Atjaunot subsidētās enerģijas nodokli, lielāko daļu mazo staciju nogremdēt ar iekšējās atdeves likmes IRR palīdzību, uztaisīt nozarē ko līdzīgu CO2 kvotu sistēmai un piespiest tirgotājus uzpirkt ražotāju zaļos sertifikātus. Savukārt lielos gāzes dedzinātājus, kas ir arī lielākie OIK maksājuma saņēmēji, turpināt subsidēt, tikai citos veidos. Tāds ir Ekonomikas ministrijā topošā plāna saturs.
Oficiāli tas tikšot uzlikts uz papīra līdz 20. jūlijam. Starpinstitūciju darba grupā, kas izveidota obligātā iepirkuma komponentes (OIK) likvidēšanai, tas tiks apspriests tikai 26. jūlijā. Tāpēc par ministra Arvila Ašeradena vakardienas paziņojuma valsts televīzijā daudzi bija izbrīnīti, tostarp arī pašā ministrijā. Darba grupā nekāda konceptuāla vienošanās ar nozari nav panākta, taču ministrs pavēstījis, ka pēc trim gadiem Latvija varētu pilnībā atteikties no obligātā iepirkuma komponentes maksājumiem.
OIK temats ir visai populārs partiju priekšvēlēšanu cīņā - šī maksājuma jēgu nesaprot nedz iedzīvotāji, nedz uzņēmumi, kam tas jāmaksā.
Tomēr neparasti, ka OIK apkaro arī politiķi, kas savulaik paši pa labi un pa kreisi dāļāja licences subsidētās enerģijas ražošanai.
Atbilde uz rakstiņu
Laikraksts Dienas Bizness vakar centrālajā rakstā OIK mafiju saistījis ar partiju Vienotība. Tad nu ministram Ašeradenam acīmredzot vajadzēja kaut ko pateikt, un pateica viņš, lūk, ko: «Šobrīd mēs esam salikuši kopā scenāriju, kas ļauj triju gadu laikā pilnībā atteikties no OIK maksājumiem. 1. augustā nāksim ar šo scenāriju publiski. Nu, viegli nebūs, es jau redzu ļoti asu pretreakciju šobrīd.»
Nozare patiešām nav apmierināta. Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe ministra plānu raksturo šādi: «Ir izdomāta shēma, kā puslegāli varētu izmest no iepirkuma lielāko daļu staciju, bet atlikušajām 2021. gada beigās būtu jauns likums ar mehānismu pāri palikušajām stacijām.» Saskaņā ar šo shēmu faktiski tiks iznīdētas mazās stacijas, kas ražo īstu atjaunojamo enerģiju un OIK slogā aizņem to mazāko daļu. Ar Eiropas Komisijas akceptu, izmantojot iekšējās atdeves likmi (IRR) par pamatojumu pārkompensācijas novēršanai, atbalsts jau pērn tika samazināts 70 stacijām - caurmērā par 35-45 procentiem, bet dažai labai arī noņemts gandrīz simtprocentīgi. Piemēram, Spridzēnu HES uz Aiviekstes, kas ir lielākā mazā hidroelektrostacija, piemaksā pie tirgus cenas no pērnā gada jūlija, saņemot simtdaļu eirocenta par kilovatstundu. Līdzīgi atbalsta apjoms tiks pārskatīts visām stacijām.
Jauna CO2 shēmiņa
Ministrija arī iecerējusi atjaunot subsidētās enerģijas nodokli. Vienreiz Satversmes tiesā tas jau vērtēts, taču atstāts spēkā, jo bija terminēts. Ja šo nodokli OIK saņēmējiem ieviesīs atkal, Jānis Irbe prognozē, ka uzņēmēji vērsīsies tiesā atkārtoti.
Jaunievedums, ko savā plānā grasoties iekļaut ministrija, ir zaļie sertifikāti. Pēc būtības kaut kas līdzīgs CO2 sistēmai, kur uzņēmēji un arī valstis spiestas maksāt par tiesībām radīt atmosfērā ogļskābās gāzes izmešus ražošanas procesā. Savukārt tie, kas CO2 piesaista, naudu saņem. Šī sistēma strādā slikti un pie dzīvības turas tikai ar mākslīgiem kvotu cenas uzturēšanas pasākumiem. Līdzīgi būtu ar zaļajiem sertifikātiem - atjaunojamās enerģijas ražotājam tiktu piešķirts noteikts daudzums zaļo sertifikātu, bet enerģijas tirgotājam būtu obligāts pienākums uzpirkt un pārdot tālāk gala patērētājiem noteiktu daudzumu zaļās elektrības. Līdzīgi kā fosilajai degvielai tiek jaukta klāt biodegviela. Taču maksātājs tāpat par visām šīm shēmām būs patērētājs - vienalga, vai tas ir OIK nodoklis ikmēneša rēķinā vai zaļais sertifikāts, kas paslēpts elektrības cenā.
Tiesāsies, un kā vēl!
Lielo staciju jaudas maksājumus iecerēts atdot pa taisno Augstsprieguma tīkliem, bet Latvenergo izmaksas nāksies segt šā vai tā, no kādiem citiem avotiem, jo valdība salīgusi nepasliktināt uzņēmuma stāvokli.
Vēl viens darba grupā izskanējis priekšlikums ir noteikt nākotnes atbalstu atjaunojamajai enerģijai (tātad neskaitot gāzes koģenerāciju) optimālajā apjomā 0,33% no iekšzemes kopprodukta. Pašlaik ir 0,4%. Taču, ja IKP aug, augs arī šis atbalsts.
Attiecībā uz ministra teikto par tiesvedības riskiem, ka tādi pēc trim gadiem nepastāvēs, uzņēmēju pārstāvis Jānis Irbe neko tādu neapstiprina, gluži otrādi - par cik tikšot samazināts atbalsts, tāds arī būs finansiālais risks. Un vēl cits risks - ja rinda staciju tiks slēgtas, Latvija ne tikai neizpildīs prasību 2020. gada energobilancē pēc 40% atjaunojamo resursu, bet pat nokritīs no pašreizējiem 38% uz 33%. Protams, te jāņem vērā, ka uzņēmēji šobrīd cīnās par saviem ienākumiem un nākotnes ainas zīmē tumšās krāsās. Citas pagaidām nav pieejamas, jo Ekonomikas ministrija plašāku skaidrojumu ministra optimistiskajiem un skopajiem izteikumiem līdz 1. augustam sniegt negrasās.