Aprakstot 13 gadu vecu publiskā reģistrā fiksētu darījumu, prese cenšoties nomelnot Latvijas Bankas padomes locekli Edvardu Kušneru, kuram savulaik darījums caur Delavērā reģistrēto kompāniju bijusi goda lieta, – skaidroja pats E. Kušners Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.
Pagājušo ceturtdien Saeimas komisija iztaujāja Latvijas Bankas prezidenta pienākumu izpildītāju Zoju Razmusu un E. Kušneru, lai lemtu - rekomendēt vai nerekomendēt Saeimai apstiprināt E. Kušneru par Latvijas Bankas padomes locekli uz otru termiņu.
Neatkarīgā rakstīja, ka E. Kušnera veiktais darījums deva iespēju veikt citu darījumu ķēdi, kuras rezultātā E. Kušnera šeit raksturotais «cilvēks» palika parādā miljonus Pareksa bankai, kura tika glābta par nodokļu maksātāju naudu.
«Traucējošie» mediji
Visticamāk, abu valsts baņķieru uzklausīšana būtu īsa, ja vien Neatkarīgā un daži citi plašsaziņas līdzekļi nebūtu aprakstījuši kādu E. Kušnera biznesa darījumu, kuru viņš veica 2005. gadā, jau tolaik strādājot Latvijas Bankā, bet tikai nedaudz pieticīgākos amatos - viņš tolaik bija Juridiskās pārvaldes priekšnieka vietnieks un Latvijas Bankas prezidenta padomnieks.
Tā kā E. Kušners bija darbojies Delavērā (ASV) reģistrētā uzņēmuma Carew Estates LLC pilnvarnieka un rīkotājdirektora statusā, arī Saeimas deputātiem radās jautājumi viņam. Deputāti gandrīz vienprātīgi atzina, ka šis pagaidām ir vienīgais lielākais šķērslis tūlītējai pozitīva lēmuma pieņemšanai par E. Kušnera kandidatūru. Tikai Latvijas Reģionu apvienības frakcijas deputātam Jurim Viļumam arī šis fakts netraucēja paust atbalstu E. Kušneram.
Saeimas komisijas deputātu darba vietās varēja manīt Neatkarīgās izdevēja - SIA Mediju nams - nosūtīto vēstuli par E. Kušnera veikto darījumu, ar kuru kāda no Saeimas darbiniecēm pirms sēdes iepazīstināja arī E. Kušneru.
Dubults standarts?
Vienotības deputāts Renārs Putniņš vaicāja Z. Razmusai, vai patiešām būtu korekti virzīt E. Kušnera kandidatūru Latvijas Bankas padomes locekļa amatam, ņemot vērā viņa kādreizējo sadarbību ar «ofšora kompānijām, kuras pēc šodienas mērauklas saucamas par čaulas kompānijām»?
Z. Rasmusa atbildēja: «Runājot par darījumu, par kuru medijos publiskoti vairāki raksti, mēs esam pārrunājuši šo gadījumu. Katrs cilvēks dzīvē var nonākt krustpunktā, kad jāpieņem sarežģīti lēmumi. Konkrēto darījumu kā tādu ar visām niansēm Latvijas Banka izvērtēt nevar. Tas, ko es varu apliecināt - tajā brīdī, kad tas darījums tika veikts, Kušnera kungs nav pārkāpis ne likumu par Latvijas Banku, ne arī tā brīža darba līgumu.»
R. Putniņš turpināja vaicāt: «Ja skatāmies no šīsdienas viedokļa, vai tā ir patiesība, ka tā bija čaulas kompānija, caur kuru tika pārskaitīts vairāk nekā miljons eiro?» «Jautājumus par konkrēto darījumu es aicinātu uzdot Kušnera kungam. Detaļas par darījumu es nevaru un nespēju komentēt. Ja runājam par morāli ētiskiem aspektiem - nenoliedzami Latvijas Bankas amatpersonām, Latvijas Bankas padomes locekļiem ir jābūt ļoti augstai reputācijai. Nenoliedzami! Laikā, kamēr esmu strādājusi kopā ar Edvardu, neesmu pamanījusi negodprātīgu rīcību, un par to bažām nav pamata,» atbildēja Z. Razmusa.
