Centrālā statistikas pārvalde Latvijā konstatējusi tik strauju automobiļu ražošanas pieauguma tempa samazināšanos, ka viss rūpniecības pieaugums pietuvojies nullei.
CSP paziņojusi Latvijas rūpniecības rezultātus šā gada jūnijā. Pieaugums +0,4% pret pagājušā gada jūniju, protams, nav samazinājums, taču tas tomēr ir slikts rādītājs attiecībā pret rūpniecības gada pieauguma tempu virs 10%, ar kādu Latvija lepojās pagājušajā gadā. Noteikti ir jāmeklē izskaidrojums, kāpēc straujais pieaugums praktiski nobremzēts.
Izrādās, ka problēmas piedzīvo Latvijā galvenā - autobūves - nozare. Tieši tās uzplaukums iepriekš vilka līdzi visu rūpniecību. Kā Neatkarīgā rakstīja 2017. gada 5. janvārī, «automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanas pieaugums Latvijā par 46,6% nodrošinājis rūpniecības kopapjoma pieaugumu par 11%». Tobrīd tas bija pārstāsts pavisam svaigam CSP paziņojumam par rūpniecības uzrāvienu, sākot ar 2015. gada novembri. Tajā brīdī Latvijas automobiļu ražotāji lika nokaunēties amerikāņu, vācu, japāņu un visiem citiem auto būvētājiem, kam +46% pat sapņos nevar rādīties. Tūlīt gan noskaidrojās arī tas, ka automobiļus Latvija neražo vispār, bet piekabes un puspiekabes ražo vai vismaz remontē divi uzņēmumi darbnīcu izmērā. CSP paskaidroja, ka uzrādījusi nevis automobiļu, bet tajos liekamu detaļu ražošanas pieaugumu. Pagājušajā nedēļā izplatītajā paziņojumā CSP ne tikai atgriezās savās vecajās sliedēs par «nozīmīgu» pieaugumu «automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanā - par 35,4%», bet paspilgtināja šo apgalvojumu līdz tipiskai melu ziņai. Proti, kvalificēja pieaugumu autobūvē kā pieaugumu «augsto un vidēji augsto tehnoloģiju ražošanas nozarēs». Šādu tekstu parakstījusī Madara Liepiņa tūlīt pat Neatkarīgajai atzina, ka nekas cits kā detaļu ražošana Latvijā nenotiek.
Autobūves nosaukšanu CSP pamato ar Eiropas Savienībā lietotu nozaru klasifikatoru, kurā automašīnu detaļu ražošana ir sadaļa automašīnu ražošanā. Tā tas tiešām ir arī dzīvē, bet no tā nekādi neizriet, ka Latvijai būtu kaut kāds sakars ar augsto vai tikai vidēji augsto tehnoloģiju nozarēm. Tieši otrādi, pievēršanās skrūvīšu ražošanai ir ne tikai valsts tehnoloģiskās atpalicības rādītājs, bet arī šīs atpalicības avots. Tālāk atpalicība producē nabadzību, bet nabadzība - atpalicību. Proti, gatava automobiļa cena pat ne desmit, bet desmitiem reižu pārsniedz visu savu detaļu cenu summu (ne rezerves daļu cenas - tas ir cits stāsts).
Atšķirību detaļu un gala produkta cenās nosaka ne šo detaļu samontēšanas izdevumi, bet daudzi citi izdevumi no zinātniskās pētniecības līdz mārketingam, lai uzkonstruētu un pārdotu gatavu automobili. Gatavo automobiļu ražotāju peļņas maksimizācijai kalpo viņiem vajadzīgo skrūvīšu ražošanas izkliedēšana pa daudzām vietām ar vienu darbgaldu un diviem tā apkalpošanā iedīdītiem cilvēkiem. Cik vienkārši un lēti tādu ražošanu uzsākt, tik grūti noturēt produkcijas cenu kaut pašizmaksas līmenī, jo konkurence - jā, pat mākslīgi izveidotā konkurence - ir pārāk liela. Parasta prakse ir šādu ražotnīšu pastāvēšana tik ilgi, līdz kamēr tiek noēsts to starta kapitāls, kura amortizāciju neiekļauj produkcijas cenās. Latvijas apstākļos tas ir stāsts par ES fondiem, caur kuriem pie skrūvīšu ražotājiem atgriezās daļiņa no vācu u.tml. reālo auto ražotāju virspeļņas, lai viņi varētu turpināt pelnīt uz lēto skrūvīšu rēķina.
Skrūvīšu ražošanas ietilpināšana kaut vidēji augsto tehnoloģiju nozarē atbilst anekdotei par garderobistu, kurš stāsta, ka strādājot augstskolā par pasniedzēju. Parasti tas ir joks, bet var izvērsties par meliem, ja cilvēks no sava stāsta grib iegūt materiālu labumu. Tādi meli ir augsto tehnoloģiju piesaukšana CSP paziņojumā par Latvijas rūpniecību.