Anša Ataola Bērziņa advokāts Jānis Mucenieks iesniedzis Valsts prezidentam atkārtotu Anša apžēlošanas lūgumu. Bet, pirms sākt iztaujāt Mucenieka kungu par to, kas devis pamatu šādam lūgumam, atļaušos subjektīvu ievadu.
Pirmkārt, noraidot pirmo apžēlošanas lūgumu, Valsts prezidents respektējis vien varas viedokli, nevis situācijas kontekstu. Iespējams, tāpēc mani pat sakaitināja Valsts prezidenta kancelejas ar pirmo apžēlošanas lūgumu saistītā atbildes vēstule (6.04.2018.) zvērinātam advokātam Jānim Muceniekam. Precīzāk - daži vārdi šajā vēstulē. Proti - «stipra un tiesiska valsts nav iedomājama bez cieņas pret (..) tiesu nolemto». Jautāju - vai arī tad, ja pati tiesu vara neciena likumu? Man pēdējos pāris gados cilvēki atsūtījuši vairāk nekā desmit ar savu vai savu radu tiesāšanās epizodēm saistītas dokumentu pakas. Vismaz sešos gadījumos pat man (ne juristam) teksta analīze atklāj pretrunas tiesas uzskatos un lietas redzējumā. Tās ir pat reljefākas par tām, uz kurām norādījis Mucenieka kungs Anša lietā. Piedodiet, cilvēki, kas man sūtījuši savus stāstus, ka neesmu tos visus cēlis gaismā. Tāpēc Anša lieta man itin kā personificē, iemieso arī jūsu situācijas. Te jautājums - vai man a priori būtu jāciena tiesu lēmumi, kuros nav cieņas pret valsts likumu būtību? Man šķiet, ka valsts varas atzariem būtu jābeidz piesegt citam cita samaitātību, bet jātiek no tās vaļā.
Otrkārt. Man ir pazīstami, labi pazīstami cilvēki, kuri saskari ar Ansi nevērtē sevišķi augstu. Un es arī te netaisos uzdot viņu par ideālu. Bet viens gan man šķiet neapstrīdams. Īsi tas tika definēts Latgales kultūras biedrību (Latgolys Saeima u.c.) lūgumā (21.03.2018.) Valsts prezidentam apžēlot un «pilnībā atbrīvot no viņam piespriestā soda izciešanas» Ansi Ataolu Bērziņu. Proti - «Ansis Ataols Bērziņš vienmēr ir bijis sabiedriski aktīvs pilsonis, kurš devis lielu ieguldījumu Latvijas nemateriālās kultūras izzināšanā, attīstībā un popularizēšanā». Ansis nekad nav stāvējis pret savu tautu un valsti. Tik vien, kā sacīts viņam veltītā dzejolī (Skalvids Reins), «ar bruģa akmeni meti pa logu, lai tauta reiz sajustu netaisno slogu». Pretstatā kalpa un verga dvēselēm Ansis ir pilsonis. Kuri no šiem ir mūsu varai prioritāri?
Treškārt, ne tiesu varas, ne Valsts prezidenta līdzšinējā nostāja nav spējusi ne pamatot, ne mazināt plaisu starp tiesiskumu un taisnīgumu. Turpmāk - mūsu saruna ar Mucenieka kungu.
- Tātad - maija sākumā jūs iesniedzāt Valsts prezidentam atkārtotu Anša Ataola Bērziņa apžēlošanas lūgumu. Mēs abi sarunājamies 29. maijā. Raksturojiet, kāda šobrīd ir situācija.
- Ir ļoti svarīgi fiksēt datumu, kad tika iesniegts atkārtotais apžēlošanas lūgums. Tas notika desmitajā maijā. Jo desmitajā maijā pagāja divas trešdaļas no Anša soda izciešanas laika. Un - atbilstoši Apžēlošanas likuma piektajam pantam aizstāvim ir tiesības iesniegt apžēlošanas lūgumu. Iepriekšējais apžēlošanas lūgums, kuru prezidenta kungs noraidīja, bija saistīts ar citu apžēlošanas paveidu, kurā mēs lūdzām veikt apžēlošanu pēc prezidenta iniciatīvas (Apžēlošanas likuma ceturtais pants). Vēstulē, kuru saņēmu no prezidenta kancelejas, ir speciāli uzsvērts, ka prezidents neapžēlos Ansi pēc savas iniciatīvas. Tā, kā mēs tikām lūguši.