Tomēr R. Putniņš nelikās mierā: «Vēlreiz gribu pajautāt. Tas praktiski ir vienīgais šaubīgais mirklis, un jūs gribat teikt, ka neesat Kušnera kungu izjautājusi, kas šī ir par situāciju, un jūs tagad sakāt, ka negribat to komentēt un nevarat to komentēt?»
Z. Razmusa: «Es vēlreiz atkārtoju, ka esam visas padomes klātbūtnē izrunājuši ar Kušnera kungu šo konkrēto gadījumu. Es tiešām nezinu šā darījuma detaļas un sekas. Es vados no tā, ka morāli ētiskie principi ir ārkārtīgi svarīgi. Manā izpratnē tas bija ļoti sarežģīts gadījums.»
Vainīgs tiesnesis
No sirds Latvijai deputāte Inguna Sudraba lūdza E. Kušneru «izstāstīt darījuma apstākļus, būtību un sekas, kādas tam ir, zinot, cik daudz var mediju telpā tikt pateiktas puspatiesības. Pusi pasakot, pusi nepasakot, līdz ar to radot citu priekšstatu. Sapratu, ka jūs bijāt kompānijā rīkotājdirektors? Cik ilgi bijāt, vai tikai viena darījuma pēc?».
E. Kušners stāstīja: «Šis senais gadījums, kad es vēl nebiju amatpersona, bija saistīts ar citām personām, ar viņu privātajiem un uzņemējdarbības noslēpumiem. Tādēļ esmu centies būt iespējami lakonisks savās atbildēs. Ņemot vērā šo PR vilni, šo tukšumu aizpilda ar izdomājumiem un fantāzijām. Tādēļ ir vērts izstāstīt pilnībā, kaut arī tas skar citu personu privātos jautājumus.»
Šajā mirklī komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns (ZZS) pārtrauca E. Kušneru un piedāvāja organizēt slēgto sēdi. Tomēr E. Kušners piedāvājumu noraidīja un turpināja:
«Lai izvairītos no izdomājumu plūdiem, izstāstīšu to daļu, ko esmu stāstījis un kam ir piekritušas iesaistītās personas. Nevēlos saukt vārdus un uzvārdus. Bet, ja būs vēlme pāriet pie šādām detaļām, tad gan vēlētos pasargāt privāto dzīvi. Runājot par pašu uzņēmumu - Delavēra nav ārzona atbilstoši Latvijas un Eiropas likumdošanai, Starptautiskajam Valūtas fondam un OECD. Tādā gadījumā tā ir ārzona garākos sarakstos, kuros ietilpst arī Igaunija un Latvija. No Latvijas likumdošanas viedokļa, darījumi ar šo uzņēmumu ir vienkāršs ASV uzņēmums. Delavēras priekšrocības, kas vienmēr tiek starptautiski uzsvērts, ir tās, ka var ātri reģistrēt uzņēmumu un pilnībā noslēpt amatpersonas. Es esmu sevi atklājis kā šā uzņēmuma pilnvarnieks publiskā valsts reģistrā pirms trīspadsmit gadiem. Es neesmu mēģinājis slēpt savu saikni ar šo uzņēmumu, ka esmu šā uzņēmuma pilnvarotā persona, un tādējādi neesmu izmantojis šo Delavēras uzņēmumu priekšrocību. Tas bija saistīts ar to, ka vienā uzņēmumā notika masīvs reideru uzbrukums. Tā ietvaros bija nelikumīgs tiesneša lēmums saistībā ar līgumu daļu pārdošanai. Varbūt kāds no juristiem atceras tādu Čarliju Šmitu - vienu no odiozākajiem Latvijas tiesnešiem.
