Ainārs Bambals: Padomju okupācijas sekas nav beigušās

Vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) eksperts, Latvijas PSR VDK darbības zinātniskās izpētes komisijas loceklis Ainārs Bambals pauž Neatkarīgajai savas domas par situāciju valsts vēstures izpētē un čekas maisiem.

- Mūsu valsts simtajā gadā es pirmām kārtām gribētu dzirdēt jūsu domas par to, kā te sokas ar Latvijas vēstures izpēti kopumā, kādā stāvoklī patlaban ir Latvijas vēstures zinātne.

- Domāju, ka Latvijas simtgades gadā nekā priecīga te nav. Vēsturnieki uz simtgades viļņa piedalās dažādos projektos, pilda valsts pasūtījumu. Bet - kas būs pēc tam, kad simtgade beigsies? Pēc manām domām, stāvoklis vēstures zinātnē ir kritisks, jo vēstures zinātnes finansējumu grūti nosaukt pat par niecīgu. Tas ir smieklīgs. Pētnieku atlīdzība ir ap vai zem 300 eiro mēnesī. Un nav arī pētniecības programmas. Vektori ir saistīti ar grantiem. Ja ir lielāki projekti, tad tas ir darbs vairākiem gadiem un tad tur ir kādas naudiņas. Bet - pētniecība notiek arī arhīvos, muzejos, tie izdod gadagrāmatas. LNA izdod žurnālu Latvijas Arhīvi. Bet publikāciju ziņā pētniecība pēckrīzes gados vēl nav atguvusi tādu līmeni, kāds tas bija pirms krīzes.

1998. gadā tika izveidota vēsturnieku komisija pie Valsts prezidenta. Tai bija četri pētniecības virzieni (pirmā padomju okupācija, vācu okupācijas laiks, holokausts un otrā pēckara padomju okupācija), un tad bija arī finansējums. Lai gan tie 200 lati par autorloksni, kas toreiz tika samaksāti pēc deviņu mēnešu pētniecības, bija arī tam laikam niecīga nauda. Kārlis Kangeris tolaik atbrauca no Zviedrijas un brīnījās: ko tad jūs tos deviņus mēnešus ēdat? Viņam kā Rietumu cilvēkam tas bija neizprotami. Viņaprāt - nauda ir vispirms, un tad seko izpēte.

Bet, lai vai kā, komisija aktīvi darbojās, notika konferences, un tika izdoti komisijas raksti. Šobrīd ir 28 sējumi.

Bet - pirms pāris gadiem mainījās izpētes virzieni. Klāt nāca tas, kas saistīts ar Latvijas valsts simtgadi. Latvijas valsts dibināšana, proti - brīvības cīņas, Latvijas valsts tapšana… Bet… krīzes laikā tā doma bija tāda, ka vēsture beidzas kaut kur sešdesmitajos gados. Nevis līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu…

- Šogad vēsturnieku komisijai pie Valsts prezidenta aprit 20 gadi. Bet - vai tad ir izdarīts, kas tika solīts: pētīt divas okupācijas, radīt gala ziņojumu?

- Par gala ziņojumu jums jāprasa vēsturnieku komisijas vadībai. Profesoram Inesim Feldmanim. Es tur darbojos tikai kā piesaistīts pētnieks.

Pēdējos divdesmit gados ar to finansējumu, kāds bijis šai Latvijas vēsturnieku komisijai, nav bijis iespējams noklāt baltos vēstures plankumus. Daudz kas palicis neizpētīts. Tā pati nacionālo partizānu kustība pēc kara, tāpat tas, kas saistīts ar Latvijas brīvības cīnītājiem, disidentiem…

Ir bijuši pat viedokļi, ka pēdējo piecdesmit gadu vēsture vispār nav vēsture, bet politika.

- Tas savādi. Lai arī ar jubilejām saistītās vēsturiskās norises ir svarīgas, tomēr man šķiet, ka pāri tam jāstāv profesionāļu noteiktai, programmatiski aptverošai un atbilstoši finansētai Latvijas vēstures izpētes gaitai. Bet jūs te man rādāt visai fragmentētu ainu. Vai - politiķu ikdienība arī šajā jomā nosaka profesionāļu rīcību?

