Laimdota Straujuma: Ja vidējā alga Latvijā būs 1200 eiro, cilvēki gribēs te dzīvot
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Ekonomikas doktore, 12. Saeimas deputāte, Saeimas ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītāja, Latvijas Republikas Ministru prezidente (2014.01.–2016.02.). Valsts sekretāre Zemkopības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas ilgtspējīgas nākotnes izredzes.

- Ilgtspējīga Latvijas nākotne - kādu to reāli redz Latvijas Saeima? Subjektīvi es nesaskatu pieņemtajos, it kā stratēģiskajos valsts dokumentos uzskatāmu, mērķtiecīgu sasaisti ar valsts ikdienas praksi.

- Domājot par Latvijas kā valsts attīstību Eiropā un pasaulē, mēs nevaram cerēt uz to, ka būtiski pieaugs mūsu cilvēku skaits. Mēs nebūsim tranzīta lielvalsts starp Rietumiem un Austrumiem, kā kādreiz mums šķita. Saistībā ar bankām nebūsim arī Eiropas austrumu Šveice, jo banku biznesā nerezidentu apkalpošana ir nesusi valsts reputācijai kaitējumu.

Līdz ar to - Latvijas izaugsmei galvenais ir zināšanas. Definējums - Latvija kā viedvalsts - ir nācis no pilsoniskās sabiedrības, no zinātnieku aprindām. Cik zinu, pirmie šo ideju un valsts izaugsmes virzienu definēja Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijas biedri. Konkrēti - Bindes kungs un Bāliņas kundze. Es to pilnībā atbalstu.

Bet viedvalsts - tās nav tikai informācijas tehnoloģijas (IT). Pirmkārt - tā ir ražošana, kas izmanto jaunās tehnoloģijas. Tā ir zinātne. Protams - kultūra un valoda. Bet vissvarīgākais ir - cilvēki un izglītība. Esmu to vairākkārt teikusi un uzskatu, ka nākamajā valsts budžeta plānošanā izglītībai un zinātnei jābūt galvenajai prioritātei, uz ko koncentrējamies.

- Jā, Latvijā cilvēki ir galvenais resurss no nedaudziem. Bet kāpēc tad vektoriāli, ņemot vērā arī to, ka Eiropas Savienības (ES) robežas ir vaļā, resursi tiecas nevis uz valsti, bet prom no tās? Politika pagaidām nespēj neko likt tam pretī. Cilvēku masa kūst.

- Tā ir taisnība. Līdz ar to ikvienam Latvijā ir jākļūst zinošākam, jārada savā ikdienas darbā vairāk pievienotās vērtības. Lai mēs varētu iekšzemes kopproduktu (IKP) celt, ikvienam jābūt daudz produktīvākam.

Es personīgi uzskatu, ka tā nav nekāda traģēdija, ja līdz ar iestāšanos ES cilvēkiem radās iespēja brīvi pārvietoties. Brīvība, tajā skaitā iespēja brīvi pārvietoties, ir viena no Eiropas Savienības vērtībām.

Izglītība visos līmeņos ir nepārvērtējami svarīga. Tā ir visas sabiedrības attīstības pamatā.

- Taču - tieši caur izglītību mēs pēdējā laikā grasāmies šo resursu nevis mobilizēt, bet sašķelt. Es te domāju vēlmi panākt, lai mācības arī privātās augstskolās notiek vien valsts valodā. Tostarp domāju, ka tieši spēja mobilizēt augstskolu mācībspēkus, to kvalitāte, to inteliģence lielā, ja ne izšķirošā pakāpē nosaka visu pārējo izglītības līmeņu kvalitāti... Un turklāt veicina mums izdevīgo un ienesīgo izglītības eksportu.

- Personīgi es uzskatu, ka izglītības eksports ir nepieciešams. Mums ir vairākas ļoti labas augstskolas, un zinām, ka vairākās specialitātēs studijas Latvijā ir ļoti pieprasītas.

- Ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes tika definētas, ja nemaldos, pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Cik konsekventi tās tiek īstenotas?