Bet tagad ir cita situācija, ir pagājušas jau vairāk nekā divas trešdaļas no soda termiņa. Līdz ar to mēs, protams, uzskatām, ka Valsts prezidentam ir absolūti likumīgs pamats šo apžēlošanu veikt.
- Vai saturiski abi apžēlošanas lūgumi kaut kā atšķiras?
- Apžēlošanas lūgumā motīvi ir norādīti sīkāk, bet būtība ir saistīta gan ar Bērziņa kunga personību, gan arī ar pārkāpumiem, kuri bijuši, piemērojot viņam šo te reālo brīvības atņemšanu. Kā arī ar samērīguma principa neesamību šajā situācijā.
Jau ir pagājis krietni ilgs laiks - vairāk nekā deviņi gadi. Un šajā laika periodā Bērziņš ir bijis likumpaklausīgs, nav bijis nekādu likuma pārkāpumu. Jā, izskanēja - ir bijusi kaut kāda administratīvā sodāmība... Bet - tas vispār neattiecas uz šo lietu. Jo administratīvā sodāmība dzēšas pēc viena gada. Un, ja arī bijuši šie pārkāpumi - ceļu satiksmē par nepareizu automašīnas novietošanu, tad šeit nav nekādas cēloņsakarības, korelācijas starp apžēlošanu vai neapžēlošanu. Diemžēl tas izskanēja gluži vai kā vienīgais arguments tam, kāpēc prezidents neapžēloja Ansi pirmajā reizē. Atbildes vēstulē tas nav norādīts, bet publiski (intervija 29.03.2018. LTV1 raidījumā Rīta panorāma) tāda informācija bija.
Vēl viens arguments par labu apžēlošanai ir tas, ka Bērziņa kungam ir objektīvas veselības problēmas. Protams, brīvībā šie veselības pakalpojumi ir daudz pieejamāki un viņš varētu ārstēties daudz efektīvāk. Tagad šīs iespējas ir stipri ierobežotākas.
- Tātad jūs cerat, ka prezidents Ansi apžēlos (var apžēlot) tik vien kā noteikta termiņa iztecēšanas dēļ?
- Jā, turklāt prezidentam tagad būs vieglāk pieņemt lēmumu par Anša atbrīvošanu. Ir iestājies likumā noteiktais gadījums, kad ir izciesta lielāka daļa soda. Ceru, ka Ansi atbrīvos tuvāko dienu laikā, jo prezidentam ir jāsniedz savs viedoklis par apžēlošanu līdz 10. jūnijam.
- Ja arī lēmums būs labvēlīgs, man ar to nepietiks. Man vienalga, ko par to domā Ansis, ko par to domājat jūs, bet es gribēšu redzēt arī profesionālu (!) šīs lietas, tās gaitas vērtējumu. Es cienu likumu un tiesu, bet Ansis bija aizvainojis varu, un vara izmantoja tiesu, lai viņam ieriebtu. Tā es to redzu.
- Zināt, šis novērtējums mani īpaši nesatrauc. Jo būtiskākais ir rezultāts, ka cilvēks, kurš vispār nebija pelnījis atrasties ieslodzījumā, tiek ārā pirms maksimālā termiņa. Tas ir tas pamatuzstādījums. To var dažādi pasniegt, traktēt, un varbūt no malas to ir vieglāk komentēt... Kā būtu bijis labāk, kā vajadzēja darīt... Protams, šajā situācijā, šajā Anša lietā varēja būt daudzi un dažādi pavērsieni. Gan uz augšu, gan uz leju. Varēja būt tā, ka viņš vispār netiek izdots Latvijai. Varēja būt tā, ka viņu vispār neatrod. Un - tās nav spekulācijas, bet reāli pieņēmumi... ka viņu varēja neizdot. Tā ka - šeit varēja būt daudz pavērsienu.
