Ministrijas sadala kārtējo miljardu
Ministrijas un citas valsts pārvaldes iestādes pieprasījušas no nākamā gada valsts budžeta kopā par 1,1 miljardu eiro vairāk nekā dabūjušas no šā gada budžeta.
Ministriju u.c. iestāžu pieprasījumi atspoguļo valsts ieņēmumu pieaugumu šajā gadā.
Ierēdņi dzīvo pārliecībā, ka nākamgad turpināsies ne tikai ieņēmumu pieaugums, bet arī ieņēmumu pieauguma paātrināšanās, kāda notiek pašreiz.
Valsts ieņēmumu dienests nesen atskaitījās par darbu šā gada pirmajā pusē, kad faktiski iekasētās naudas apjoms pārsniedzis 2017. gada pirmajā pusē iekasēto par 470 miljoniem eiro. Savukārt +470 miljoni pārsniedz +327 miljonus, ar kuriem valsts ieņēmumi 2017. gada pirmajā pusē pārsniedza ieņēmumus 2016. gada pirmajā pusē. Ja tāda ieņēmumu pieauguma līkne turpinātos līdz 2019. gada beigām, tad valsts rīcībā noteikti būtu par miljardu eiro vairāk nekā šajā gadā. Šo naudas daudzumu iespējams vēl jo vairāk palielināt ar budžeta deficītu un naudas ieplūdumu no Eiropas Savienības palīdzības fondiem. Līdz ar to ministriju prasītais +1,1 miljards ir reālistiska vai pat pieticīga summa.
No labas dzīves neatsakās
Nopietns arguments papildu naudas prasīšanai ir 2017. gadā fiksētais valsts izdevumu pieaugums. 2016. gada jūnijā Finanšu ministrija saskaitīja un informēja, ka ministrijas prasot 2017. gadam papildus 798 miljonus eiro. Tādu naudu valsts iestādes arī dabūja, jo valsts izdevumi pieauga no 9,2 līdz 10,2 miljardiem eiro, no kuriem 131 miljons tika segts uz parāda. Pērn ierēdņi izbaudīja labu dzīvi visa gada garumā un šogad noteikti nedzīvo sliktāk, jo valsts ieņēmumi būtiski pieaug. Būtu absurdi gaidīt, ka viņi 2019. gadā paši atteiksies no savu algu un visu citu labumu pieauguma. Tos viņiem atņemt spēj ekonomiskā krīze.
Valsts kopējo izdevumu pieaugums nenozīmē, ka katra nozare, valsts iestāde un tās darbinieks garantēti saņem tik, cik prasīts vai cik būtu jāsaņem, ja kopējo valsts izdevumu pieaugumu sadalītu proporcionāli. Vairāk saņem visi, bet daži saņem daudz vairāk un citi saņem mazāk par dzīves dārdzības pieaugumu. Tas attiecas gan uz valsts budžeta iestāžu darbiniekiem, gan uz pašām iestādēm, kuru uzturēšanas izdevumi gadu no gada pieaug ne tikai uz darbinieku algu pieauguma rēķina. Gan valsts ieņēmumu pieaugumu, gan valsts iestāžu uzturēšanas sadārdzināšanos izskaidro Eiropas Centrālās bankas pēdējos gados intensīvi drukātās naudas nonākšana līdz ES nomalē esošajai Latvijai.
Naudu dot nesola
Naudas prasīšana un rājienu izpelnīšanās atkārtojas gadu no gada. Ar to nav domāta nodokļu maksātāju reakcija uz perspektīvām turpmāk maksāt vēl vairāk. Rāšanās notiek starp valsts iestādēm un amatpersonām. «Vērtējot iepriekšējo gadu pieredzi, ministrijas kā prioritāros pasākumus piedāvā pilnīgi visu, kas ir uz sirds, bet tas nenozīmē, ka šie pieprasījumi tiks pilnībā apmierināti,» kolēģus valdībā pamācīja finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. «Ministriju pieprasījumi pēc papildu finansējuma 2019. gada budžetā par 1,1 miljardu eiro nav reāli, tā drīzāk ir vēlmju domāšana,» atzina Ministru prezidents Māris Kučinskis.
M. Kučinska valdības darbošanās 2016. un 2017. gadā fiskālajā aspektā bija pretēja. Savu pirmo, tikai nepilno darba gadu valdība pabeidza ne tikai bez izdevumu pieauguma pret 2015. gadu, bet arī ar sen nebijušu naudas pārpalikumu valsts budžetā kaut tikai 16 miljonu eiro apmērā. Pērn, toties, valdība atgriezās pierastajās sliedēs ar izdevumu un parādu pieaugumu. Viens no skaidrojumiem tādam pavērsienam ir vajadzība nodrošināt sociālo mieru un stabilitāti pirms Saeimas vēlēšanām. Šajā pašā sakarā M. Kučinskis uzsvēra, ka aizejošā valdība neatļausies nekādu 2019. gada naudas dalīšanu. Nākamajai valdībai mantojumā tiks atstāti tikai aprēķini par valsts 2019. gada ieņēmumu un izdevumu variantiem.
Maldās fiskālajā telpā
Ministru iesniegtos naudas pieprasījumus Finanšu ministrija publiskoja ar norādi, ka valstij 2019. gadā prognozēta negatīva fiskālā telpa. Tam vajadzētu nozīmēt, ka valsts izdevumiem nevis jāpieaug, bet jāsamazinās. Jautājums tikai, attiecībā pret ko tiek mērītas izdevumu izmaiņas. Ar šādu iedomātu atskaites punktu meklēšanu Latvijas valdības nodarbojas kopš iestāšanās ES, kas aicināja savas dalībvalstis plānot ieņēmumus un izdevumus ne tikai kārtējam gadam, bet arī uz priekšu. Labi, Aigara Kalvīša valdība saplānoja naudas daudzuma pieaugumu daudzus gadus uz priekšu pa vairākiem miljardiem toreizējo latu gadā. Šāda nauda Latvijā neparādījās, bet toties Ivara Godmaņa valdībai (pastāvēja no 2007. gada decembra līdz 2009. gada martam) radās iespēja ziņot par miljardos mērāmu izdevumu samazinājumu ne attiecībā pret 2007. gada faktiskajiem izdevumiem, bet pret fantastiskiem izdevumu plāniem. Kad Latvijas kreditoriem šādi skaidrojumi apnika, viņi lika nomainīt I. Godmani pret Valdi Dombrovski, kas tāpat turpināja imitēt budžeta daudzgadu plānošanu. Tādā pašā stilā D. Reizniece-Ozola vakar pauda cerības šoruden padarīt 2019. gada fiskālo telpu pozitīvu, sastādot jaunas makroekonomiskās prognozes.