Intervijā Neatkarīgajai katoļu priesteris (kalpo Rīgas Kristus karaļa draudzē) Ilmārs Tolstovs vērtē mūsdienu cilvēka, pamatā eiropieša, attiecības ar baznīcu un Dievu.
- Mani pēdējā laikā vairāki puiši (V. Šteins, A.Vilcāns…), var teikt, brīdinājuši, ka cilvēks grasās tikt padarīts pat ne par būtni, bet par rīku, instrumentu. Vai tas var izdoties? Parunāsim par cilvēku…
- Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju par tādu lietu kā fenomenoloģija un personālisms. Tas nozīmē, ka man šķiet ļoti svarīgi, lai indivīds, persona nepazūd… negribu lietot vārdus «globalizācijas viļņos», bet - tieši tagad es redzu, ka cilvēks, kam vajadzētu būt centrā, tiek no tā izstumts. Daudz tiek runāts par indivīdu, bet cilvēks netiek uzlūkots kā persona, kuru ir radījis Dievs. Domāju, ka pēdējais laiks būtu no jauna pārskatīt pāvesta Jāņa Pāvila II un viņa laikabiedru personālisma ētiku un citus darbus, kuri vērsti uz cilvēka cieņu. Lai arī tas taču bijis visa humānisma, visas pēdējo gadsimtu filozofijas galvenais uzdevums, pārnest atskaites punktu no Dieva - no transcendences pāriet uz cilvēku, kurš nokļūst centrā. Taču pēdējo laiku tendences liecina, ka cilvēks pakāpeniski kļūst par kādu daudzu sistēmu - ekonomisku, politisku, sociālu utt. - itin kā «skrūvīti».
- Jo vairāk, viņš grasās tapt totāli vadāms un dīdāms. Iestājoties feiku laikmets…
- Šādam laikmetam ir dziļas saknes, kuras sakņojas jau postmodernismā, kaut tagad jau runā par postpostmodernismu, par postfaktuālo laikmetu… Proti - par to, ka šis laikmets rada viltus ziņas. Tomēr viltus ziņas ir relatīvisma un skepticisma auglis. Viss kļūst relatīvs - Dievs, Baznīca, vērtības… Tas ir no vienas puses - nevienam nav absolūta taisnība, katram sava patiesība… Bet tad pienāk brīdis, kad mums vajag visu pārbaudīt un ar faktiem apstiprināt. Te rodas pretruna, kura daudzus šokē. Kā pārbaudīt, ja nav absolūta?
Domāju, ka šobrīd gan filozofijā, gan arī Eiropas ideju pasaulē ir iestājies liels vakuums. Postmodernisms un postpostmodernisms ir sevi izsmēluši, bet atgriezties pie absolūtā cilvēki negrib. Viņi saka, ka tā būtu atgriešanās viduslaikos, atgriešanās pie ideju un domu totalitārisma. Tā viņi domā. Pieļaut atgriešanos pie absolūtā, pie transcendentā - to ne.
Ko tad izvēlas daudzi mūsdienu cilvēki? Viņi izvēlas antiteismu jeb tā saucamo metafizisko ateismu. Viņi saka: jā, var gadīties, ka kaut kam tur vajag būt, bet… tas viss slēpjas mūsos un matērijā. Var teikt, ka tā ir atgriešanās pie matērijas dievišķošanas.
- Dievs nevar būt atskaites punkts?
- Manuprāt, var būt, tomēr mūsdienu cilvēks neuzticas Dievam, jo neuzticas īsti vairs pats sev. Baznīcas sludināto Dievu viņi nevēlas.
- Kāpēc? Ko tad cilvēks citu augstāku ir licis vietā? Sevi?
- Mūsdienās rodas mēģinājumi intensīvi meklēt pārdabisko dabiskajā. Domāju, ka tie ir procesi, kuri liecina, ka cilvēkos rodas un pastāv dziļas ilgas pēc meklējumiem, pēc patiesības… Bet te ir jautājums - kāpēc cilvēki neuzticas Dievam, Baznīcai, kāpēc viņi nemeklē absolūto tur?
- Turklāt, vismaz man, liekas pagalam dīvaini, kā Baznīca sabiedrības uzticības reitingos var būt zemāk par televīziju un radio?
