"ABLV Bank" nav "Parex 2"
ABLV Bank (ABLV) gadījums patiešām nav Parex gadījums un nodokļu maksātāju naudu neprasīs. Baņķieru problēmas tagad tiek risinātas ar preču un pakalpojumu cenu celšanu, t.i., ar inflāciju.
Slikta zīme, vismaz Latvijā, ir tas, ka kaut kas ar un ap bankām notiek sestdienās un jo īpaši sestdienu vakaros. Tagadējais Latvijas Bankas lēmums aizdot ABLV apmēram simts miljonus eiro pret vērtspapīru ķīlu atgādina par to sestdienu 2008. gada 8. novembrī, kad Ivara Godmaņa valdība ap pulksten 5 pēcpusdienā sanāca uz ārkārtas sēdi un pēc pulksten 10 vakarā paziņoja par lēmumu pārņemt Parex banku. Vēl vēlāk tajā paša vakarā Parex rīkotā preses konferencē bankas valdes locekle Līga Puriņa solīja, ka vienīgie iespējamie valsts zaudējumi no Parex iegūšanas varētu būt divi lati, par kuriem valsts atpirka banku no tās īpašniekiem Valērija Kargina un Viktora Krasovicka. Pēc tam tika teikts, ka valsts taču neko nezaudē, bet krietni nopelnīs no 11. novembra darījuma, kurā aizdeva savai bankai 200 miljonus latu ar likmi 20,27%. Kā tikpat lielisks tika pieteikts 14. novembra darījums, ar ko Parex ieķīlāja Valsts kasē prasījuma tiesības pret saviem parādniekiem par 100 miljoniem latu utt. Tādā veidā divi lati par akciju pirkšanu izauga līdz apmēram 1,2 miljardu latu ieguldījumiem, no kuriem lielākā daļa atgūta, bet mazākā daļa vēl nav saskaitīta. Proti, īsti nav zināms, vai zaudējumu summa būs tuvāka pusmiljarda latu vai pusmiljarda eiro vērtībai.
Ekrānšāviņš no avīzes
Pēc nepilniem desmit gadiem tika atvērtas slūžas ABLV finansēšanai. Nupat kā pagājušajā svētdienā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja vietniece Gunta Razāne un Latvijas Bankas padomes loceklis Edvards Kušners stāstīja par to, kā pilnīga un galīga Latvijas komercbanku sistēmas stabilitāte ir sasniegta brīdī, kad Latvijas Banka sākusi atpirkt vai pieņemt ķīlā vērtspapīrus no ABLV. Vēl brīdi pēc tam D. Reizniece-Ozola atklāja, ka atpirkto vērtspapīru summa esot ap 13 miljoniem eiro. Vakar toties LB sāka kreditēt ABLV, ņemot ķīlā Latvijas un citu valstu parādzīmes, ko uzpirkusi ABLV. Darījuma summa vakar sasniedza 97,5 miljonus eiro ar izredzēm aizsniegties uz 480 miljoniem. Šādā gadījumā komercbanka turpinās saņemt parādzīmju nestos procentus, bet dalīsies ar tiem, maksājot procentus Latvijas Bankai, kas šādi pelna naudu ne no kā - no «Latvijas Bankas ģenerētiem emitētiem līdzekļiem», kā formulēja E. Kušners. Proti, Eiropas Centrālā banka (ECB) ir piešķīrusi Latvijas Bankai kvotu pašai ierakstīt savā datorā naudu, par ko nopirkt vai pieņemt ķīlā parādzīmes. Uzmanību: Latvijas Banka nedrīkst šādi «ģenerēti emitētus līdzekļus» aizdot ne uzņēmumiem, ne Latvijas valstij, tāpēc nevar teikt, ka par 13 + 97,5 un galu galā par visiem 480 miljoniem eiro vajag ārstēt cilvēkus vai labot ceļus. Vai nu nauda tiek «ģenerēta» darbībām ar vērtspapīriem, vai arī nekādas naudas vispār nav.
Naudas «ģenerēšana» ir 2008. gada pasaules krīzes rezultāts un garantija, kāpēc ABLV nav Parex 2. Līdz 2008. gadam par šādu «ģenerēšanu» pasaulē - civilizētajā pasaulē - neviens nedrīkstēja iepīkstēties, jo centrālo banku uzdevums bija garantēt naudas pirktspēju. Šo nerakstīto, bet bieži arī rakstīto likumu salauza ASV Federālo rezervju sistēma (centrālā banka eiropiešu terminoloģijā), kuras piemēram seko ECB. Tā ir gatava ieguldīt, t.i., jau ir ieguldījusi parādzīmēs praktiski jebkuru naudas summu - triljonus, nevis miljardus eiro. Tādā gadījumā neviena banka nevar izputēt, ja tās īpašnieki to neizputina, ko ABLV īpašnieku trijotne Oļegs Fiļs un Ernests un Nika Berņi vismaz pārskatāmā nākotnē nedarīs. Tādā situācijā kā tagad, tad arī Parex pastāvētu.
Lielāko naglu Parex zārkā iedzina ASV finansisti, kas iemānīja pirmām kārtām V. Karginu akciju pirkšanas piramīdā: aizdeva Parex miljardu ASV dolāru, lai Parex pirktu ASV kotētas akcijas, kuru cena tikai un vienīgi augšot un ļaušot Parex ļoti daudz un ātri nopelnīt. Piramīdās iesaistītie cilvēki, pēc definīcijas, nejautā, kāpēc tad tie, kas viņus iesaista šādās darbībās, nesagrābj visu milzīgo peļņu paši. Alkatība nostādīja V. Karginu vienā līmenī ar tādiem cilvēkiem, kuri atdod pēdējo naudu prinčiem un princesēm no Āfrikas, kuri jau esot ceļā uz Latviju ar zelta un briljantu maisiem. Jautājums, vai O. Fiļs un E. un N. Berņi nav rīkojušies līdzīgi, finansējot darījumus, kas, izrādās, aizskāruši ASV jeb to finansistu intereses.
ASV pret Latviju izturējās ļoti nežēlīgi, jo nepieņēma taču no Parex paši savus vērtspapīrus, bet piedzina naudu, ko turklāt paši bija sadrukājuši un noseguši ar Latvijas valsts parādzīmēm. Latvija tādējādi nonāca neatmaksājamos parādos. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs tolaik bija galvenais, kurš samācīja I. Godmani, ka tā vajag rīkoties, jo tad Latvija mūžīgi baudīšot ASV labvēlību. I. Rimšēvičam šķita, kā tādā gadījumā viņš par Latvijas parādu naudu nopērk mūža apdrošināšanas polisi savai karjerai, bet vai tā tieši tagad nav sabrukusi līdz ar aizturēšanu un ielikšanu cietumā pagājušās sestdienas vakarā? Tuvākajā laikā redzēsim, vai tiešām no Amerikas atnāks komanda šo karjeru atjaunot.