstādījumu. Globālajā politikā ir skaidri redzams, ka starptautisko konsorciju finansiālais izdevīgums nepazīst morāli. Un tādos brīžos Antiņš, kurš no sava tēva pagalma jāj Stikla kalnā un nes lejā Saulcerīti, lai viņu iespundētu savā zemnieka būdiņā, izskatās pēc naiva un provinciāli domājoša cilvēka, pretstatā globālistam, kurš var piedāvāt princesei visu pasauli. Tieši tā ir Singapūras kā valsts uzplaukuma filozofijas būtība, ekonomikas pamatos liekot premjerministra Li Guaņjao vārdus, kas adresēti visiem iedzīvotājiem: «Mums nav jātiecas padarīt savu zemi par tirgu visai pasaulei, bet gan pēc tā, lai visa pasaule kļūtu par mūsu tirgus vietu.» Tas nenozīmē, ka es sevi ierindoju globālisma bez morāles atbalstītāju kategorijā, ja vispār šajā diskursā var runāt par vērtībām. Jā, politikā, biznesā un ekonomikā noteikti pastāv vērtības, un tās ir valstisko un korporatīvo interešu aizstāvības vērtības.
- Tas varētu būt pamats jaunai paradigmai, bet nevienā no tā saukto jauno partiju piedāvājumiem es tās pazīmes nesaskatu.
- LZA sienās esmu visu laiku mudinājis: kolēģi, ejiet politikā, centieties mainīt politisko vidi ar savu intelektu. Jo, ja jums nepatīk šī politiskā vide, kurā jūs saskatāt trūkumus un aplamības, tad vienīgi jūsu asais prāts var līdzēt to novērst. Jā, arī zinātnieks lielā mērā ir individuālists un attieksmē pret sabiedriskajām attiecībām var būt visai inerts. Zinātnieku vidē nav daudz redzamu līderu, kuri ir gatavi atrasties politiskajā virtuvē. Bet viņi ir, un viņi uztur nemitīgu diskusiju ar premjeru, ar Ministru kabineta un savas ministrijas pārstāvjiem. Un labā ziņa ir tā, ka šajās diskusijās zinātnieki pauž skaidru analīzi, sniedz viedu padomu, pret kuru politiskai demagoģijai nav garīga pārsvara, bet tā cenšas izpausties kā administratīva vara.
Un, neatkarīgi no tā, ko mēs katrs varam panākt, zinātnieku sabiedriskā misija ir būt klāt procesu modelēšanā, dialoga uzturēšanā, atrasties procesu iekšienē, nevis klauvēt pie durvīm, kuras ierēdniecība nevēlas atvērt. Ar šo sajūtu mēs saskaramies nemitīgi. Durvis aizslēdzas jūsu deguna priekšā, lēmums tiek pieņemts iekšpusē.
- Politoloģe Ilze Ostrovska uzskata, ka varam runāt vien par Latvijas valsts pasludināšanas simtgadi.
- Tā ir taisnība. Latvijas valsts pasludināšana ir notikums, ar kuru mēs varam lepoties, jo tas radīja valsti, kurai diemžēl piecdesmit gadu pārrāvums nenodrošināja pēctecību. Bez šā pārrāvuma Latvijas valsts būtu modernāka, attīstītāka, morāli stiprāka, izglītota, ar stabilu mugurkaulu un skaidru tēvzemes sajūtu. Protams, arī ar savu pēctecīgi izaugušo un attīstījušos inteliģenci, kas nebūtu nomērdēta gulagos, izdzīta klaidā, un kura šodien nepieļautu nācijas garīgā spēka novājināšanos mūsdienās. Novēlu ikvienam - sekot Latvijas valstij kā ideālam un rīkoties tā, lai šim mērķim tuvotos!