- Lasīju amerikāņu publicista Džordža Vaigla (George Weigel) darbu Evaņģēliskais katolicisms. Viņš runā par to, ka katolicismam jākļūst evaņģēliskam. Vaigls teic, ka Romas Katoļu baznīcai it jākļūst sava veida «Romas evaņģēliski katoliskajai baznīcai». Viņš aicina Baznīcu atgriezties pie saviem avotiem… Vatikāna otrajā koncilā tika definēts termins ad fontes. Atgriezties pie sākotnes, pie pirmbaznīcas, pie avotiem, pavērot, kāpēc pirmajos trijos četros gadsimtos kristietībai bija tāds pielūgšanas spēks, kāpēc tā Romas impērijā guva tādu popularitāti. Protams, neizslēdzot visu divtūkstoš gadu tradīciju, bet tomēr - atgriežoties.
Nedomāju, ka Jēzus Kristus un Viņa vēsts mūsdienās būtu sevi izsmēluši vai kā kāda baterija iztērējušies. Domāju, ka varbūt pati Baznīca nespēj viņu pietiekami spoži parādīt.
- Jūsu raksturotā cilvēka attieksme pret absolūto liecina, ka Baznīca ir visai vāja.
- Ir vēsturnieki, kuri ļoti nopietni saka, ka tik labs katoļu baznīcas stāvoklis kā šobrīd tās vēsturē nekad nav bijis. Māte Terēze, Jānis Pāvils II, tās izplatība pasaulē… Pāvests Benedikts XVI kādā no savām grāmatām raksta, ka Baznīcas spēku nedrīkst vērtēt tikai no statistikas vai socioloģijas pozīcijām. Piemēram, Baltkrievijā katoļu garīdzniecība padomju laikos tika pilnībā iznīcināta… Un tad - deviņdesmitajos gados īsā laikā atjaunojās hierarhija, uzcēla baznīcas, garīgos seminārus. Baznīca strauji atdzima. Tas pats notika arī Ukrainā.
Jā, varbūt statistiski katoļu baznīca kļuvusi mazāka… gan draudžu apjoma ziņā, gan arī atkrituši tie, kuri deviņdesmitajos gados nāca uz baznīcu eiforijas dēļ. Bet mēs šobrīd esam daudz stiprāki tajā ziņā, ka mūsu draudžu locekļi ir vairāk informēti par savu ticību. Tagad mums ir Radio Marija Latvija, ļoti daudz izdodam reliģisko literatūru, bijis ļoti daudz darba ar draudžu locekļiem…
Un pat ja mūsu skaits vēl samazināsies, tas tikai veicinās kvalitāti, varēs daudz vairāk veltīt laiku draudžu locekļiem. Ne vienmēr visu var izpētīt statistiski, skaitliski. Sociālantropologi un sociologi savus spriedumus balsta socioloģijā, tomēr tas var veicināt arī manipulāciju. Kas tagad Baznīcai svarīgi? Uzrunāt cilvēku ar īstiem vārdiem īstajā brīdī un pētīt laika zīmes, uzrunāt mūsdienu cilvēku.
- Bet: «Kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Kā lai dzird, kad nav kas sludina? (..) Un, kā lai sludina, kad nav sūtīti?» (Pāv.rom: 10:14,15)
- Garīdzniekam ir ļoti grūti iztulkot šo vēsti mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā. Tas ir grūts uzdevums, bet man ir jāatrod kontakts gan ar vecām māmiņām, gan jācenšas ar katru citu cilvēku runāt viņam saprotamā valodā, vienalga kāds viņš būtu.
- Taču vai pašas laikmeta globālās, tehnoloģiskās pārvērtības neliecina par kādu garīgu sastrēgumu, kuram Baznīca patlaban nerod īstos vārdus, kādēļ atkal var piedzīvot kādas laicīgajam parocīgākas transformācijas?
- Pirms 52 gadiem notika Vatikāna II koncils. Baznīcā koncili notiek ļoti reti. Reizi 200-300 gados. Bet - attieksmē pret Vatikāna II koncila reformām, idejām, domāšanas veidu Baznīca Latvijā bija iekapsulējusies, iestrēgusi padomju stāstā aiz dzelzs aizkara. No vienas puses, tas bija labi, jo tika iekapsulētas arī labas lietas, kurām ārzemēs, ņemot vērā reformu pārsteidzīgumu un neprecizitāti, tika nodarīts liels posts. Mums tas savā ziņā deva labumu, jo mēs saglabājām savu tradicionalitāti, konservatīvismu… Bet - no otras puses - pazuda plašs skatījums, kas veicina domas šaurību. Līdz ar to cilvēki nespēj tikt līdz Evaņģēlija jeb Labās Vēsts kodolam. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs mēģina šo situāciju mainīt.
