Valsts iniciatīvas “Latvijas Goda ģimenes gads” ietvaros šajā nedēļā - 9. un 10. augustā - notiek starptautisks forums “Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Foruma laikā un visu gadu tiek aktualizēts jautājums - kam sabiedrībā būtu jāmainās, lai mūsu valstī labi justos kā bērni, tā vecāki. Sociālo procesu pētniece Ilze Mileiko uzsver: lai Latviju varētu saukt par draudzīgu ģimenēm ar bērniem, jāmainās gan cilvēku savstarpējām attiecībām, gan arī dažādu sociālo grupu attieksmei citai pret citu.
Latvijā līdz šim veikti vairāki pētījumi ar mērķi noskaidrot, kā cilvēki izjūt sabiedrības attieksmi pret ģimenēm ar bērniem. Lielākoties aptaujātie to novērtē ar atzīmi 7. Tomēr ir cilvēki, kuri to vērtē krietni zemāk, un viņiem ir konkrēti stāsti un pamatojums, kāpēc, runājot par sabiedrības attieksmi, viņi ir noskaņoti daudz pesimistiskāk. “Pētījuma laikā mums bija intervija ar pašvaldības policistu, kurš stāstīja vairākus gadījumus no savām darba gaitām. Piemēram, reiz Pašvaldības policiju izsauca kaimiņi, kuriem traucējis, ka blakus esošajā dzīvoklī naktīs bieži no miega uztrūkstas un raud zīdainis, kuram tobrīd nāca zobi. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad policiju lūdz ierasties daudzstāvu māju iedzīvotāji, jo viņiem traucējot, ka bērni pagalmā spēlē futbolu un par daudz trokšņojot. Policista stāstītais liek domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu sabiedrības attieksmi pret bērniem,” situāciju ieskicē sociālo procesu pētniece Ilze Mileiko.
Arī forumos, kuros savstarpēji pieredzē dalās kā topošās, tā jaunās māmiņas, bieži izskan stāsti par piedzīvoto sabiedriskajā transportā - nereti grūtnieces ar acīmredzamiem punčiem stāv kājās, kamēr citi pasažieri, kuri varētu dot vietu, izliekas viņas neredzot. Vai notiek vēl ļaunāk - grūtniecei liek justies vainīgai, ka viņa aizņēmusi sēdvietu. “Arī pati, kad gaidīju bērniņu, saskāros ar situāciju, kad uz mani veca kundze kliedza, lai palaižu viņu apsēsties, jo viņai grūti. Pieņemu, ka viņa nebija tik acīga, lai redzētu, ka esmu astotajā grūtniecības mēnesī, bet tam pat nav nozīmes, jo šādā situācijā grūtniece situāciju izjūt pavērstu pret sevi,” stāsta Ilze Mileiko.
Ir vairāki indikatori, kas liecina, ka valsts un pašvaldības līmenī atbalsts ģimenēm ar bērniem pamazām uzlabojas. Tiek rīkoti dažādi pasākumi, ģimenēm ar trim un vairāk bērniem pieejama 3+ karte, kas sniedz dažādas priekšrocības - iespēju iegūt dažādas atlaides gan iepērkoties, gan apmeklējot kultūras pasākumus. Arī individuālā līmenī attieksme pret ģimenēm ar bērniem pamazām uzlabojas, tomēr vienlaikus jāatzīst - mūsu sabiedrībai joprojām raksturīga neiecietība vienam pret otru.
“Neiecietība bāzējas pašās attiecībās, taču tā raksturīga viscaur mūsu sabiedrībā. Ja raudzītos otrādi, kāda ir sabiedrības attieksme pret veciem cilvēkiem, mēs redzētu, ka arī viņi cieš no iecietības trūkuma. Neiecietība nav vērsta tikai pret vienas grupas cilvēkiem. Diemžēl Latvijā nav iedibināta prakse vienai grupai iestāties par citas grupas interesēm un vajadzībām. Arī politika tiek veidota, savstarpēji pretstatot dažādu cilvēku grupu vajadzības: latviešus pret krieviem, studentus pret pensionāriem, māmiņas ar bērniem pret pensionāriem. Piemēram, Itālijā, Spānijā, Grieķijā situācijās, ja, piemēram, valsts paziņo par pensiju samazināšanu, ielās iziet gan pensionāri, gan studenti, gan arī strādājošie. Šajās valstīs pastāv dažādu sabiedrības grupu solidaritāte. Mums ir vēlme izdzīvot, bet tas notiek, pretstatot vienam otra vajadzības, kas arī ir iemesls neiecietībai. Diemžēl neiecietība raksturīga arī citām postpadomju telpas valstīm,” secina Ilze Mileiko.
Agrāk, īpaši padomju gados, uz dažādiem sabiedriskiem pasākumiem mazi bērni tikpat kā netika ņemti līdzi, bet, ja tika, viņus kušināja un norāja. Viņiem bija jāuzvedas tā, it kā viņi nemaz nebūtu bērni. Mūsdienās situācija lēnām mainās, pateicoties tam, ka vecāki uzdrīkstas, piedzimstot bērnam, nevis atteikties no savas dzīves, bet turpināt to dzīvot, ņemot bērnus visur līdzi. Sabiedrība šādā veidā mainās līdzi, jo tā pierod, ka bērni teju it visur ir klātesoši. Jā, viņi savu reizi patrokšņo, bet citādi nekādas lielas ķibeles nerada. Protams, stāsts ir par to, ka arī vecākiem ir jāspēj uzlikt robežas, lai bērni augtu par cilvēkiem, kuri ciena arī citu cilvēku vajadzības. Tikai šādā veidā, kad dažādas cilvēku grupas viena ar otru rēķinās, var veidoties solidaritāte un iecietība.
* Ļoti svarīga ir vide, lai tā ģimenei ar bērniem būtu draudzīga. Piemēram, ja ir kafejnīca, tad tajā tiek iekārtots bērnu stūrītis, kurā bērni var reāli darboties - spēlēt tur esošas spēles, krāsot krāsojamās grāmatas, zīmēt.
* Būtu labi, ja darba devēji Latvijā padomātu par elastīgākām darba iespējām. Piemēram, par to, lai mazu bērnu vecāki var strādāt attālināti. Jo praksē pierādīts, ka tas nekādā veidā neietekmē darba kvalitāti.
* Pašvaldībām vairāk jādomā par dažādiem neierastiem bērnu pieskatīšanas risinājumiem. Latvijā vidēji 30% pieaugušo strādā arī naktīs. Lielākoties runa ir par sabiedrībai svarīgām profesijām - tie ir policisti, ugunsdzēsēji, medmāsas. Viņiem parasti ir nelielas algas, bet arī viņu ģimenēs aug bērni. Kā zināms, naktīs bērnudārzi nestrādā. Arī šajā gadījumā iezīmējas sabiedrības divkosīga attieksme - no vienas puses mums šie speciālisti ir vajadzīgi, bet no otras puses tiek uzskatīts, ka viņiem pašiem jārūpējas par savu bērnu pieskatīšanu.