Bērnu slimnīcas ārstu reanimatologu komanda aicina ikvienu Latvijas iedzīvotāju apdomāt un ar savu ģimeni pārrunāt, kāds ir jūsu viedoklis, vai jūs piekristu nāves gadījumā ziedot orgānus, kā arī iztēloties, kā tas ir būt situācijā, kad pašam ļoti nepieciešama kāda orgāna transplantācija. «Svarīgi, lai mums katram būtu pārdomāts viedoklis un darīt to zināmu savam tuvākajam,» saka Bērnu slimnīcas virsārsts, anesteziologs – reanimatologs Vilnis Grīnbergs.
Tieslietu ministrijā strādā darba grupa, lai sagatavotu grozījumus likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā, lai skaidrāk definētu donoru, tuvinieku, mediķu tiesības un izveidotu visām iesaistītajām pusēm skaidru kārtību, tiesības situācijās, kuras saistītas ar orgānu ziedošanu. Arī Saeimā pagājušajā nedēļā noritēja deputātu, Veselības ministrijas, Latvijas Cistiskās fibrozes biedrības, Latvijas Transplantācijas centra, Tiesībsarga biroja, Bērnu slimnīcas pārstāvju tikšanās, lai vienotos par veicamajiem darbiem orgānu donoru jomas sakārtošanā Latvijā. «Orgānu ziedošana vienmēr ir saistīta ar emocionāli smagāko laiku cilvēku dzīvē. No vienas puses, tā ir tuva cilvēka nāve, ģimenes sēras, no otras puses - kādam tā ir iespēja dzīvot. Diemžēl pasaulē ir slimības, kuras nav iespējams izārstēt, bet, transplantējot orgānus, ir iespēja būtiski paildzināt vai pilnvērtīgi uzlabot dzīvi,» norāda Latvijas Cistiskās fibrozes biedrības priekšsēdētāja Alla Belinska. Pašlaik Latvijā ir viens cistiskās fibrozes pacients, kura vienīgā iespēja dzīvot ir atkarīga no plaušu orgānu transplantācijas tuvāko divu gadu laikā.
Latvijā būtu iespēja palīdzēt pacientiem daudz vairāk, ja aizgājušā cilvēka tuvinieki atbalstītu aizgājēja orgānu izmantošanu cita cilvēka dzīvības glābšanai. «Transplantācijas jomā izšķirošs ir laiks. Piemēram, lai transplantētu plaušas, tas jāpaspēj paveikt pirmajās astoņās stundās pēc donora bioloģiskās nāves. Nieres vēlams pārstādīt 24 stundu laikā, aknas - pirmajās astoņās līdz divpadsmit stundās, bet sirds ir jāpārstāda četru stundu laikā. Turklāt šajā laika periodā ir jāveic virkne operatīvu sagatavošanas darbu, tajā skaitā jāizvērtē orgāna donora un pacienta saderība,» skaidro Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis.
Latvijā darbojas tā sauktā piekrišanas prezumcija. Tas nozīmē, ka ikviens pilngadīgs cilvēks, kurš nav Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē vērsies ar iesniegumu, ka pēc viņa nāves orgānus nedrīkst transplantēt, kļūst par potenciālo orgānu donoru pēc nāves. Ja ārsts, novērtējot aizgājēja - pacienta veselības stāvokli, atzīst viņa piemērotību orgānu ziedošanai, par to tiek informēti tuvinieki un var tikt sākts transplantācijas process. Tuviniekiem ir tiesības vērsties ar rakstisku iesniegumu atteikumam. Tā situācija tiek izskaidrota pašlaik, taču Tieslietu ministrija gatavo grozījumus, kuri, visticamāk, precizēs šos noteikumus. Pacientu biedrības un mediķi arī uzskata, ka ir jāveicina Latvijas iedzīvotāju zināšanas par viņu tiesībām, par iespēju savas nāves gadījumā izglābt cita cilvēka dzīvību, kā arī mudinātu savā ģimenē pārrunāt savu nostāju par piekrišanu un nepiekrišanu ziedot orgānus.