Ar sadarbošanos maskē novadu apvienošanas veco ideju
Pašvaldības ar lielu atsaucību uztvērušas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas rosinājumu vairāk un labāk sadarboties savā starpā. Taču piespiedu apvienošana, ko slēpj šī ideja, lielai daļai joprojām nav pieņemama. Un gaidāmās vēlēšanas ir pietiekams politisks arguments, lai reformu kārtējo reizi atliktu.
Latvijas Administratīvi teritoriālā reforma tika pabeigta 2009. gadā. No 26 rajonu un 522 vietējām pašvaldībām tika izveidotas 118 pašvaldības: 9 republikas pilsētu un 109 novadu pašvaldības. Sadrumstalotība saglabājās, un atbildīgā ministrija ar uzstājīgu regularitāti piedāvā apvienošanos brīvprātīgā piespiedu kārtā, saucot to gan par iepriekšējās reformas turpinājumu, gan otrā līmeņa pašvaldību - apriņķu veidošanu, gan pašvaldību sadarbības teritoriju - administratīvo teritoriju grupas veidošanu. Nosaukumi dažādi, bet saturs tas pats vecais - mazas pašvaldības pievienot lielākām.
Pret nomales efektu
Ministrijas sapņu kartē iezīmētas 29 pašvaldības - faktiski tie paši padomju laiku rajoni, kuru centriem piekabināti apkārtējie novadi. Taču ideju par Latvijas sadalīšanu aptuveni vienāda izmēra gabalos neatbalsta aptuveni puse pašvaldību. Kāpēc tā, skaidro Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis:
«Sadarboties, tas ir ļoti labi, bet apvienošanos nevajag, jo veidojas nomales efekts.» Mazu pašvaldību pievienojot lielai, ir visai liela iespēja, ka nauda koncentrējas lielajā tāpat kā līdz šim, taču mazajam miestam ir atņemta iespēja patstāvīgi saimniekot. Tieši tāds bija iemesls, kādēļ drīz pēc piespiedu apvienošanas cīņu par laulības šķiršanu no Rojas sāka Mērsraga novads. Un izdevās. Toreizējais novada līderis deputāts Lauris Karlsons spriež, ka Mērsragu varētu kaut vai Parīzei pievienot, bet situāciju uz vietas tas nemainītu. Viņaprāt, ir svarīgi saglabāt cilvēkiem iespēju uz vietas lemt par savām mājām.
Kartes nebūs
Pastāv arī citāds viedoklis. Piemēram, Valka labprāt ar kādu citu pašvaldību apvienotos, lai audzētu iedzīvotāju skaitu. Tad ir brīvākas rokas, lai iesaistītos dažādos projektos un piesaistītu naudu. Taču, kā stāsta vicemērs Viesturs Zariņš, Strenči tiecas uz Valmieru, Ape uz Smilteni, Rūjiena biedrojas ar Naukšēniem, un tā nu Valkai paliek divvientulība ar igauņu Valgu. Bet ar citu valsti naudas lietas kārtot esot ļoti sarežģīti. Tātad vismaz pagaidām par ko jaunu neviens nespēj vai negrib vienoties.
Nedēļas beigās ministrija kopā ar Pašvaldību savienību varētu paziņot, kā iecere par sadarbības teritorijām virzāma tālāk. Taču jau tagad skaidrs, ka nekādas kartes tās pielikumā nebūs. Māris Pūķis secina, ka VARAM patiesībā mēģinājusi iesmērēt prototipu jaunam administratīvam dalījumam, tikai neatzīstas. Netieši to apliecina pārējo ministriju neieinteresētība. Pašvaldību savienība visām nosūtījusi jautājumu, kā tās plāno sadarboties sadarbības teritoriju ietvaros, bet tās neatsaucās. Tātad speciāli neko neplāno.
Pašvaldības jau māk sadarboties
Pašvaldības jau šobrīd veiksmīgi īsteno dažādus sadarbības projektus, dažādus modeļus, un speciāla karte ar iezīmētām sadarbības teritorijām tām nemaz neesot nepieciešama. Piemēram, jau pieminētā Valka Strenčiem sniedz būvvaldes pakalpojumus. Ja gadā tur uzbūvē vien dažas mājas, atsevišķu iestādi uzturēt nav rentabli. Un šāda sadarbība patiešām ir veicināma. Vienas pašvaldības iestāde var strādāt vēl vairāku citu pašvaldību uzdevumā. Vai arī iestāde var būt kopīgi dibināta. Vairākiem maziem novadiem varētu būt pat kopīga administrācija. Taču naudas makiem tāpat jāpaliek katram savam, lai neveidotos nomales efekts. Pretējā gadījumā Latvija var saskarties ar līdzīgu depopulācijas vilni kā pēc iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas.
Formāli uzdevums no jauna kurbulēt administratīvi teritoriālo reformu VARAM ir noteikts Nacionālās attīstības plānā un vēl vairākos Ministru kabineta dokumentos. Taču saprātīgs skaidrojums, kādēļ tas patiešām tiek darīts, ja nevienam, pat ieskaitot premjera partiju, tas nešķiet vajadzīgs, pagaidām nav iegūstams.