- Redziet, gadus 25 mums te bija alerģija pret padomju periodu. Par to nerunāja, Latvijas Universitātē nebija lekciju kursu.

- Šo alerģiju var saukt arī par bailēm no sevis pašvērtējuma saistībā ar iepriekšējo režīmu.

- Lai vai kā, bet akadēmiskā līmenī tas netika pētīts. Vienīgā, kas to pētīja, bija profesore Daina Bleiere no Stradiņa universitātes. Viņa vairāk vai mazāk ir pētījusi kompartijas darbību. Bet sistēmiska padomju laika izpēte aktualizējās tikai ar 2014. gadu, ar VDK zinātniskās izpētes komisijas izveidi. Varbūt interese par to padomju laiku arī radās, pateicoties šai čekas komisijai.

- Bet - vai tad tā nav gan vēsturiski, gan futūristiski aktuāla problēma? Proti - vēsturisks, patiess padomju laika novērtējums līdzētu atklāt daudzas kaites, kuras bremzē Latvijas attīstību.

- Atšķirībā no Centrālās un Austrumeiropas, kur ir totalitāro režīmu izpētes institūti (Polijā, Čehijā, Bulgārijā, Rumānijā ir BStU, Stasi Vācijā, Lietuvā ir Genocīda un rezistences izpētes centrs), kuri pēta totalitāro režīmu jau vairāk nekā 20 gadus, Latvijā tādas institūcijas netika izveidotas. Pētniecība īstenojās akadēmisko institūciju līmenī (Latvijas Vēstures institūts, Latvijas augstskolas…). Lokālās vēstures pētījumi ir, bet sistēmiski šis padomju laiks nav pētīts. TSDC to līdz galam nepaveica.

- Tad jāpiekrīt tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka padomju laiks mūsu politikā arvien ir dzīvs.

- Jā, tas nav beidzies. Arī Otrais pasaules karš nav beidzies, Otrā pasaules kara sekas nav beigušās. Padomju okupācijas sekas nav beigušās. Mēs neesam savu vēsturi izgaršojuši. Mēs neesam runājuši par kolaborāciju.

- Vai mūsu sabiedrībā ir notikušas nopietnas diskusijas par kolaborāciju?

- Diskusija notika 2014. gada vasaras nogalē Rīgas mākslas telpā. To organizēja Liāna Langa un Ieva Kalniņa. Piedalījās Ritvars Jansons, es, Valdis Atāls, Rudīte Kalpiņa, arī Egils Levits. Levits akcentēja šai posttotalitārajai sabiedrībai būtiski svarīgo - iezīmēja vairākus soļus: patiesības noskaidrošanu, kur Latvijas gadījumā ietilpst čekas maisu publiskošana; nodarījumu atzīšanu; nodarījumu nožēlošanu no vainīgās personas puses; nodarījumu izpirkšanu, kas nozīmētu kādu pozitīvu rīcību, nevis tikai vārdus nodarījumu izpirkšanai; piedošanu no upuru puses, respektējot arī upuru tiesības nepiedot; visbeidzot izlīgšanu, ja notikusi piedošana. Lai mēs varētu dzīvot, kā saka, tālāk. Bet - komunisma sekas mēs neesam pārvarējuši. Liela daļa kā bija, tā ir palikuši homo sovjeticus.

- Atkārtošos - ir fragmentāras, jubileju vajadzības. Bet kāpēc nav (ir?) izveidota stabila un prognozējama vēstures nozares finansējuma sistēma? Pat pēc vēsturnieku kongresa (2011.) nozarē arvien valda samērā liela skepse vai, kā bijis rakstīts, «nomācoša un bezcerīga atmosfēra».

