Rūpniecību glābs ar migrāciju
Ekonomikas ministrijas kārtējais Latvijas rūpniecības glābšanas plāns vakar tika izrotāts ar uzņēmēju organizāciju vadītāju parakstiem.
Pasākums notika zem lozunga «rūpniecības pieaugums par 30% - Memoranda par Latvijas rūpniecības attīstību mērķis». Vakar klajā laistie nodomi visciešāk sakrīt ar to nodomu paketi, ko 2013. gada 13. februārī publiskoja toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Viņa pēctecim Arvilam Ašeradenam vakar nācās atzīt, ka D. Pavļuta mantojumā atstātais dokuments vienkārši gulējis un pārklājies ar putekļiem starp līdzīgiem domrakstiem, kas dažādos laikos tapināti ministrijā.
2013. gada dokuments bija ambiciozāks par tagadējo pēc tāda kritērija, ka par savu galveno kvantitatīvi izmērāmo rādītāju nosauca 20% kā apstrādes rūpniecības īpatsvaru 2020. gada iekšzemes kopproduktā (IKP). 2018. gada aprīlī vairs nav cerību tikt no tagadējiem 12,7% līdz 20% turpmāko pāris gadu laikā. Nesasniedzamā mērķa vietā tiek likts rūpniecības pieauguma temps pašam pret savu tagadējo bāzi un aprēķini, ka tādā gadījumā rūpniecības īpatsvars IKP varētu sasniegt 15%. Vēl gan pastāv arī melnais nākotnes scenārijs, kad rūpniecība sekmīgi sasniedz un pārsniedz 20% no IKP tāpēc, ka IKP sarūk līdz ar tagadējiem notikumiem finanšu sektorā un Krievijas konsekvento politiku nepieļaut tranzītkravu plūsmu uz Latvijas ostām.
2013. gadā izvirzītā mērķa sasniegšana tika pamatota ar solījumiem veikt vairākus pasākumu kompleksus no «darbaspēka pieejamības un prasmju pilnveidošanas» līdz «energoresursu izmaksu ierobežošanai». Par enerģijas cenu ierobežošanu dažādu Latvijas valdību un jo īpaši ekonomikas ministru, tajā skaitā arī D. Pavļuta, izpildījumā liecina tagadējie trači ap elektrības cenas obligātā iepirkuma komponenti (OIK).
D. Pavļuta uzstāšanos Neatkarīgā atreferēja 2013. gada 25. februārī zem virsraksta Visā valstī cilvēki nedzīvos: «Prezentējot plānu, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts izvēlējās neakcentēt jeb ar vārdiem neatkārtot to, kas vārda tiešā nozīmē redzams plāna prezentācijas materiālos. Tās tātad ir izmaiņas valsts iedzīvotāju teritoriālajā izvietojumā. Ja ministrs par tām runātu, plāns būtu izpelnījies daudz lielāku ievērību nekā tagad, kad tas tiek uztverts kā kārtējā variācija par padomju laikā klajā laisto tēzi, ka ekonomikai jābūt ekonomiskai.» Viņa vadībā zīmētās kartes rādīja Latviju kā sastāvošu no atsevišķām apdzīvotām salām, kas sasaistītas ar ceļiem cauri mežiem un laukiem. Šo salu loma tika iedalīta pilsētām, kas bija izpelnījušās rajonu centru godu padomju laiku beigās. Pārējām apdzīvotajām vietām būtu bijis jāatmirst, nesaņemot naudu no Eiropas Savienības palīdzības fondiem 2014.-2020. gada plānošanas periodā. Īstenībā Latvijas teritorijas atbrīvošana no cilvēkiem notiek daudz vienmērīgāk, t.i., cilvēku skaits samazinās arī vairumā no attīstības centru godā celtajām pilsētām.
Tagadējais plāns paredz modificēt 2013. gada plānu divos virzienos. Pirmkārt, runa nav vairs par pāris desmitiem, bet pāris vai mazliet vairāk attīstības centriem ar Valmieru priekšgalā, kur darbaspēka trūkst un kur to vajadzētu piesaistīt no pārējās Latvijas, ceļot tur īres namus. Otrkārt, Latvijai jāievāc ārvalstu imigranti, jo tā taču, pēc Latvijas Pārtikas rūpniecības federācijas padomes priekšsēdētājas Ināras Šures teiktā memoranda parakstīšanas ceremonijā, esot jebkuras attīstītas valsts pazīme. Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents Normunds Bergs apliecināja Latvijas piederību attīstīto valstu grupai ar to, ka pagājušajā gadā Latvijā diplomēti četri jauni fizikas skolotāji, no kuriem skolā strādā viens. Jēga šai pazīmei tāda, ka Latvija atsakās no vardarbības pret bērniem, ja viņiem spiež mācīties dabas zinības. Attīstīto valstu iedzīvotājiem jāmācās nav, jo mūsu vietā rūpniecībā strādās un vispār strādās tikai ieceļotāji.