"Viņi necīnījās kopā ar vāciešiem, viņi necīnījās kopā ar krieviem. Viņi arī nemuka uz Zviedriju. Šie vīri palika Latvijā un cīnījās par brīvu Latviju," sestdien Ugālē, atklājot leitnanta Roberta Rubeņa bataljona piemiņas muzeju, uzsvēra vēstures entuziasts Andrejs Ķeizars.
1944. gada vasarā izveidotais Rubeņa bataljons bija daļa no tā sauktās ģenerāļa Kureļa grupas. Lai arī šīs vienības tika organizētas ar vācu okupācijas varas atbalstu, drīz vien tās nostājās gan pret vācu, gan krievu okupantiem, būtībā kļūstot par nacionālajiem partizāniem.
Pirms diviem gadiem vairāki ugālieši nolēma saglabāt Rubeņa bataljona piemiņu un par šo vīru veikumu stāstīt arī citiem. Tādēļ tapa Rubeņa fonds, kura nopelns ir divu apskates objektu izveidošana: pērn netālu no Usmas atjaunots viens no Rubeņa bataljona bunkuriem, savukārt Ugālē atklāts Rubeņa bataljona piemiņas muzejs.
Līdz šim kureliešu un īpaši Rubeņa bataljona gaitas nav daudz pētītas, savukārt esošajos pētījumos – gan Rietumos, gan padomju Latvijā sarakstītajos – ir daudz neprecizitāšu. Rubeņa fonda aktīvists, Latvijas Olimpiskās komitejas goda prezidents Vilnis Baltiņš uzsver: Rubeņa vīri cerēja, ka atkārtosies 1918. gada notikumi un Latvija atkal izcīnīs neatkarību. "Tādēļ jau tika radīta Latvijas leģitīmā vara – Latvijas Centrālā padome – un arī brīvās Latvijas armijas kodols: kurelieši un Rubeņa bataljons. Diemžēl sanāca tā, ka neatkarības atgūšana tika atlikta uz 50 gadiem, bet tas nemazina šo vīru veikumu," saka V. Baltiņš.
1944. gada novembrī vācieši atbruņoja un represēja lielāko daļu kureliešu, bet Rubeņa bataljons nolēma nepadoties. Pretēji vācu drošības dienesta aicinājumam Rubeņa 600 vīri atteicās nolikt ieročus, un Usmas ezera apkaimē vairākas dienas notika niknas kaujas, kurās vācu vienības cieta lielus zaudējumus.
1944. gada 18. novembrī, Latvijas Neatkarības dienā atsitot vācu uzbrukumu, leitnants Rubenis tika smagi ievainots un drīz vien arī nomira. Viņa kapavieta joprojām nav zināma. Savukārt bataljona vīri, izcīnījuši vēl vairākas kaujas, izklīda, un liela daļa pēc kara kļuva par nacionālajiem partizāniem.