- Es šo kongresu ļoti labi atceros. Jaunās paaudzes vēsturnieki tur mēģināja iezīmēt kādus jaunus pētāmus akcentus… Bet pārsvarā pētnieki runāja par savām tēmām. Domāju, ka Latvijas vēsturē ir daudzas vēl pētāmas lietas… Mums nav viduslaiku pētnieku. Jaunie nelabprāt dodas šajā virzienā, jo varbūt vajag zināt latīņu valodu, viduslejasvācu valodu… Bet fakultātē latīņu valodu lasa vien iepazīšanās līmenī… Mums viduslaiku izpētē šobrīd ir vakuums. Ilgvars Misāns LU Vēstures fakultātē mēģina kurbulēt šos procesus, arī manas bijušās kolēģes Margarita Barzdeviča, Mārīte Jakovļeva, Andris Levāns, Gustavs Strenga skatās uz to pusi. Bet - šo speciālistu mums ir maz. Mums faktiski šobrīd nav Krievijas impērijas vēstures pētnieku. Anita Čerpinska, kura rakstīja disertāciju par 1812. gada karu, patiesībā ir vienīgā, kas pētījusi cariskās Krievijas laiku. Turklāt, lai šo un arī padomju laiku pētītu, ir jāzina krievu valoda, bet jaunie pētnieki to neprot.

- Vai mūsu runātā kontekstā ir kādas lietas, norises, kas Latvijas vēstures pētniecībā tiek «slaucītas zem paklāja»?

- Domāju, ka bijis liels spiediens, lai mēs nepētītu tieši čekas (pašu čekistu, kompartijas nomenklatūras darbinieku) tēmas. Gada nogalē bija uzbrauciens no Datu valsts inspekcijas par šo nomenklatūras darbinieku datu atspoguļošanu saistībā ar personu datu aizsardzību. Mēs uzskatām, ka tas ir klajš uzbrauciens zinātniski pētnieciskajai brīvībai.

- Es teiktu rupjāk - neatkarīgas valsts vara piesedz bijušā režīma pakaļu. Un to, ko jūs saucat par pētniecisku procesu, es gribētu redzēt arī kā atklātībā pastāvošu attīrīšanās procesu.

- Vēl kategoriskāk to varētu saukt par cenzūru šodienas apstākļos. Šobrīd mēs to čekas komisijā izjūtam. Mūs mētāja no ministrijas uz ministriju. No Izglītības uz Tieslietu, tad atkal - uz Izglītības pie LU… Vairāk nekā gadu nepiešķīra finansējumu. Tas ir klajš spiediens. Un - ne jau pētnieku vainas dēļ. Šos jautājumus lēma politiķi un ierēdņi.

- Mana attieksme te ir viennozīmīga - VDK dokumentācijai, tāpat čekas maisu saturam sen bija jābūt publiski pieejamiem visā pilnībā. Tad tā kļūtu vēstures, bet ne nākotnes tēma ar visām zemiskām šodienas manipulācijām u.tml. Ciktāl un cik būtiski, jūsuprāt, šī tēma ir apjēgta? Komisija taču tika radīta, lai no juridiskā, vēsturiskā un tiesiskā viedokļa pētītu, kādu iespaidu VDK atstāja uz Latvijas iedzīvotājiem.

- Visi runā - čekas maisi, čekas maisi… Bet - ne jau tikai čeka un čekas maisi. Visa iniciators un vadītājs bija Latvijas Komunistiskā partija. Pavēles gan nāca no Maskavas.

Čeka bija izpildītāja.

Ko es gribu teikt? 1991. gadā pēc augusta puča šo VDK jeb čekas mantojumu (es runāju par dokumentiem) pārņēma Latvijas Valsts arhīvs. Tie bija milzīgi dokumentu kompleksi: VDK krimināllietas (53 000), filtrācijas lietas (58 000) un citi. Otrs - čekas maisus pārņēma Augstākā Padome, tās izveidotās komisijas (vēlāk izveidoja TSDC) un tām atdeva šos maisus. Savukārt Iekšlietu ministrija pārņēma VDK vispārējo bibliotēku ar gandrīz 9000 glabājamām vienībām, PSRS un LPSR VDK pavēles. TSDC glabājas tikai šo pavēļu kopijas. VDK mantība tika sadalīta starp vairākām institūcijām.

- Ar kādu nolūku? Jo iznāk, ka nevienam no jums nav iespējas aptvert informāciju iespējamā pilnībā.