- Tieši mūsu komisija ir tā, kura seko līdzi tam, kā pamatnostādnes tiek īstenotas. Viss, kas definēts programmā Latvija 2030 vai Nacionālās attīstības plānā, tiek analizēts punktu pa punktam ik pa diviem gadiem. Saeima tiek informēta par sasniegto katrā punktā, kas minēts šajos valsts izaugsmes vīzijas dokumentos - tiek sekots līdzi visiem rādītājiem, indikācijām. Mēs redzam, kur virzība notiek, kur nē. Piemēram, inovatīvo produktu apgrozījums - nulle. Zinātne un inovācijas ir tās sadaļas, kurās nav paveikts pietiekami. Papildus tam ir arī zema produktivitāte.

- Es saprotu, ka tiek sekots līdzi, bet - pagājuši jau 15 gadi, kādēļ gribētos, lai jūs man pastāstāt par valstiskiem panākumiem, kuri izriet no šīm stratēģijām.

- Labi sasniegumi Latvijā ir vides lietās, arī drošības jomā, turpretī izglītība un zinātne ir vājie punkti. Vēl viens vājais punkts ir - nepietiekama produktivitāte. Tās ir tās jomas, kur mums vajadzētu darboties daudz stingrāk, mērķtiecīgāk.

Par zinātni runājot - tas nav stāsts tikai par to, ka ir nepietiekams finansējums. Kopumā, ja salīdzinām mūsu biznesu, mūsu ražošanu ar to, kas ir, piemēram, Vācijā vai Skandināvijā augsto, vidējo tehnoloģiju jomās, tad tur to īpatsvars ir daudz lielāks. Mēs pamatā balstāmies zemās tehnoloģijās ar zemām darbaspēka izmaksām. Mēs paļaujamies uz to, ka mums ir zemāka darba alga, un tāpēc mēs turamies. Te mēs krietni atpaliekam. Bet - drīz tā vairs nevarēs.

- Jā, ne tikai manis piesauktais kanādietis Dons Tapskots, bet arī citi IT jomas spīdekļi uzsvēruši, ka jāseko līdzi gan tam, lai būtu nerimts līdzsvars starp šīs jomas riskiem un iespējām, gan arī jārēķinās, ka būs ļaudis, kuri šo lietu nepieņems.

- Jā - tas būs viens no galvenajiem politiķu un valsts pārvaldes uzdevumiem - mazināt nevienlīdzību un veicināt sociālo iekļaušanos. Populisms bāzējas cilvēkos, kuri nav apmierināti ar kādiem procesiem, kuri netiek līdzi, neinteresējas. Tā vai citādi - nonākam līdz izglītībai visos līmeņos.

- Piebilstot pie jūsu sacītā, atcerējos, ka Bindes kungs ir uzsvēris - Latvija kļuvusi atkarīga no ārzemju tehnoloģiju ražotājiem. Mēs kļūstam to patērētāji, nevis radītāji... Jūs daudzināt - zinātne, izglītība. Bet no Bindes kunga sacītā izriet, ka mūsu pašu izglītotām, arī zinātnieku smadzenēm pašu zemē nav pienācīga noieta. Vai ne?

- Manis vadītā Ilgtspējīgas attīstības komisija jūnijā panāca, ka Saeima pieņem lēmumu veidot Latvijā inovāciju un tehnoloģiju atbalsta fondu. Latvijas inovētspēja ir daudz zemāka nekā lielākajai daļai ES dalībvalstu.

Prieks, ka Saeima atbalstīja šī fonda izveidi. Valdībai ir dots uzdevums ieviest to dzīvē. Fondam jākļūst par vienas pieturas aģentūru zinātnes sadarbībai ar biznesu. Tādi fondi ir izveidoti visās Skandināvijas valstīs un sekmīgi darbojas jau gadu desmitiem.

- Tad kāpēc man, piemēram, pārresoru koordinācijas centra vēstījums «Kā Latvija sasniedz tās attīstības mērķus?» šķiet visai diletantisks sacerējums, kurš nekā neatklāj un neraksturo esošo situāciju? Gudra, smuka muldēšana. Nekas vairāk.

- Taču turpat konstatēts, ka attīstītas pētniecības, inovācijas un augstākās izglītības mērķis ir palielināt kopējos ieguldījumus pētniecībā un attīstībā, lai nodrošinātu cilvēkresursu piesaisti, pētnieciskās infrastruktūras pilnveidi, kā arī inovāciju izstrādi un pārnesi uzņēmējdarbībā, tādā veidā sekmējot inovatīvu, starptautiski konkurētspējīgu produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu un ieviešanu ražošanā. Konstatēts, ka inovāciju izstrāde un pārnese nav iespējama, ja netiek uzlabota augstākās izglītības, zinātnes un uzņēmējdarbības sektoru savstarpējā sadarbība.

