Gauso pārbaudi par pielaidi valsts noslēpumam aizdomās turētajam Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam juristi, kuriem savulaik pašiem tika liegta vai atņemta pielaide, komentē ar ironiju un pat sarkasmu.
Tā kā jau ceturto mēnesi I. Rimšēvičs tiek turēts aizdomās par kriminālnoziegumu, kuru izmeklē KNAB, Neatkarīgā aizpagājušajā nedēļā vaicāja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoram Jānim Maizītim, vai I. Rimšēvičam joprojām ir pielaide valsts noslēpumam. Piektdien, 18. maijā, no SAB preses sekretāres Ivetas Mauras tika saņemta atbilde: «Ilmāram Rimšēvičam ir spēkā esoša speciālā atļauja pieejai valsts noslēpuma objektiem, taču šobrīd SAB veic papildu pārbaudi.»
Ko mēs redzam - kriminālprocess nebija iemesls noņemt Rimšēvičam pielaidi? Tātad - kamēr Rimšēvičs viņiem bija derīgs, tikmēr viņam bija pielaide. Kolīdz acīmredzot kļuvis nederīgs - tā pielaides nav. Ilgi domāja - derēs viņš vai nederēs.
Kad Neatkarīgā šo aprakstīja (28. maija publikācija Rimšēvičam joprojām ir pielaide valsts noslēpumam) un KNAB priekšniekam Jēkabam Straumem vaicāja, vai tas neliecina, ka SAB šādā veidā apšauba KNAB darbu, tajā pašā dienā SAB pēkšņi paziņoja, ka I. Rimšēvičam pielaide tomēr ir anulēta.
Vecā vista nav ekoloģiskais cālis
Atbilstīgi Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un NATO regulām, kuras skar jautājumu par pielaidēm noslēpumu saturošai informācijai, būtu loģiski, ja pielaide I. Rimšēvičam būtu apturēta, līdz ar aizdomu ēnas parādīšanos par viņa likumpaklausību, un, protams, atjaunota, ja aizdomas izrādītos nepamatotas. Turklāt vairākos gadījumos SAB pielaides nav izsniedzis pat tad, kad nav bijis nekādu sabiedrībai vispārzināmu iemeslu (kur nu vēl aizdomas par smagu noziegumu izdarīšanu), lai jelkā apšaubītu konkrētās personas godaprātu.
Tāpēc Neatkarīgā lūdza komentēt šo situāciju juristiem, kuriem savulaik netika dota pielaide valsts noslēpumam, jo viņi saprotamu iemeslu dēļ ir visvairāk iedziļinājušies lietas būtībā.
Bijušajam Valsts kancelejas direktores palīgam, juristam, šobrīd starptautisko darījumu ekspertam Ivaram Mēkonam lēmumu par pielaides nepiešķiršanu paziņoja pēkšņi. Pret viņu nekāds kriminālprocess nebija uzsākts. Salīdzinot SAB attieksmi pret personām abās situācijas, I. Mēkons komentēja: «Tas viennozīmīgi liecina par SAB politisko angažētību. Visticamāk, ir atsevišķi biznesa un politiskās elites cilvēki, kuri kontrolē šo SAB darbības virzienu un dod norādījumus, attiecībā pret kurām amatpersonām pieņemt tādu vai citādu lēmumu. Manā un īpaši manu kolēģu gadījumā lēmumi nebija juridiski pamatoti. Jāatsauc atmiņā gadījums ar pašu Maizīša kungu. Kā tas var būt, ka SAB direktoram kaut kādā veidā no mājas iznes ārā privāto datoru, bet šī amatpersona saglabā pielaidi valsts noslēpumam? Demokrātiskā valstī būtu tikai pašsaprotami, ka pie šādiem apstākļiem galvenais valsts noslēpuma uzraugs pats pateiktu: «Paldies, kungi, par sadarbību ar mani, viss ir kārtībā, es eju prom no amata.» Pie mums saka: «Tas ir sīkums, davai, turpinām!»»
Burvju spēle
«Šis fakts jau pats par sevi liek apšaubīt esošās pielaižu sistēmas leģitimitāti. Kad pielaide tiek noņemta kādai parastai amatpersonai, tad dzirdami visdažādākie apgalvojumi, bet gadījumā, kad tiešām ir pamats pielaides apšaubīšanai, jo šī amatpersona nemāk pat savu datoru nosargāt, viss ir kārtībā. Bet kurš atbild par pielaidi pašam Maizītim?
