Deputāti: Kušnera rīcība no ētikas viedokļa izskatās nelāgi

Lai gan Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti, iztaujājot Latvijas Bankas padomes locekli Edvardu Kušneru, mēģināja izvilināt no viņa izpratni par morāli, E. Kušners slazdā neielaidās un šos jautājumus veikli apgāja.

Pagājušajā nedēļā E. Kušners un Latvijas Bankas prezidenta pienākumu izpildītāja Zoja Razmusa bija ieradušies Saeimā, lai saņemtu atbalstu Saeimas balsojumam E. Kušnera pārapstiprināšanai bankas padomes locekļa amatā. Tā kā 2005. gadā E. Kušners bija darbojies gan Latvijas Bankas amatpersonas, gan Delavērā (ASV) reģistrētās ofšorkompānijas Carew Estates LLC rīkotājdirektora statusā, Saeimas deputātiem radās jautājumi par šo amatu savietošanas juridiskajiem un ētiskajiem aspektiem.

Vēl viens būtisks aspekts - E. Kušners ilgus gadus (no 2004. gada septembra līdz 2011. gada martam) atradās arī Sorosa fonds Latvija valdes locekļa amatā.

Jautājumi par ētiku deputātiem radās pēc valsts centrālās bankas šobrīd augstāko amatpersonu - E. Kušnera un Z. Razmusas - skaidrojuma, ka E. Kušners, vienlaikus darbojoties valsts un privātā biznesa labā, no likuma viedokļa neko nav pārkāpis un vispār darbība Carew Estates LLC ir bijusi viņa «goda lieta» (skat. abu augsto amatpersonu teiktā atreferējumu Neatkarīgās 14. maija publikācijā Kušners: Darījums caur Delavēru bija goda lieta).

Vēl viens būtisks aspekts - E. Kušners ilgus gadus (no 2004. gada septembra līdz 2011. gada martam) atradās arī Sorosa fonds Latvija valdes locekļa amatā. Bet sorosieši ir nemitīgi sludinājuši, ka valsts pārvaldē ētikas latiņa jānoliek visaugstākajā līmenī.

Rīkotājdirektors nav darba attiecībās?

Deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa) Saeimas komisijas sēdē vaicāja Z. Razmusai: «Lasīju no SIA Mediju nams mums, deputātiem, sūtītu vēstuli. No tās es zinu šo to par to darījumu, par kuru tagad runājam. 2005. gada decembrī, kad Kušnera kungs bija rīkotājdirektora amatā tajā kompānijā /Carew Estates LLC/, viņš vienlaikus ir bijis Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes priekšnieka vietnieks. Kādas ir paražas un tradīcijas Eiropas Savienības valstu centrālajās bankās? Kas ir pieļaujams un kas nebija pieļaujams, ka tik augsta līmeņa bankas darbinieks vienlaikus var nodarboties arī ar komercdarbību?»

Razmusa: «Tajā brīdī /E. Kušnera/ darba līgumā bija atrunāts, ka nedrīkst slēgt darba līgumu ar citu darba devēju. Tas tiešām tā bija, to es pārbaudīju vēl pirms nākšanas uz Saeimas sēdi. Bija atrunātas darbinieku kategorijas. Viņš nav neko pārkāpis.»

Kušners: «Es precizēšu! Man vienīgais bija aizliegums stāties darba attiecībās ar citu darba devēju - ne Latvijas Republikā, nedz ārzonās. Pilnvarnieks, latviski rīkotājdirektors, - tā ir persona, kura uz pilnvarojuma pamata vienkārši paraksta dokumentus. Es toreiz speciāli pārbaudīju - lai nebūtu riski, jo tas atspoguļosies publiskā reģistrā. Es pie saviem kolēģiem pārbaudīju vairākas reizes šos ierobežojumus. Tie neattiecas uz šādiem amatiem. Gan Latvijā, gan citās valstīs. Tā paredzēja tā laika regulējums. Šobrīd tā nav. Tas viss ir labots, bet tobrīd nebija nekādu ierobežojumu to darīt. Es arī centos visādos veidos nodrošināties, jo darījuma saturs, kā jau es minēju - kāds varētu kaut ko pārmest. Tas rada reputācijas riskus. Desmit gadu stāvēja tie dokumenti, un tagad kāds nolēmis to visu uzpūst.»

Pimenovs: «Ja es pareizi sapratu, tad 2005. gadā jūs drīkstējāt parakstīt aizdevuma līgumu?»

