Zvērinātais advokāts Linards Muciņš pievēršas čekas noziegumu pētniecībai
 
©Rūta Kalmuka/F64

Kremļa meli un izlocīšanās saistībā ar bijušā Krievijas dubultaģenta Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumu Lielbritānijā – tie ir tikai dabiski Krievijas diplomātiskās valodas izpaudumi, kas mūsdienās neizceļas ar pārlieku smalkumu un pieklājību. Daudz filigrānāka valoda bija britu sūtņa Maskavā Staforda Kripsa un PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova rakstiskajā dialogā 1941. gadā – dažas dienas pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Molotova meli ir smalki kā itāļu baroka mežģīnes – atšķirībā no šodienas Kremļa melu zirgadeķa raupjuma.

Runa ir par daudziem tūkstošiem Ukrainā, konkrēti Ļvovā, nogalināto bijušās Polijas pilsoņu - poļu, ukraiņu u.c. ieslodzīto, kurus pēc vācu iebrukuma čekisti nevēlējās vest līdzi uz austrumiem. Lai būtu mazāk rūpju, izeja bija viena un vienkārša: ieslodzītos nošaut. Līdzīgi zvērību akti notika arī Baltkrievijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Bet konkrētā vēstuļu apmaiņa bija par tēmu: Ļvova.

Lūk, ko 11. jūlijā rakstīja Kripss: «Dārgais Molotova kungs! Esmu saņēmis informāciju, saskaņā ar kuru Polijā un Anglijā klīst nopietnas baumas par to, ka, atkāpjoties krievu armijas daļām no Ļvovas, ļoti lielu skaitu poļu politisko gūstekņu, kas it kā atradušies cietumā «Brigitka», nošāvuši krievi, turklāt nošauto vidū bijis daudz Polijas dzīvē pazīstamu cilvēku. Es zinu, ka Jūs varat iedomāties, cik lielu ļaunumu šīs baumas var radīt simpātijām, kuras eksistē starp poļiem un jūsu tautu. Es gribētu praktiski kaut ko darīt, lai apgāztu šīs baumas gan Polijā, gan Londonā. Vai Jūs nebūtu tik laipns un nepiegādātu man nepieciešamos materiālus, iespējams, informācijas veidā - par to, kas notika ar gūstekņiem, kuri atradās šajā cietumā, ja viņi vispār tur bija. Vai arī Jūs atradīsiet kādu praktiskāku veidu pietiekamam atsaukuma pamatam, lai uzreiz sagrautu šīs naidīgās propagandas kaitīgo ietekmi. Patiesi Jūsu - Stafords Kripss.»

Nākamajā dienā Molotovs atbildēja: «Dārgais Kripsa kungs! Sakarā ar informāciju, kas saņemta no Jums (..), paziņoju, ka šīm baumām nav nekāda pamata un tās ir skaidri provokatīvas. Ļvovas cietumos, tostarp cietumā «Brigitka», padomju varas aiziešanas brīdī patiešām atradās kāda daļa ieslodzīto, un starp viņiem ne vairāk kā 150 poļu. Viņi tur bija palikuši tāpēc, ka toreizējos apstākļos nebija nekādu iespēju izvest viņus no cietuma bez draudiem dzīvībai. Bet, kā liecināja speciāla pārbaude, ko veica kompetentas padomju iestādes, neviens ieslodzītais netika pakļauts nedz represijām, nedz netaisnīgai attieksmei. Nav gan izslēgts, ka ar šiem ieslodzītajiem izrēķinājās vācieši, kuri tagad mēģina slēpt savu noziegumu un izplatīt provokatīvas baumas par padomu varas pārstāvjiem. Esmu pārliecināts, ka Jūs man piekritīsiet: kopš Ļvovas pāriešanas vācu rokās padomju varas pārstāvji nevar būt atbildīgi par Ļvovā palikušajiem ieslodzītajiem. Šī atbildība pilnībā jāpārliek uz vācu varas pārstāvjiem. Tieši tāpat esmu pārliecināts, ka Jūs no savas puses atradīsiet nepieciešamās iespējas, lai atmaskotu šos nelietīgos apmelojumus, kas nav nekas cits kā viens no naidīgās vācu fašistiskās propagandas veidiem, par kuru Jūs runājat man adresētajā vēstulē. Ar patiesu cieņu - Vjačeslavs Molotovs.»

