Katru dienu pa slīkonim. No 26. jūlija līdz pagājušajai piektdienai Latvijā noslīkuši deviņi cilvēki, un jau arī brīvdienās šī drūmā statistika augusi par 4 cilvēkiem. Pagaidām kopējais skaitlis apstājies pie 78 bojāgājušajiem. Ir arī tādi, kam nosacīti paveicas izdzīvot, bet ar turpmāku palikšanu ratiņkrēslā – tie ir lēcēji uz galvas.
Noslīkšanas iemesli ir dažādi - zaudēta kustību koordinācija apreibinošu vielu iespaidā, savu spēju pārvērtēšana pārāk garā distancē, pārdrošība - peldoties nezināmās vietās un lecot uz galvas. Arī veselības problēmas, kad temperatūras šoka dēļ kājās iemetas krampji vai sāk streikot sirds. Neatkarīgā jau vēstīja, ka proporcionāli lielākā daļa slīcēju ir cilvēki pēc 50 gadiem. Taču, kā uzskata speciālisti, visas aizgājēju vecuma grupas vieno viena kopēja iezīme, un tā ir slikta peldētprasme. Noslīkušo skaits Latvijā ir ļoti liels, gadu no gada tas stabili pārsniedz simtu, un pie tādiem slīkšanas tempiem kā pēdējās dienās šis gads statistikā var iezīmēties ar drūmu rekordu. Priekšā vēl viens vasaras mēnesis ar siltām upēm, ezeriem un jūru. Ziemā pie dieviem aizies vēl bariņš ledus staigātāju. Pēc tam atkal būs nākamā vasara, kad gribēsies baudīt ūdens priekus, bet daudziem ar tiem sanāks aizrīties līdz nāvei. Tāpēc cilvēkiem ir jāmācās peldēt. To atzīst arī Izglītības un zinātnes ministrija komentārā Neatkarīgajai: «Peldētapmācībai būtu jākļūst par vienu no veselīga dzīvesveida un pamata prasmēm, ko bērni apgūst pēc iespējas agrākā vecumā. Jautājums par peldētapmācības 1.-4. klašu skolēniem izstrādi un īstenošanu skatāms kontekstā ar peldbaseinu pieejamību, jo šobrīd ne visām izglītības iestādēm, sevišķi lauku rajonos, ir pieejams peldbaseins un tādējādi nav iespējams pilnībā īstenot peldētapmācības programmu. Tomēr peldētapmācība ir svarīga, sevišķi jaunākā skolas vecuma bērniem, kas būtiski samazinātu nelaimes gadījumu skaitu uz ūdens, kā arī uzlabotu jaunākā skolas vecuma bērnu veselības stāvokli.»
Jaunajā mācību saturā peldēšanu mācīt iecerēts nevis kā sportu, bet kā nepieciešamu dzīves un izdzīvošanas prasmi. Tostarp arī apgūstot rīcību dažādās bīstamās un nestandarta situācijās.
Viena no tādām ir lēkšana vai - gluži otrādi - nelēkšana uz galvas. Ne jau baseina dziļajā galā, bet gan nepazīstamā ūdenstilpē.
Pagājušajā nedēļā mediķi ziņoja, ka desmit dienu laikā septiņi jauni vīrieši guvuši mugurkaula skriemeļu bojājumus, lecot uz galvas ūdenī vai nirstot. Sliktākajā gadījumā, galvai atsitoties pret grunti, pārtrūkst tas svarīgais pavediens, ko sauc par muguras smadzenēm, un tad cilvēks paliek uz mūžu piekalts pie gultas vai daļēji paralizēts. Peldes vietā ratiņkrēsls. Slimību profilakses un kontroles centrs vēsta, ka ik gadu vidēji 20 līdz 30 cilvēku sevi šādi traumē. 90% gadījumu tie ir vīrieši un vidējais vecums ap 30 gadu. Daži no viņiem drosmi lēkt sasmēlušies alkoholā vai narkotikās.
Mugurkaula ķirurgs Artis Gulbis, piedaloties Slimību profilakses un kontroles centra rīkotajā informatīvajā kampaņā Pārgalvis = Bezgalvis, aicina pirms lēciena padomāt. Varbūt labāk nelēkt:
«Muguras smadzenes sver vien 35 gramus. Lai tās neatgriezeniski bojātu, pietiek ar nelielu sekundes daļu. Ir grūti pat aptvert, ka šajā niecīgajā brīdī var sagrūt vesela cilvēka dzīve. Dažkārt letāli. Dažkārt - atstājot lēcēju paralizētu. Neviens ķirurgs nekur pasaulē nevarēs atgriezt kustības spējas, ja tās būs zaudētas. Bojātas muguras smadzenes - tas ir neatgriezeniski.» Kā rakstīts uz kampaņas plakāta - uzmanību, gatavību, paralīze!