Bet - tiesu varas atzars ir pieņēmis nepareizu lēmumu. Un - pašlaik ir tāda situācija, ka prezidenta rokās ir iespēja viņu rupjo kļūdu novērst.
- Vismaz tādā veidā.
- Vismaz tādā veidā. Protams, pēc tam to var dažādi komentēt... vai tas bijis pamiers, vai tas bijis izlīgums... bet katrā gadījumā cilvēkam, kurš nav pelnījis atrasties cietumā, ir jātiek no cietuma ārā.
- Kā jums šķiet, vai Anša gadījums ir kāds tiesu varas attieksmes izņēmums vai arī visas sistēmas raksturlielums?
- Par ko tieši ir runa?
- Par tiesas lēmumu adekvātumu likumam un taisnīgumam vai arī par tiesu varas angažētību.
- Sistēmu man grūti komentēt, jo katru dienu ir vairāki desmiti tiesas spriedumu... Un - Latvijā ir vairāki desmiti tiesu. To visu pārzināt es neņemos. Bet Anša gadījums parādīja, ka tiesu varā ir būtiskas problēmas. Es varu pateikt, ka netiek izvērtēti pierādījumi, skatot lietu pēc būtības. Tiek noraidīti ļoti daudzi aizstāvības lūgumi, lai varētu parādīt lietu ne tikai no apsūdzības, bet arī no aizstāvības puses. Šādi argumenti vienkārši netiek doti.
Tātad - ja ejam cauri visiem etapiem, tad katrā no šiem etapiem mēs redzam, ka ir bijušas būtiskas problēmas. Bet, ja sākt runāt par šiem pierādījumiem, kuri no aizstāvības puses netika pieņemti, tad - mēs sākotnēji aicinājām arī ļoti daudzus dažādus varas pārstāvjus, politiķus, deputātus, tajā skaitā tos, kuri organizēja šo pasākumu 2009. gadā... Taču mums tika liegta iespēja noskaidrot visus šos apstākļus juridiski procesuāli pareizi. Tur vajag izsaukt personu, brīdināt viņu par kriminālatbildību par nepatiesu liecību sniegšanu, nopratināt. Šāda iespēja tika liegta. Līdz ar to jau pašā saknē radās problēmas. Tiesa nevarēja būt taisnīga tāpēc, ka nevarēja izskatīt šo lietu pēc būtības, kā to nosaka likums - jābūt taisnīgai tiesai.
- Mani pārsteidza apsūdzības argumentācijas vājums... Jebkurā stadijā, no paša lietas sākuma. Acīmredzot tas liedza apsūdzētājiem publiski nolikt oponentus pie vietas.
- Anša gadījumā viss tur bāzējās tikai uz to, ko viņš pats bija pateicis. Jo reāli pret viņu nekādu pierādījumu nebija. Ja viņš būtu sākotnēji noliedzis arī šo akmeņu mešanas faktu, tad es nezinu, kā tā lieta būtu aizgājusi tālāk.
- Akmens mešana - huligānisms...
- Tur jau tā lieta... Tas ir tas, par ko sākotnēji tika ierosināts process. Par sīko huligānismu... Un sākotnēji Ansis arī aizturēts tika nevis kriminālprocesuālā kārtībā, bet administratīvi. Tā ka - šajā etapā bija arī šādi pārkāpumi.
Bet, kas attiecas uz nosacītās notiesāšanas aizstāšanu ar reālu cietumsodu, tur arī ir būtiski pārkāpumi. Pirmais pārkāpums bija tas, ka Probācijas dienests neizvērtēja savu rīcību situācijā, kad persona (atskaitot vienu gadījumu) ir pēc būtības acīmredzami likumpaklausīga, nav nekādas kriminālas vēstures, nav bijušas nekādas sodāmības. Labi - bija problēmas... Nevarēja īsti nokomunicēt tādā ziņā, ka Ansis negāja uz to Probācijas dienestu.
- Vai tas bija pietiekams iemesls tiesas lēmuma transformācijai no nosacīta soda uz reālu?