- Ņemot vērā mūsu dalību ES, cik lielā mērā kaut vai saistībā ar Latvijas ilgtspējīgu attīstību pastāv harmonija starp mūsu pašu noteiktu nacionālo vērtību kopumu un pragmatiskiem ES politikas apsvērumiem?

- Mēs esam Eiropas Savienībā, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka bez šī drošības garanta mazā Latvijas ekonomika viena nevarētu pastāvēt un attīstīties. Protams, ES zināmā mērā nosaka dalībvalstu kopējo virzību, bet tā ir galvenokārt uz politiskiem un ekonomiskiem aspektiem balstīta valstu savienība, kas kopā definē vienotus attīstības un izaugsmes mērķus. Latvija ir pilnvērtīga un patstāvīga ES dalībniece, kas piedalās kopīgo kontinenta izaugsmes mērķu definēšanā, piedalās to īstenošanā. Eiropas Savienības ideja nekādā veidā nav pretrunā ar katras dalībvalsts nacionālo vērtību kopumu.

- Bet, ja tiek uzsvērts, ka ES nejaucas, piemēram, kultūras lietās, ja kultūra it kā ir katras pašas nacionālas valsts ziņā, tad es tomēr teiktu, ka labā līmenī mums ir kultūras nozare. Nozare. Taču kaut vai attieksme pret to pašu zinātni un izglītību par augstu valsts kultūru neliecina. Turklāt sabiedrības sakopšanās, inteliģences redzamība valsts lietās, pašaizliedzība savas dzimtās zemes dēļ, nevis mukšana no tās...

- Jā, tā ir kopējā valsts kultūra. Jā, sabiedrības kultūras jomā mums ir kur augt. Eiropas Savienībā ikviena valsts saglabā savu suverenitāti, savu kultūru un identitāti.

Bet - es gribu teikt, ka ES šo mūsu lauciņu neierobežo. ES ir kopēja monetārā politika, fiskālie ierobežojumi, un... es domāju, ka būs ilgi jāgaida, lai Eiropa kļūtu federāla valsts. Personīgi es esmu pret to. Tieši tāpēc, lai katrs varētu saglabāt savu kultūru un savu identitāti.

Sevis apzināšanās - tas ir ļoti svarīgi.

Atgriežoties pie izglītības un arī pie ekonomiskās izaugsmes jautājumiem - tiklīdz ekonomika attīstās, cilvēki jūtas komfortablāk, drošāk. Un vienlaikus aug sabiedrības kultūras līmenis.

- Bet - es uzmanīgi izlasīju pēdējo NAP (2014.-2020.), paskatījos pa logu un nesaredzēju, ka šis plāns sistēmiski īstenojas.

- Ekonomikas sadaļā mums būtu vajadzīga straujāka virzība.

- Bet šīs visas lietas taču ir savstarpēji saistītas. Ja neīstenojas ekonomikas sadaļa, tad, piemēram, jāskatās, vai nepalielinās sociālā nevienlīdzība. Mums līdzeklis pret sociālo nevienlīdzību ir emigrācija.

- Valstiski mēs vēlamies, lai cilvēki brauc atpakaļ un strādā šeit. Un pēdējos gados ir pieredzēts, ka cilvēki atgriežas. Kā man teica kāds puisis, kurš nesen pārcēlās atpakaļ uz Latviju: labāk es lasu zemenes sava vectēva dārzā, nevis tur - Īrijā.

- Tas ir patīkami. Bet 20 pārbraukušas ģimenes vēl nav nekāds valsts reemigrācijas politikas veiksmes stāsts.

- Jā, piekrītu, tā pamatā ir bijusi šo cilvēku pašu griba. Bet - es nedomāju, ka mums ir kaut kādas brīnumnūjiņas ekonomikas vai vispārēja kultūras līmeņa izaugsmei kaut vai valsts pārvaldē, kuru dēļ cilvēki gribēs palikt Latvijā. Bet mēs zinām, ka iespēja saņemt Latvijā cienījamu atalgojumu par darbu būtu spēcīgs motivators. Ja vidējā alga Latvijā būs 1200 eiro, cilvēki vēlēsies šeit dzīvot.

- Tā tas var būt, bet pagaidām pagaidu uzturēšanās atļaujas, kā vēsta man pieejama informācija, cittautieši te saņem lielākā skaitā, nekā ir to, kas pārbrauc savās mājās.