Šodien - saruna ar Linardu Muciņu, zvērinātu advokātu un VDK dokumentu izpētes komisijas locekli: par melu anatomiju, par čekistu zvērībām, kuras viņi slēpa melos gan toreiz, gan tagad. Tā kā tuvojas 9. maijs, «uzvaras svētki», ir īstā vieta un laiks atgādināt par okupantu izdarībām, kuru «varonīgais» nimbs neizzudīs nekad.

- Jūs esat pētījis ieslodzīto nošaušanu kara sākumā Liepājas čekas mājā, kas tika dēvēta par «zilo brīnumu». Tādas pašas nošaušanas notika Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē, kā arī Lietuvā, Igaunijā un - kā noskaidrots - arī Ukrainā - Ļvovā un citur.

- Jā. Bet mēs Latvijā neesam redzējuši pavēles par nošaušanu, savukārt ukraiņi ir atslepenojuši savus arhīvus, pētnieki tos var izmantot par velti, viņi var fotografēt, ko vien vēlas. Kara tribunāli sodīja cilvēkus ar nāvi 1937./38./39. gadā, bija arī «troikas» - vietējās un centrālā «troika». Tribunāls skaitījās kā tiesa, bet to par tiesu nevarēja uzskatīt: nekādu liecinieku nav, desmit minūtēs lietu «izskata» un uzraksta uz dokumenta «rasstreļaķ» (nošaut - krievu val.). Tribunālā cilvēks vismaz fiziski atradās šīs «tiesas» priekšā, savukārt «troikas» tikai izskatīja papīrus, uzspieda zīmogu un uzšņāpa - «nāvessods», ko izpildīja uzreiz. Paralēli tam visam eksistēja arī kaut kas vēl absurdāks: Staļins parakstīja nāves spriedumus katru dienu kādiem divsimt cilvēkiem - veseliem sarakstiem.

- Un kas parakstīja nāves spriedumus vietējiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kuri atradās Liepājas «zilajā brīnumā»?

- Mums nav iespēju dabūt šos dokumentus - čekas arhīvi ir slēgti. Bet es esmu novadpētnieks, es varu kaut ko izlasīt vecās avīzēs, es aizeju uz kapiem, es varu kapu grāmatas izpētīt. Tie 99 cilvēki, kas, Vācijas uzbrukumam sākoties, tika nošauti un aprakti Rīgas Centrālcietumā, tie astoņpadsmit, kurus nošāva Liepājā, tika sagūstīti uz ielām 1941. gada 23., 24., 25. jūnijā. Vienam sagūstītajam viņa «krimināllietā» ir teikums: «Signalizēja vācu lidmašīnām.» Bet viņš stāvēja pie loga un pīpēja, viņš nebija aptumšojis logu. Kāds cits «signalizēja» ar ugunskuriem. Bet 23. jūnijā cilvēki svinēja Jāņus! Viss bija ļoti vienkārši: nevajadzēja ne «troikas», ne kara tribunālus: izveda no kameras un nošāva. Vai arī turpat kamerā nošāva. Kad krievi atkāpās, cietumu dokumentāciju viņi centās sadedzināt. Maskavā gan ir kārtība: visi nošautie ir reģistrēti. Bet šie dokumenti ir pilnīgi slepeni.

- Vismaz 1941. gada 22. jūnijā vajadzēja kaut kādai pavēlei atnākt uz Latviju: sākās taču uzbrukums Padomju Savienībai, un krievu okupētajai Latvijai taču vajadzēja norādījumus, ko darīt...

- Jā, bija dekrēts par karastāvokli konkrētos PSRS reģionos, tajā pašā dienā Maskavas čeka pavēlēja nošaut visus, kam piespriests nāvessods. Latvijā ir vairāki cilvēki, kuriem 1941. gada pirmajā pusē bija piespriests nāvessods, viņi tika nošauti 22. jūnijā, Ļvovā tādu bija 108. 23. jūnijā tika atsūtīta pavēle: visus cietumus evakuēt! Kārtība jau ir zināma: visi jāsakrāmē vagonos. Un tad 25. jūnijā atnāca ziņa: austrumos visi cietumi ir pārpildīti. Loģiski: visvienkāršāk taču ir nošaut, jo «cietumi pārpildīti».

