Arvien mazākam Latvijas iedzīvotāju skaitam saglabājot saikni ar dzīvo dabu, sabiedrības viedoklis pret medībām kļūst jo dienas, jo kritiskāks. Vienlaikus, aktivizējoties radikālajām vides organizācijām, kas mežu un savvaļas dzīvniekus uzskata tikai par estētisku baudījumu, nevis tautsaimniecības resursu, medniekiem ir pēdējais brīdis sākt domāt par sava tēla veidošanu. Citādi medīt kļūs arvien sarežģītāk.
Pie šāda kopsaucēja nonāca konferences Medības 2018 dalībnieki. Nedēļas nogalē Latvijas medību saimniecības organizatori, pārvaldītāji un lietotāji pulcējās pārrunāt aktualitātes. Pērn konferences centrālais temats bija zemes lietotāju konflikti par medību iecirkņiem, bet šobrīd centrālā problēma ir komunikācija ar nemednieku sabiedrību. Uzskats, ka daba visu atrisinās pati, ir aplams un nezinātnisks. Daba nevar neko saregulēt, ja cilvēks tajā iesējis milzīgus labības laukus, sabūvējis pilsētas un ceļus. Dzīvnieku populācijas jāregulē - lai brieži neapēd labību, un vilki nenāk kost aitas, lai kašķis neienāk pilsētās, un viena dzīvnieku suga neiznīkst, jo otra pārmēru savairojas. Līdzsvars jānotur mākslīgi. Mēdz teikt, ka labāk nezināt, kā taisa politiku un desas. Arī medības pieder jomām, kas ar trofejām lielās tikai savā vidē, taču internets visu ir radikāli mainījis, un apliecinājums tam ir pērnais lūšu skandāls. Bilde ar glītu mednieci, nomedītu lūsi un neētisku parakstu par bāreņos palikušiem lūsēniem izraisīja vētru sociālajos tīklos. Tā bija mācība. Viedoklis par medībām ir visiem cilvēkiem - pat tad, ja viņi mežu redzējuši tikai televizorā.
Biznesa augstskolas Turība profesors Andris Pētersons janvārī ir pētījis sabiedrības attieksmi pret medībām - 58 procenti aptaujāto uzskata, ka tās ir pieļaujamas. Tātad kritiski noskaņoto ir daudz. Ja rados vai paziņu lokā ir kāds mednieks, attieksme pozitīva. Ja nav, krietni negatīvāka - 40 procenti uzskata, ka savvaļas dzīvnieku medības vispār nav pieļaujamas. Aptaujas metodoloģiju gan ir pamats kritizēt, jo interneta aptaujā no viena datora balsot varēja vairākas reizes, turklāt dzīvnieku aizstāvības organizācijas mobilizēja savus sekotājus negatīvam triecienbalsojumam. Tomēr kopējo tendenci pētījums parāda, un to nevar neņemt vērā. Vides organizācijām visā Eiropā ir spēcīgs lobijs un ievērojami budžeti, tāpēc tās spēj ietekmēt sabiedrisko domu un likumdošanas procesu, kaut gan pārstāv mazākuma viedokli. Latvijas Mednieku savienības vadītājs Jānis Baumanis atzīst, ka šādā situācijā arī medniekiem jāmobilizējas savu un vides interešu aizsardzībai. Jādomā, kā paši uzvedas, kāda informācija parādās uz āru un kā tas viss izskatās no malas. Līdz šim par to maz domāts, un medniecība ir viena no retajām nozarēm, kurā nav sava ētikas regulējuma. Kad sociālajos tīklos tiek uzvārīts kārtējais skandāls, neviens nezina, kā pareizi reaģēt. Ētikas kodekss disciplinētu medniekus un ļautu arī nosodīt neētisku rīcību, ja tam būtu pamats. Cieņa, atbildība, zināšanas - tās ir medniekiem nepieciešamas vērtības, lai ar nemednieku sabiedrību varētu runāt ne tikai «a tu pats gaļu ēd» līmenī.
Kopumā Latvijā ir ap 22 000 mednieku. Varbūt nedaudz vairāk par vienu procentu Latvijas iedzīvotāju. Viņu vidū arī populāri zinātnieki, aktieri, politiķi, uzņēmēji. Tomēr publiski par savu hobiju vairums nerunā. Tāpēc, ka pietiekami lielas sabiedrības daļas acīs mednieks ir asiņains slepkava. Ar šādu tēlu medību saimniecība uz publikas izpratni un miermīlīgu sadzīvošanu cerēt nevar.