- Nē, nebija. Viņam bija tiesības sazināties, un viņš to arī darīja. Lietā ir dokumenti, kuri liecina, ka - viņš nav izvairījies tā, kā tas tiek pasniegts. Viņš aktīvi komunicēja. Un Probācijas dienests turklāt šī ļoti dramatiskā risinājuma - uzreiz aizstāt nosacīto cietumsodu ar reālu - vietā varēja, piemēram, pagarināt pārbaudes laiku līdz vienam gadam. Es nesaku - līdz vienam gadam... Varēja būt arī seši mēneši...
Tā teikt, varēja pakratīt pirkstu, lai cilvēki tomēr saprot, ka ar Probācijas dienestu jārēķinās. Otra lieta - tiesa, turklāt Augstākā tiesa triju tiesnešu sastāvā, bija noteikusi, ka Ansim nekādi papildu pienākumi nav pildāmi. Līdz ar to šī Probācijas dienesta misija un uzraudzības veikšana bija manā ieskatā iekodēta kā juridisks kāzuss, kā pretruna, kuru vajadzēja tulkot par labu Bērziņam. Jo jebkura pretruna, ja tā nav līdz galam skaidra, ir jātulko par labu tam, kurš nav pie tā vainīgs. Piemēram, kādam citam apsūdzētajam pēc šī paša masu nekārtību panta tiesas spriedumā speciāli bija norādīts, ka viņam tiek piemērota probācijas kontrole. Ansim šādi pienākumi netika piespriesti.
Mēs to parādījām arī tiesai, bet tiesa diemžēl neņēma vērā to, ka bija piemēroti kaut kādi probācijas pasākumi arī saistībā ar pantu, pēc kura Ansi notiesāja, lai arī viņam šādi pienākumi netika īpaši uzsvērti. Tika uzsvērts, ka viņš ir likumpaklausīgs, vairāk nekā sešus gadus viņam nebija nekādu pārkāpumu. Līdz ar to varēja arī nepiemērot nekādas īpašas probācijas programmas.
- Cik zinu, Latvijā piedalīšanās masu nekārtībās jau labu laiku nav noziegums, toties noziegums ir masu nekārtību organizēšana. Manā uztverē par šo nekārtību organizatoriem var uzskatīt Sabiedrību citai politikai (vēlāk iekļāvās Vienotībā), kura organizēja mītiņu, bet nespēja vai negribēja atbildēt par sanākušo rīcību pēc tam. Šo iespaidu pastiprina arī atteikums jums viņus profesionāli iztaujāt. Pie vainas iznāk tikai «malējie». Vai tā?
- Gan par masu nekārtību organizēšanu, gan arī par aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās ir paredzēts cietumsods, pat ļoti bargs - līdz pat 12 gadiem kroņa maizē. Kā jau iepriekš minēju, Anša gadījumā prokuratūrai bija ļoti lielas problēmas ar Anša vainīguma pierādīšanu, jo pašu pierādījumu par viņu nemaz nebija. Anša rīcību kā aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās nevarēja pierādīt, jo ne viņš šņabi no veikala ņēma, ne uzbruka kādam policistam, ne bojāja svešu mantu (skāde viņa izsistajai parlamenta loga rūtij no Anša juridiski netika piedzīta). Joprojām esmu pārliecināts, ka Bērziņa gadījums konkrētajos vēsturiskajos apstākļos nav un nebija pelnījis nekādu krimināltiesisku nosodījumu. Tā bija vienas individuālas personas politiska protesta forma ar dziedāšanu un bajāna spēlēšanu pie parlamenta ēkas. Par politisku protestu demokrātiskā valstī neviens nav pelnījis kriminālsodu.
Nekārtību organizētāji tiesāti netika, jo tādi nemaz netika meklēti. No daudzo izpētīto krimināllietu materiāliem nebija redzams, ka kāds vispār būtu centies meklēt organizatorus vai izprast viņu rīcību. Domājams, ka tas bija izmeklēšanas uzstādījums - saukt pie atbildības tikai protestētājus. Tas taču ir daudz vienkāršāk nekā meklēt cēloņsakarības un «funktierēt», kā organizatoriem izdevās sakūdīt tik plašas tautas masas uz mūsu mentalitātei neraksturīgu darbību veikšanu.