No Linarda Muciņa pētījuma: «Daudzdzīvokļu namā Republikas ielā 19 pēc tam, kad Latvijā 1940. gadā bija ienākusi okupantu armija, tika izvietota Liepājas pilsētas milicijas nodaļa un šī nama pagrabā tika iekārtotas kameras, kur ieslodzīt arestētās personas. Kas tur notika, liepājnieki nezināja. Plašākai sabiedrībai šī nama pagraba durvis atvērās 1941. gada 29. jūnijā. Pieci cilvēki pa tām iznāca kā dzīvi asinsdzīru liecinieki. Astoņpadsmit nošauto cilvēku, kuru līķus atrada milicijas pagraba kamerās, personību noskaidrošanā piedalījās liels skaits liepājnieku. (..) Ir noskaidrota lielākā daļa 1941. gada 27. jūnijā milicijas pagrabā noslepkavoto personības un viņu noslepkavošanas apstākļi, kā arī tiešie slepkavas. (..) Viens no pieciem dzīvi palikušiem upuriem (..) bija Ādolfs Dzintarnieks: «(..) mūs no lielās kameras veda ārā pa vienam uz citu mazāku kameru, kur atradās sievietes. (..) kameru durvīs parādījās miliču sejas. Izsauca manu vārdu. Izejot no kameras, man lika iet atpakaļ lielajā kamerā, kur pie sienas ieraudzīju divus miličus ar pistolēm rokās. Kad atskanēja divi uz mani mērķēti pistoles šāvieni, pakritu un paliku guļot. Šauts tika ar naganiem. Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, starp kurām bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. Pēc tam vēl otru reizi miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru, un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. Manīju, ka kāda lode man iestrēgst gurnā. Tad kameras durvis tika noslēgtas un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur skanēja sieviešu izmisuma kliedzieni.»

- Par padomju čekistu un miliču eksekūcijām atskaņas - kā redzams no britu sūtņa Kripsa vēstules - bija dzirdamas arī Lielbritānijā. Molotovs atbildē meloja, īpaši nemulsdams. Redzat kādas paralēles ar šodienu?

- Molotovs diplomātiskajās aprindās savulaik tika dēvēts par «dzelzs pakaļu». Viņš apgalvoja, ka padomju vara nav vainīga, bet ka vainīgi vācieši vai vēl nezin kas. Tieši tāpat atbild tagadējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, noliegdams jebkādu Krievijas sakaru ar dubultaģenta Skripaļa un viņa meitas indēšanu, vienlaikus pieļaudams dažādas versijas: varbūt tā inde taisīta Uzbekijā, varbūt turpat Anglijā... Varētu pieminēt arī «ukrainskij sļed». Izskatās, viņi melos vienmēr.

- Jūs pieminējāt Ļvovu, kur 1941. gadā cietumos arī tika nogalināti cilvēki.

- Jā, un tur bija četri cietumi. Vienu no tiem, kas atradās kādus 30 kilometrus no pilsētas, cietuma uzraugi pameta un laidās prom. Vācieši Ļvovai tomēr tajā laikā nepietuvojās, un kādi 200 cietumnieki izbēga. Cietuma uzraugi atgriezās un tur nošāva kādus 100 cietumniekus, kuri nebija varējuši izbēgt. Uz 25. jūniju Ļvovā bija pasūtīti vagoni, lai izvestu pārpalikušos ieslodzītos. Kad biju Ukrainā, tiku klāt čekas arhīviem un uzzināju daudz ko par 1939. gada okupācijas norisi Rietumkrainā. Secināju, ka Maskava visās okupējamajās valstīs rīkojusies pēc viena parauga.

No Linarda Muciņa pētījuma: «Vācu karaspēkam ieņemot Ļvovu, atklājās asins stindzinošas ainas. Saskaņā ar Vācijas armijas amatpersonu ziņojumiem, daļa nošauto ieslodzīto, tajā skaitā vācu karagūstekņi, bija sekli aprakti cietumu teritorijā, daļa pamesti neaprakti, daļa pamesti nošauti cietumu kamerās, upuri pirms nogalināšanas bija nežēlīgi spīdzināti un sakropļoti. Arī attiecībā uz Ļvovā nošautajiem, līdzīgi kā jebkurā PSRS rietumu reģiona cietumā un milicijas un čekas pagrabos un citur nošautajiem, vainu par nošaušanu komunistu un čekistu propaganda centās un joprojām cenšas pāradresēt Vācijas okupācijas karaspēkam un nacistu okupācijas institūcijām. PSRS valsts, partijas un čekistu propagandas politika visā valstī apzināti un mākslīgi tika veidota tā, ka tā vietā, lai runātu par komunistu un čekistu pastrādātām slepkavībām, tūlīt uzmanības novēršanai tika piesaukti vācu okupācijas laikā pastrādātie nacistu noziegumi.