- Tieši tā. Bet - es nezinu, vai tas bija nolūks. Taču starptautiskajā arhīvu praksē pastāv atzīts provenances princips, ka vienas institūcijas (fondraža) radīti dokumenti pēc to izcelsmes glabājas vienkopus. Tas tika pārkāpts. Otrs - 1991. gada Likums par arhīviem neparedzēja, ka Valsts arhīvam ir jāņem speciālo institūciju dokumenti. Ministrijām bija tiesības glabāt šos dokumentus pēc saviem ieskatiem. Treškārt, domāju, ka 1991. gadā Augstākās Padomes deputāti bija gana neizglītoti, lai izprastu būtību - šie dokumenti ir jāņem veselumā.

Notika sarunas, tika veidotas komisijas… Tika izveidota Viļa Selecka komisija, kas lielā mērā pārņēma Latvijas kompartijas, Marksismaļeņinisma arhīva dokumentus. Kompartijas arhīvu praktiski pārņēma pilnībā. Iztrūkst Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas dokumenti par pēdējiem gadiem. Kur tie palika, jāprasa Alfrēdam Rubikam un Tatjanai Ždanokai.

- Ko īsti, kādu VDK dokumentu apjomu aizveda uz Maskavu?

- Tas nav zināms. Jo komisijā šodien, pēc 28 gadiem, varam teikt, ka politiķi izdarīja muļķību. Viņi nepieprasīja VDK vadībai, Johansonam VDK galveno inventāra grāmatu. Un būtībā jau toreiz vajadzēja veikt totālo auditu. Vajadzēja nozīmogot visas VDK telpas. Tika runāts, ka mūsējie daudz izdarījuši. Ne velna viņi nav izdarījuši. Un - veselus astoņus mēnešus čekisti turpināja iet uz darbu.

Mēs šobrīd runājam par tiem dokumentiem, kuri atradās 10. jeb arhīvu daļas rīcībā. Bet katrā kabinetā, katrā struktūrvienībā bija vēl slepenās lietvedības lietas, operatīvās lietas. Un šie čekisti varēja mierīgi, netraucēti šiverēties ar to, kas glabājās viņu seifos un dzelzs skapjos. Tā bija tā laika nolaidība. Tā laika varoņiem nav ar ko lepoties.

Piemēram, Lietuvā bija līdzīgi, čekisti nāca uz darbu un ar žiletēm izgrieza no lietas aģentu vārdus. Ja paņemam kādu šo lietu aiz vākiem un papurinām, tad laukā lido driskas. Šādā veidā tika izgraizītas 5000 lietas.

- Vai komisija tiešām beigs darbu 31. maijā?

- Komisijai ir dots mandāts - 31. maijs. Bet - vai tā beigs darbu, kā tā transformēsies…

- Bet - darbs taču nav izdarīts…

- To nav iespējams izdarīt. Jūs saprotiet - tas pats Stasi 25 gadus ar milzīgu štatu - 1600 cilvēku - pēta, kas atrodams Austrumvācijas arhīvos. Polija pēta tikpat ilgi. Lietuvā Genocīda un rezistences centrs vairāk nekā 20 gadus pēta Lietuvas Īpašā jeb sevišķā arhīva dokumentus. VDK un kompartijas dokumentu apjomu trijos gados izpētīt nav iespējams.

- Bet vai tad tas nebija pašsaprotams jau tad, kad radās komisija?

- Es 2014. gada pavasarī piedalījos visās Saeimas juridiskās komisijas sēdēs. Pēdējā sēdē aprīlī bija diskusija. Valdis Zatlers ieteica pagarināt komisijai mandātu vēl uz pieciem gadiem, Kārlis Seržants tāpat… Bet Ilma Čepāne sita dūri galdā un teica: trīs gadi! Līdz Latvijas simtgadei mums šī problēma ir jāatrisina. Tādas toreiz bija runas.