Tādēļ man rodas jautājums, vai pielaides uzraudzītājiem, kad viņi lemj par pielaižu piešķiršanu, nāk visaugstākās pakāpes apgaismība, kurā brīdī pielaide piešķirama, atstājama, bet kurā brīdī tā atņemama? Kurā gadījumā viņi redz cilvēkam cauri kā burvji? Citiem vārdiem sakot, pielaižu piešķiršana ir spēle, un tai nav nekāda sakara ar objektīvo realitāti. Vēlos uzsvērt, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur pielaide jākārto arī valsts konstitūcijā minētajām valsts augstākajam amatpersonām - Valsts prezidentam, premjeram, Saeimas priekšsēdētājam, ministriem. SAB ir iestāde, kura nav tautas ievēlēta, bet tā kontrolē tautas vēlētus cilvēkus. Tas ir neleģitīms, antikonstitucionāls princips. Salīdzinoši: Igaunijā ir īpaši uzsvērts, ka tām politiskajām amatpersonām, kuras ir minētas konstitūcijā - tām pielaide pienākas pēc likuma. Tas vēl jo vairāk liecina, ka šī pielaižu sistēma Latvijā salīdzināma ar vecas vistas pasniegšanu par ekoloģiski audzētu jaunu cāli. Šī sistēma savā būtībā ir kļūdaina, un manā ieskatā tā ir savtīga un pilnīgi nepamatota.»
Taisnības nebūs
Mēkons atminējās, ka viņam, esot Valsts kancelejas direktores palīga amatā, pielaide visu laiku bija, bet tad beidzās tās termiņš. Vajadzējis rakstīt iesniegumu pielaides pagarināšanai. SAB viņa lūgumu noraidījis un pielaidi atteicis ar skaļu frāzi, ka esot pamats bažām, vai viņš spēšot saglabāt valsts noslēpumu. Tajā laikā SAB lēmumu varēja pārsūdzēt vienīgi ģenerālprokuroram. «Ko gan es sūdzībā varēju rakstīt - vai to, ka nezinu, par ko man atteikta pielaide, bet tomēr to pārsūdzu? Par šiem jautājumiem pat tiesvedības ceļā taisnību nevar panākt. Manā laikā varēja pārsūdzēt tikai ģenerālprokuroram. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau 2014. gadā pateica, ka Latvijā esošā pielaižu sistēma neatbilst demokrātijas un objektivitātes pamatprincipiem. Tagad arī mūsu Satversmes tiesa ir pateikusi, ka jābūt iespējām pārsūdzēt tiesā. Grozot likumu, tur tik un tā tika iestrādāts papildinājums SAB vadības interesēs - lai viņiem nebūtu problēmu. Proti, tiem, kuriem pielaide ir noņemta līdz 2018. gadam, var iet uz tiesu tikai pēc 2022. gada. Citiem vārdiem sakot, tas ir veids, kā nodabūt no trases nost tos, kuri ir politiski neitrāli, kuri vēlas kaut ko mainīt.»
Pateicību Elksniņam
Arī bijušais Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš lūdza pielaidi darbam ar valsts noslēpumu saturošu informāciju. Pielaide tika atteikta, tā arī nepaskaidrojot, par kādiem nopelniem. «Viss, ko es esmu teicis par šo pielaižu sistēmu, jau ir publiskots. Ja runājam par manu gadījumu, esmu vairākas reizes komentējis, ka SAB rīkojas pēc principa: gribu - dodu pielaidi, gribu - nedodu.
Ko mēs redzam - kriminālprocess nebija iemesls noņemt Rimšēvičam pielaidi? Tātad - kamēr Rimšēvičs viņiem bija derīgs, tikmēr viņam bija pielaide. Kolīdz acīmredzot kļuvis nederīgs - tā pielaides nav. Ilgi domāja - derēs viņš vai nederēs. Ja runājam par apsūdzībām, kas viņam tika izvirzītas, nu ko, puse pilsētas jau sen par to runāja. Bet pielaide viņam bija. Cita starpā Rimšēvičam tagad jau ir tiesības noskaidrot, kādēļ viņam noņemta pielaide. Kad man nedeva pielaidi, man nebija tādu tiesību noskaidrot - kādēļ. Rimšēvičam ir tiesības lūgt pārbaudīt atteikuma pamatotību. Lai Rimšēvičs saka paldies Elksniņam, ka tagad valsts šajā jautājumā ir kļuvusi pretimnākošāka.»