Kušners: «Jā!»

Pimenovs: «Jums bija pilnas tiesības uzstāties kompānijas vārdā?»

Kušners: «Tieši tā! Es kā pilnvarota persona varēju kārtot arī īpašuma lietas.»Pimenovs: «Jautājums jau nebija tikai par šo, bet arī par to, kāda ir laba prakse Eiropas Savienībā? Vai tā ir laba norma, ja valsts centrālās bankas ierēdņi piedalās arī privātos biznesa darījumos. Vai te nerodas interešu konflikts? Ja mēs jums šādu jautājumu neuzdosim, tad tos mums uzdos mūsu vēlētāji!»

Razmusa: «Mana nostāja pilnībā sakrīt ar jūsējo! Es absolūti piekrītu tam, ka Latvijas Bankas amatpersonām, vadītājiem, arī Latvijas Bankas darbiniekiem ir saistoši darba kārtības noteikumi, kur, sākot no 2014. gada, viss ir skaidri atrunāts. Ir ieviestas visas prasības, arī Latvijas likumdošanas prasības attiecībā uz interešu konflikta novēršanu, un tas arī pilnībā atbilst Eiropas centrālo banku sistēmas prasībām.»

Psiholoģiska rakstura jautājums?

Komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns sēdes beigās izteica sekojošu piezīmi: «Kušnera kungs, jūs esat jurists un uz daudzām lietām tā arī skatāties - ir vai nav atļauts. Taču šīs sarunas laikā mums bez šā juridiskā aspekta iezīmējas arī morālais aspekts. Jautājums par to, vai vienmēr viss tas, kas likumā ir atļauts, no morāli ētiskā viedokļa, atrodoties vienā vai citā pozīcijā, - vai to ir labi darīt. Ar šādām problēmām Latvijā saskaras ļoti daudzas amatpersonas. Tie, kuri ir bijuši iestāžu vai uzņēmumu pirmās personas, noteikti zina, ko tas nozīmē, ka tu to it kā drīksti darīt, bet tev trīs reizes jāpārdomā un jānomēra - ja es to darīšu, kādas tām var būt morālās sekas. Razmusas kundze apliecināja, ka 2005. gadā to varēja darīt. Jūs pats sakāt, ka /jau 2005. gadā/ domājāt - var vai nevar darīt un kādas tam būs sekas. Izlēmāt, ka darīsiet; uzņēmāties daļu riska uz sevi, apzinoties, ka tas nākotnē varētu ietekmēt jūsu profesionālo virzību. Kaut kā dzīve parasti iekārtojas tā, ka cilvēki, kuri strādā valsts sektorā, pamatā tur arī strādā. Tie, kas strādā privātajā biznesā, strādā privātajā biznesā. Kamēr tas ir sadalīts - nav pretenziju. Jūsu situācija ir unikāla. Jūs vienu brīdi ar vienu kāju esat bijis privātajā biznesā, ar otru kāju - valsts sektorā. Šī diskusija ir saistīta ar šo duālo stāvokli, uz kuru sabiedrībai ir tiesības paskatīties no sava interešu viedokļa - vai to, ko viens cilvēks drīkst darīt, esot konkrētā amatā, drīkst darīt arī visi pārējie. Tie ir psiholoģiski sarežģīti jautājumi.»

Baļķis acī

Papētot arī citu publisku informāciju, redzams, ka šis nebūt nav pirmais gadījums, kad sorosieši, tiklīdz tas skar viņus pašus, ignorē savu morāles latiņu augstos uzstādījumus.

Piemēram, ilggadējā Sorosa fonds Latvija valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte 2010. gadā nevēlējās atzīt, ka bijusi interešu konfliktā.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzskatīja, ka S. Ēlerte, būdama Valsts Kultūrkapitāla fonda padomes locekle, bija valsts amatpersona, līdz ar to uz viņu attiecināmas arī visas interešu konflikta novēršanas likuma normas. KNAB uzskatīja, ka, savienojot amatus dažādos fondos un uzņēmumos, bet neprasot atļauju amatu savienošanai, S. Ēlerte kopš 2006. gada 30. augusta ir pārkāpusi šā likuma normas.

2011. gada februārī Administratīvā rajona tiesa atzina, ka S. Ēlerte likumu tomēr nav pārkāpusi, bet, vai KNAB šo lēmumu pārsūdzēja arī augstākā instancē, no publiskiem avotiem nav secināms, jo drīz vien KNAB darbībā sākās juku laiki.