Šajos apstākļos šā uzņēmuma kontrolpaketes turētāji uzskatīja par neiespējamu turpināt savu darbošanos un atrada personu, kura ir gatava pakāpeniski pārņemt uzņēmumu, bet to nebija iespējams izdarīt dēļ šā masīvā juridiskā uzbrukuma, kas tika veikts. Tā kā tie bija man ļoti tuvi un pazīstami cilvēki, es iesaistījos šīs situācijas atrisināšanā. Mēs vienojāmies, ka personas, kuras ir gatavas ieiet uzņēmumā, izsniedz kredītu, kas faktiski tiek izņemts šiem kontrolpaketes turētājiem, un atdod pilnvaras - to var redzēt arī uzņēmumu reģistrā. Kad mainījās direktors, 2006. gadā visi uzņēmuma kontrolpaketes turētāji bija atdevuši savas balsstiesības šai personai un pret to tika saņemta šī samaksa. Vēlāk, pēc vairākiem gadiem, pārliecinoties par uzņēmuma situāciju, notika īpašnieku maiņa. Tas iemesls, kādēļ tur vispār parādījās ārzonu uzņēmums, bija tieši tādēļ, lai nodrošinātu darījuma neatgriezeniskumu.
Palīdzēja savējiem
«Piekrītu, ka tas ir rets gadījums, kad šie uzņēmumi tiek izmantoti, nevis lai atmazgātu naudu vai lai izvairītos no nodokļiem; lai tur slēptos, bet vienkārši civiltiesisku strīdu risināšanai. Man kā juristam jāatzīst, ka šādu uzņēmumu izmantošana tiesām nodrošina pilnīgi citu līmeni un iespējas. Ja tas būtu Latvijā dibināts uzņēmums, tas būtu, pirmkārt, ārkārtīgi sarežģīti gan izveidot, gan slēgt šādu uzņēmumu, salīdzinot ar Delavērā reģistrētu uzņēmumu. Otrkārt, civiltiesiskā aizsardzība [Latvijā reģistrētam uzņēmumam] ir nodrošināta daudz zemāka. Līdz ar to līdzekļi, kas tika ieguldīti, nonāca legāliem darījumiem - ar kontrolpaketes turētājiem saistītām personām. Uzdevums, kas man bija, pirmkārt, es biju uzticības persona, kurai uzticējās darījuma puses, par to, ka es nekur nepazudīšu un es šo darījumu veikšu godprātīgi. Otrkārt, es arī ļoti rūpīgi skatījos, lai šie darījumi nenonāk pretrunā ar ieņēmumu dienestu, Finanšu policiju; lai neradītu kādas negatīvas sekas tā dalībniekiem un lai nebūtu negatīvu seku arī valstij. Saprotiet, ka es pirms tam arī biju augsta amatpersona, un, ja es šādu darījumu publiskā reģistrā reģistrēju, es nesagaidīju nākamā dienā ne KNAB, ne Finanšu policiju, ne ieņēmumu dienestu, lai, kā saka, kādas šmuces taisītu. Tas bija juridiski sarežģīts darījums situācijā, kurā es aizsargāju cilvēkus no ārēja uzbrukuma, no ļoti agresīvas situācijas. Jāteic, ka arī vēlākie notikumi šajā uzņēmumā pierādīja to, ka tur nekas slikts neturpinājās. Mana loma bija īsu brīdi. Pēc tam uzņēmums tika slēgts, un tas nav atstājis nekādas negatīvas sekas. Tās darbības, kuras es veicu, no valsts nodokļu viedokļa, kur nu vēl kaut kādas naudas atmazgāšanas, nekāda izvairīšanās no nodokļiem tur nav iespējama. Pats svarīgākais - daļu īpašuma maiņa ir beznodokļu darījums. Nauda, kas tika izmantota darījumā, bija tīra. Bankas to pārvaldīja. Pirmais, ko banka dara, kad tā ierauga naudu, kas ienāk; uzdeva jautājumu, kas tā ir par naudu? Šī nauda nāca no darījumiem ar nekustamiem īpašumiem. Tā bija pēcnodokļu nauda. Tātad to vispār nav jēgas atmazgāt no nodokļiem, tie ir beznodokļu darījumi savā būtībā. Darījuma beigās pamatā bija citu uzņēmumu kapitāla daļu iegādes. Tas ir normāls civiltiesisks, pietiekami sarežģīts darījums, bet arī saprotams no loģiskā viedokļa. Ceru, ka es esmu izskaidrojis to situāciju.»
