Latvijas zvejniecības un zivju pārstrādes uzņēmumi tiek galā ar visu Latvijai piešķirto nozvejas kvotu izmantošanu, bet nespēj ar šo darbošanos nopelnīt.
Atsevišķo uzņēmumu peļņas vai zaudējumu rādītāji ir dažādi, bet kopumā nozare vairāk zaudē, nekā nopelna.
Šo pašu situāciju var aprakstīt arī tā, ka nozare iegulda naudu jaunu zivju pārstrādes produktu radīšanai un jaunu tirgu atrašanai šiem produktiem.
Šim gadam Latvijas zvejniekiem atļauts izcelt no Baltijas jūras un Rīgas jūras līča 36,2 tūkstošus tonnu brētliņu, 21,9 tūkstošus tonnu reņģu un 2,6 tūkstošus tonnu, kā arī 12 012 lašus. Vēl citām zivju sugām nozvejas limitu nav. Priekšstatu par to nozīmīgumu kopējā nozvejas apjomā sniedz 2017. gada faktiskās nozvejas dati. Uzskaitītas ir 809 tonnas apaļo jūrasgrunduļu, 417 tonnas plekstu, 143 tonnas salaku, 56 tonnas vējzivju, 39 tonnas vimbu, 19 tonnas jūras buļļu, 15 tonnas plaužu. Latvijas iekšējos ūdeņos strādājošās zivju audzētavas cīnās par kopīgu mērķi - laist tirgū divus tūkstošus tonnu gadā.
Zvejniecības un pārstrādes tehniskā jauda šos apjomus pārsniedz, bet tirgus ietilpība - nesasniedz Latvijai pieejamo zivju daudzumu. Ar tirgu šeit domāta Latvija un visa pasaule. Lai gan latviešu publicistikā pastāvīgu vietu ieņēmis apgalvojums par tautas lielāko daļu kā reņģēdājiem, kas neko labāku ēst nevarot atļauties, tomēr šeit netiek apēsti 11,4 kg reņģu un 18,8 kg brētliņu gadā, cik pienāktos statistiski vidējam Latvijas iedzīvotājam, ja viss Latvijas zvejnieku loms paliktu Latvijā. Īstenībā būtu jāapēd mazāk, atmetot zivju galvas, astes un asakas, bet tik un tā šīs zivis apēst uz vietas nav pierasts. Kopš 19. un 20. gadsimta mijā tika apgūta zivju konservēšana un uzbūvētas dzelzceļa līnijas, Latvijas zvejnieki un zivju pārstrādātāji ir ražojuši produkciju to cilvēku vajadzībām, kas paši dzīvo tālu no jūrām. Vairāk nekā simt gadu laikā piedzīvoti dažādi pavērsieni šīs produkcijas ceļā, bet to ģenerālais virziens tomēr bijis uz Krieviju. Diemžēl kopš 2014. gada šis tirgus ir praktiski aizslēgts un pārskatāmā nākotnē neatvērsies. Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumi meklē tam aizvietojumu pa visu pasauli, bet uz atradumiem jāgaida vēl vairāki gadi. Latvija, protams, nav atteikusies un neatteiksies no savām nozvejas kvotām, bet līdz labākiem laikiem daļu zivju pārstrādās miltos lopbarībai. Tāda darbošanās ir pilnīgi legāla un vajadzīga, jo mēs taču paši patērējam produktus no dzīvniekiem, kas baroti ar zivju miltiem, bet ienesīga tāda darbošanās nav.
Aicinājumi meklēt un atrast jaunus tirgus Latvijas zivju produkcijai atskanēja līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1990. gadā un kopš tā laika tiek periodiski aktualizēti. Latvijas zivju produkcija tiek eksportēta uz vairāk nekā
40 valstīm ar iespējām nosaukt pat 60 valstis, ja ieskaita arī tās, kur tā parādās testa režīmā. Šo testu rezultāti mēdz pārsteigt. Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits min piemēru, ka strauji augošs tirgus Latvijai pavēries Japānā, kaut lielākas cerības bijušas uz Ķīnu ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu kopumā, bet jo īpaši skaitot tos, kas dzīvo tālu no ūdeņiem un pie savām zivīm netiek. Tomēr atklājies, ka tieši japāņi ar viņu milzīgo zivju kulinārijas daudzveidību pratuši novērtēt Latvijā kūpināto zivju garšas nianses un pērk šīs zivis vissmalkākajos veikalos, kur augsta cena apjomā ierobežotam noietam.
Par daudz tuvāka, bet tik un tā liela tirgus pavēršanos Latvijā audzētajām karpām pastāstīja Latvijas Zivju audzētāju asociācijas valdes loceklis Ojārs Daubers. Poļi laikam pārcentušies ar šo zivju audzēšanu pārāk blīvi piepildītos dīķos. Šā vai tā, bet viņiem šīs zivis izmirušas, tāpēc viņi tagad uzmeklē kaut mazas zivjaudzētavas Latvijā, lai no tām kopā sapakotu tādus zivju daudzumus, ar kādiem pieņemts operēt Polijas un Vācijas tirgos. Šā gadījuma morāle ir novērtēt Latvijas tīro dabu, kas uztur zivis pie dzīvības bez indēm, ar kādām citu valstu zivjaudzētavas cīnās pret zivju infekcijām un tārpiem. Patērētāju cieņa pret dzimtenes dabu ir šeit audzēto vai noķerto zivju pirkšana un ēšana.