Pieņemot 14. maijā grozījumus šajā VDK likumā, Saeima pati sevi iedzina stūrī. Viņiem būs jāizlemj. Mūsu komisija acīmredzot sniegs rekomendācijas valdībai - kas būtu jādara tālāk. Domāju, ka viena no rekomendācijām būs - pētniecības darbs jāturpina. Kādā formātā tas risināsies, man šobrīd ir grūti pateikt. Otra atziņa, kas nenoliedzami izkristalizējusies - visi dokumenti tomēr ir jānodod Latvijas Nacionālajam arhīvam. Jo, saskaņā ar Arhīvu likumu, tie visi ir nacionālais dokumentārais mantojums. Un tikai tad, ja šie dokumenti ir vienkopus, tos var pilnvērtīgi pētīt.

- Taču, neraugoties uz dažāda rakstura šķēršļiem, komisija tomēr ir diezgan daudz izdarījusi.

- Protams! Četri biezi sējumi… Un ir vēl daudz nepublicētu pētījumu. Es domāju, ka Kārlis Kangeris gala ziņojumā minēs, cik kilogramu, tēlaini sakot, ir uzrakstīts un izpētīts. Bet - nenoliedzami ir tas, ka dokumentiem jāatrodas vienkopus. Taču - datu bāze Delta ir nodota Kinofotodokumentu arhīvam. Bet tie pētnieki, kuri strādā TSDC vai SAB telpās, nevar salīdzināt, teiksim, krimināllietas, kuras atrodas šeit, Skandu ielā 14, un tās, kuras izkliedētas glabātavās Rīgā.

- Un tomēr - kāpēc joprojām vajadzīga «politiska izšķiršanās» par čekas maisu, bijušā režīma dokumentu publicēšanu?

- Man ir savs subjektīvs viedoklis. Strādājot komisijā, šīs aģentu lietas, kartītes visu šo gadu garumā ir bijis politiskās šantāžas instruments.

- Arī es to turu par galveno iemeslu.

- Tas ir galvenais, lai zināmus cilvēkus nelaistu pie siles, nelaistu deputātos, spētu uz viņiem iedarboties, manipulēt ar viņiem. Zināmas ap 400 sadarbības fakta lietas, bet tikai padsmit cilvēki ir atzinušies šajā sadarbības faktā. Bet tie, kuru rīcībā ir šī sensitīvā informācija, arī kontrolē politisko vidi Latvijā. Rezultātā esam tur, kur esam. Otrkārt, šīs lietas ir jānodod arhīvā pētniekiem, lai pētniecībai tās būtu pieejamas. Bet tūlīt, 25. maijā, stāsies spēkā Eiropas Personu datu aizsardzības regula ar visām no tā izrietošajām realitātēm. Tas ir ļoti aktuāls jautājums. Eiropas regulas 153. atrunā minēts, ka šos personu datus drīkst izmantot pētnieciskiem, publicistiskiem, beletristiskiem mērķiem, bet sīkāka jautājumu izlemšana atstāta nacionālajai likumdošanai. Šobrīd Saeimā pirmajā lasījumā ir iestrēdzis Personu datu apstrādes likums. Ko darīs deputāti, kad pienāks 25. maijs? Jo likumu līdz tam brīdim diez vai pieņems.

- Kas jūs kā pētnieku neapmierina piedāvātajā šī likuma redakcijā?

- Jā, treškārt. Par to nerunā vai runā negribīgi. Bet valsts iestādes jau labu laiku ir izveidojušas atsevišķas štata vienības, kas šos personu datus, tā sacīt, kontrolē. Valstī šis process tiek kontrolēts. Datu valsts inspekcija šo procesu uzrauga. Bet - ja čekas maisi pēc laika nonāks Nacionālajā arhīvā, tad mums šo sensitīvo datu apriti, piemēram, VDK krimināllietās esošo, jau regulē Arhīvu likums.

Un, ceturtkārt, mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka uz padomju laika dokumentiem, neesošas valsts dokumentiem šī Eiropas datu aizsardzības regula nedrīkstētu tikt attiecināta. Protams, birokrāti varētu man nepiekrist. Bet - šiem dokumentiem jābūt vienkopus, brīvi pieejamiem un pētāmiem. Un tālāk jau lai pētnieki paši atbild par šīs sensitīvās informācijas atklāšanas rezultātiem. Ko viņi publicē, ko ne - atbilstoši mūsu likumdošanai viņi nes pilnu atbildību par to, kā viņi izmanto šo informāciju.