Par oficiālā pasākuma organizatoru lomu ir grūti konkrēti atbildēt, jo par viņu lomu juridiski nekādi jautājumi netika risināti. Arī aizstāvības lūgumi uzaicināt uz tiesu kā lieciniekus jūsu norādītās organizācijas redzamākos pārstāvjus tika noraidīti.
Par «Staļina atraugu» nra.lv pirms kāda laika bija ļoti labs Anša raksts. Proti, demokrātiskās Latvijas masu nekārtību pants ir tiešā veidā pārkopēts no Staļina laikiem. Krimināllikumā tikusi institucionalizēta kolektīvā vaina, kas ir pretrunā tiesiskā valstī pastāvošajam individuālās atbildības principam. Manuprāt, no šī panta ir jāatvadās uz mūžīgiem laikiem vai arī tas ļoti būtiski jāgroza. Piemēram, tādā valstī kā Čehijā masu nekārtību panta vispār nemaz nav.
- Vai Anša, Latvijas attiecības ar Čehijas varas iestādēm šīs lietas sakarā ir izsmeltas? Vai Latvijas varas iestādes ir lūgušas Čehijas varas iestādēm paskaidrot izturēšanos pret Ansi viņu cietumos (Ansis tur pamanījās apsūdzēt cietuma priekšnieku melos un korupcijā)? Tur taču laikam viņam to kāju arī sabeidza? Bet - tā laikam ir utopija.
- Čehijā turpinās izmeklēšana par cietuma apsargu brutālo uzbrukumu Ansim šī gada februārī. Manā rīcībā ir oficiāla Ārlietu ministrijas vēstule, ka tā ir prasījusi skaidrojumu par šo uzbrukumu gan Litomeržices cietumam, gan Čehijas Ārlietu ministrijai. Sarakste ir bijusi, taču nezinu, vai mūsu ārlietu ministrs vai diplomātiskā dienesta pārstāvji ir aktīvi neformāli iestājušies par Bērziņa interešu aizstāvību Čehijas izmeklēšanas labirintos. Man tomēr ir sajūta, ka Latvijas pilsoņa Bērziņa interešu aizstāvība Čehijā no mūsu varas iestāžu puses ir bijusi tikai tāda formalitāte.
- Valsts prezidenta kancelejas vēstulē (6.04.2018.) pārējie par 2009. gada 13. janvāra nekārtībām tiesātie (kopā tika tiesāti 68) iepretī Ansim tā kā uzslavēti («šie cilvēki cienīja tiesu un likumu»). Vai ar viņiem saistītie tiesas lēmumi bija taisnīgāki?
- Tur bija ļoti daudz dažādu cilvēku, no kuriem dažus es arī pārstāvēju. Pieci apsūdzētie tika pilnībā attaisnoti. Vairākums no apsūdzētajiem izvēlējās nestrīdēties ar varu, pieņēma viņiem ērtāko risinājumu un par to tika pie viegliem sodiem - piespiedu darba vai naudas soda.
Nedomāju, ka šajā lietā varētu runāt par jūtamām taisnīguma izpausmēm, jo sodīja jau tikai «malējos», nevis nekārtību organizatorus un šo nekārtību politiskos veicinātājus.
- Vai, ja arī Ansi apžēlos, viņš būs pilnīgi brīvs?
- Te ir iespējami vairāki varianti. Arī apžēlošanā ir iespējami vairāki akcenti. Piemēram, apžēlošanas lūgumā aizstāvība manā personā lūdz atbrīvot no neizciestā pamatsoda izciešanas.
Bet, ja viņam kaut kādu apstākļu dēļ tiek saglabāta kaut kāda Probācijas dienesta kontrole, tad Ansis ir gatavs šos nosacījumus pildīt. Te nav nekādu problēmu. Problēma bija iepriekš šī regulējuma dēļ, kad vienā vietā ir pateikts viens, respektīvi - tiesas spriedumā ir viena versija un Probācijas dienesta vēstulēs ir otra versija. Cilvēks apjūk. Tā ka - ja būs kaut kādi nosacījumi tagad, tad tie tiks pilnā apmērā ievēroti. Tāda ir arī Anša pozīcija.