Nezina, kas bija «pēc»
«Cilvēks, kas ienāca uzņēmumā, ar manu palīdzību varēja cilvēkiem, kuri atteicās no šā uzņēmuma kontrolpaketes, solīdā veidā nogādāt šos resursus, neriskējot ar to, ka tie uz desmit gadiem ieķeras tiesās un tiek uzlikti kaut kādi aresti vai vēl kaut kas. Ja būtu bezkonflikta situācija, tad nekas tāds nebūtu vajadzīgs. Tad tā būtu [kapitāla daļu] pārdošana, un viss. Vienkārši atminēsimies 2005. gadu. Uzņēmums, kuram ir iespaidīgi nekustamie īpašumi - vesels kvartāls Rīgā. Vienā brīdī cilvēki secina, ka tas uzņēmums ir kļuvis interesants ārējam uzbrukumam. Neviens nebija gatavs tajā situācijā šādam pavērsienam. Situācija tiešām bija smaga, un jāteic, ka tas finansiālais iznākums bija pusotras reizes neizdevīgāks, kā tas būtu varbūt normālos apstākļos, cilvēkiem, kurus es pārstāvēju. Savukārt tas, kas ir sarakstīts riņķī apkārt, līdz pat baznīcu šķelšanai Krievijā un vēl viss kaut kas, gribu uzreiz pateikt - neesmu izmeklētājs, mani neinteresē personu ģimenes lietas, viņu kredīti, viņu citas saistības, nekādā sakarā kaut kādi Pareksa kredīti vai vēl nez kādi citi darījumi nav ar tiem cilvēkiem, ar kuriem es esmu tiešā veidā slēdzis darījumus. Nevaru atbildēt, kas bija «pirms» un kas bija «pēc».»
Jāatgādina - Neatkarīgā rakstīja, ka E. Kušnera veiktais darījums deva iespēju veikt citu darījumu ķēdi, kuras rezultātā E. Kušnera šeit raksturotais «cilvēks» palika parādā miljonus Pareksa bankai, kura tika glābta par nodokļu maksātāju naudu.
Sava tiesiskuma izpratne
«Ar tiem cilvēkiem (domāti vai nu E. Kušnera piesauktie «kontrolpaketes turētāji», vai «resursu nogādātāji» kontrolpaketes turētājiem) biju cieši saistīts. Es zināju, ka tas /darījums/ nāks atklātībā, jo tas tika reģistrēts publiskā reģistrā. Nezinu, kādēļ tas tika izvilkts pēc 13 gadiem kā liels noslēpums. Es jau sen biju gatavs uz to, jau kopš pirmās manis ievēlēšanas šeit. Acīmredzot šie iemesli nav saistīti ar cīņu par tīrību valsts pārvaldē, bet gan vienkārši ir vēlme mani nomelnot. Jo es neredzu, ka būtu izdarījis negodprātīgu darbību, aizstāvot cilvēkus. To, ka tas šā brīža kontekstā viss ir aprakstāms ar citiem terminiem un skaidrojams savādāk - nu, piedodiet, es nezinu, kas no šobrīd notiekošā arī būs savādāk traktēts, bet es rīkojos pēc savas taisnīguma un tiesiskuma izpratnes, un es uzskatu, ka no šā viedokļa mana rīcība bija tāda. Ja man būtu bijuši korupcijas ierobežojumi, es tajā brīdī, visticamāk, būtu pametis darbu Latvijas Bankā uz to īso pusgadu un tad atgrieztos, ja mani ņemtu pretī. Tā man bija savā ziņā goda lieta.»
Slēgtā sēde tā arī netika izsludināta, jo deputāti neizrādīja vēlmi noskaidrot nedz E. Kušnera veiktā darījuma detaļas, nedz uzzināt pat to, no kura tieši ļaundara E. Kušners aizstāvējis «kontrolpaketes turētājus». Deputātus interesēja vien E. Kušnera viedoklis par darījuma ētiskajiem aspektiem.
Galīgo lēmumu deputāti solīja pieņemt šonedēļ. Konkrētu nākamās komisijās sēdes datumu viņi atturējās minēt, jo komisijas loceklis Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) esot aizņemts ar demogrāfijas problēmu risināšanu un neesot devis ziņu, kad tikšot galā ar ieplānotājam darbībām.