Tālākā diskusijā, kā visur PSRS, kur bija pastrādātas čekistu zvērības, lai novirzītu uzmanību no šiem genocīda noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tiem tiek mēģināts piekabināt «žīdu jautājumu», ar tendenci monopolizēt to. Šādi paņēmieni viennozīmīgi norāda uz čekistu āža kāju viņu algoto «vēsturnieku» un «pētnieku» darbos.»

- Padomju okupanti ne tikai rīkojās pēc viena parauga, bet arī meloja pēc vieniem un tiem pašiem priekšrakstiem: meli bija arī par Katiņā nošautajiem poļu virsniekiem - tos esot nomaitājuši vācieši. Tikai pēc tam, kad 1990. gadā krievus ar pierādījumiem piespieda pie sienas, viņi beidzot atzina, ka poļus nošāvuši padomju čekisti...

- Joprojām dažādi krievu «vēsturnieki» apgalvo, ka tās ir falsifikācijas, Aleksandrs Djukovs savulaik pat izteicās, ka viņā esot vēlme nogalināt filmas Padomju stāsts režisoru Edvīnu Šnori, kas savā filmā stāstīja arī par poļiem, kurus krievi nogalināja Katiņā. Savukārt armijas politorgāni un čekisti pēc Rietumukrainas parauga ražoja ziņojumus par «darbaļaužu sajūsmu», padomju karaspēkam ienākot Baltijas valstīs 1940. gadā. Muļķu, protams, netrūka nevienā valstī, bet tik bezdievīgi melot, ka visi bijuši sajūsmā par sarkanarmijas ienākšanu - tas nu ir par daudz.

No Linarda Muciņa pētījuma: «Visplašāko publicitāti ieguvusi Katiņas lieta par sagūstīto Polijas virsnieku un citu poļu ieslodzīto nošaušanu Katiņas mežā un citās vietās. Lēmumu, pamatojoties uz PSRS iekšlietu tautas komisāra Berijas vēstuli politbirojam, par minēto 25 700 personu lietu «izskatīšanu sevišķā kārtībā, piemērojot viņiem augstāko soda mēru - nošaušanu», taisīja VK(b)P CK politbirojs, lemjot par lietu «izskatīšanu sevišķā kārtībā, piemērojot viņiem augstāko soda mēru - nošaušanu», «bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības celšanas, lēmuma par izmeklēšanas izbeigšanu un apsūdzības raksta izsniegšanas» (..).

Komunistiskās partijas un PSRS VDK orgāniem 1959. gadā izpētot šo pašu sastrādāto lietu, tika noskaidrots un rakstiski apliecināts, ka «pēc speciālas troikas [?] lēmumiem 21 857 personas tika likvidētas operācijas gaitā, pamatojoties uz 1940. gada 5. marta PSKP CK lēmumu» - 4421 cilvēks Katiņas mežā (Smoļenskas apgabalā), Starobeļskas nometnē Harkovas tuvumā - 3820 cilvēki, Ostaškovas nometnē (Kaļiņinas apgabalā) - 6311 cilvēki, bet 7305 cilvēki tika nošauti citās nometnēs un cietumos UPSR un BPSR. Par šīm lietām nekādas izziņas nevienam radiniekam netika un netiek izsniegtas, lietas nepieejami glabājas PSRS VDK arhīvā, atsevišķā, nevienam nepieejamā, slēgtā un apzīmogotā telpā. Minēto karagūstekņu likteņa izlemšana notika, balstoties nevis uz krimināllietām, bet uz «1939. gadā ieviestām karagūstekņu uzskaites lietām». (..) Katiņas lietā PSRS ne tikai gadu desmitiem meloja, pasaulei acīs skatīdamās, bet nodarbojās arī ar pierādījumu viltošanu, mēģināja ar viltotiem pierādījumiem uzstāties Nirnbergas procesā un tādējādi līdz pat šai dienai uztur šaubas par šī tiesas procesa objektivitāti un tās sprieduma pamatotību. Analogu pozīciju savā krimināllietā apsūdzībā par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci ieņēma bijušais LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisārs un ministrs Noviks, kurš, nopratināts kā apsūdzētais, apgalvoja, ka ieslodzītos Latvijas cietumos un milicijas un čekas pagrabos, un citur nošāvuši vācieši.