- Bet mēs nevaram pateikt: slēgsim robežas. Īrijā savā laikā, pirms 20-30 gadiem, cilvēki arī brauca projām. Šobrīd cilvēki ir Īrijā atpakaļ. Un dzīves līmenis Īrijā ir augsts.

Mēs zinām, kā mēs izskatāmies ES. Mums bija zemākais IKP uz cilvēku. Starpība bija milzīga. Starp Eiropas vidējo un to, kas bija Latvijā. Šī starpība ir būtiski samazinājusies. Nevar teikt, ka esam milzīgi pacēlušies, pietuvojušies Vācijai un iekļuvuši pirmajā desmitniekā. Bet mēs tomēr esam šo starpību samazinājuši.

- Bet kam tad radītas visas šīs stratēģijas, ja ne tam, lai palēktos?

- Gan manas valdības mērķis bija 5% IKP izaugsme, gan tagad Māra Kučinska valdības deklarācijā ir šāds mērķis. Mēs uz to ejam.

- Bet kas jūs savulaik, 2016. gadā, spieda demisionēt no premjeres amata?

- Nevar strādāt valdībā, ja nav pilnīga atbalsta partijā. Tāda bija situācija tobrīd, bet kopš tā laika manā partijā situācija ir būtiski mainījusies. Šobrīd mēs esam komanda, kas ir atbalsts saviem vadošajiem cilvēkiem.

- Jūs jau teicāt, ka atbalstāt viedvalsts ideju. Mēs abi bijām vienā Latvijas Universitātes (LU) rīkotā, Latvijas formulai 2050 veltītā sanākšanā. Tur tika runāts, ka šī foruma ideju vajadzētu turpināt. Ko jūs viņiem, Latvijas formulai 2050, šajā sakarā ieteiktu?

- Auziņa kungs (Mārcis Auziņš, LU profesors, akadēmiķis - V.A.) piedāvāja dibināt sabiedrisku organizāciju, kas šo ideju 2050 uzturēs dzīvu. Tas ir labi, ka veidojas šāda sabiedriska organizācija, kuru uztur pilsoniskā sabiedrība. Nu nevar valdība dzīvot vienā malā un pilsoniskā sabiedrība - otrā. Es ceru, ka nākamajā gadā budžeta prioritāte būs zinātne un augstskolas. Šķiet, ka premjeram un finanšu ministram būs ļoti grūti pateikt - nē!

- Arī nesenā Ceturtā pasaules latviešu zinātnieku kongresa manifests beidzās ar vārdiem, ka nākamajam gadam jābūt zinātnes gadam.

- Neapšaubāmi uz to ir jātiecas!

- Kā jūs vērtējat esošo priekšvēlēšanu ainavu?

- Protams, politiķiem, tiem cilvēkiem, kuri iet politikā, ir jābūt pietiekami stingriem un pārliecinātiem par sevi. Protams, negācijas ietekmē katru. Bet es brīnos, kāpēc pēkšņi sāk runāt par vismelnāko kampaņu.

- Ilgtspējas kontekstā es pagaidām no partijām, kuras grasās tikt nākamajā Saeimā, nekādu nopietnu uzstādījumu neredzu. Radīt intelektuālo bāzi izglītībai, augstskolu pasniedzēju selekcijai, nevairoties pieaicināt talantus, lai kādā valodā tie nerunātu... un tad var cerēt, ka pēc kādiem gadiem parādīsies jauna paaudze, kura spēs sakopt šo valsti.

-Bet - es neredzu te pretrunu...

- Te nav jāmeklē pretruna, te jājautā - vai valsts politika to grib? Izglītība taču nozīmē arī sakoptību.

- Izglītība nosaka visu. Bez izglītības neko nevar izdarīt. Uzņēmumi ar zemāku algu un zemām tehnoloģijām gūst lielāku peļņu nekā tie, kur ir jaunas tehnoloģijas. Bet - pasaule un ekonomikas struktūra mainās. Tas jums patīk vai nē, bet par viedvalsti ir jārunā tagad.

- Ko jūs novēlat Latvijai simtgadē?

- Es Latvijai simtgadē novēlu gudrus cilvēkus. Viedus cilvēkus. Cilvēkus, kuri ir pārliecināti par savu valsti, saprot cits citu, godā valsts vērtības, novērtē gudrību. To es novēlu Latvijai.