- Sakiet skaidri - vai Baznīca pastāv laikmetam adekvāti?
- Domāju, ka Latvijā esam mazāk sagatavoti laikmeta izaicinājumiem. Pasaulē - jā!
- Man gan Eiropa šajā ziņā rada vairāk šaubu nekā Latvija.
- Eiropā Baznīca pēc Vatikāna II koncila tika ļoti spēcīgi sagatavota šiem kritiskajiem laikiem. Tas, ka Eiropā notiek tādas lietas, nav Baznīcas vaina.
- Tomēr: «Tu valdi pār trakojošo jūru, kad jūras viļņi ceļas. Tu tos klusini.» (Ps.89:10) Vai Baznīcai ir ko teikt šim laikam, lai jūras viļņi neiznīcina cilvēces, kristīgās civilizācijas kuģi?
- Baznīca gadsimtu gaitā ir pārdzīvojusi dažādas civilizāciju sadursmes, norietus un uzplaukumus. Un šobrīd Eiropa vairs nav Baznīcas centrs. Eiropā cilvēki atmet baznīcu, viņiem baznīcu nevajag. To veicina pārticība, patērētāju domāšana.
- Negribas ar to samierināties. Un mūsu pašu Pēteris Kļava teic: reliģijas jārestartē, citādi nāksies padoties islāma ekspansijai.
- Nē! Es biju Krakovā, es biju Madridē pasaules jauniešu dienās… es redzēju divus, trīs, četrus miljonus katoļu jauniešu. Nekad neaizmirsīšu, kā Madridē, kad nāca milzīgs negaiss, divi miljoni jauniešu, ceļos nometušies, pieņēma no pāvesta Benedikta vissvētāko sakramentu. Eiropa pati ir pagriezusi Baznīcai muguru un pati zaudē. Baznīca nezaudē, jo iet savu gaitu. Drīzumā varbūt būs kardināli no Ķīnas, no Okeānijas, no Brazīlijas, no citām zemēm. Bet mēs te vēl domājam, ka Eiropa ir pasaules centrs un viss pārējais griežas ap Eiropu. Tas laiks ir beidzies.
- Bet - kā tad cilvēks? Ja runāt nevis par pasaules centriem, bet cilvēku, vai Baznīca viņu nepamet? Raugi, Karls Gustavs Jungs teica, ka viņam 30 gadu laikā nav bijis neviena pacienta brieduma gados, kura problēmas nebūtu radījis reliģiska pasaules uzskata trūkums (zaudējuši mūžīgās vērtības). «Neviens netaps izārstēts, ja neatgriezīsies pie tām.» Varbūt šis secinājums tagad jau attiecināms ne tikai uz Eiropas indivīdiem, bet sabiedrību?
- Lielbritānijā tikko sācis darbu vientulības ministrs. Ministrs, kurš atbild par vientuļiem cilvēkiem. Jo tur ir milzīgs skaits cilvēku, kurus pamet bērni, mazbērni. Eiropa pārvēršas par veco ļaužu pansionātu. Arī pāvests Francisks 2014. gadā, uzrunājot Eiropas Padomi, teica: Eiropa ir kā nogurusi vecmāmiņa.
- Ņemšu palīgā vēl vienu klasiķi. Dostojevski. Viņš teica, ka tie, kuri noliedz Dievu, ir sīkumaini, patmīlīgi un samaitāti. Un tad viņš jautā - ko viņi piedāvā vietā, kaut cik līdzīgu tam? Vai šodien pastāv kristietībai līdzvērtīga alternatīva? Sevišķi Eiropā.
- Eiropā ir jauna reliģijas forma - patēriņš. Tā ir sava veida reliģiozitātes forma. Varētu teikt - psiholoģisks fenomens. Jo cilvēks gūst laimes izjūtu.
- Kur te augstākais?
- Bet - cilvēks tiek apdullināts. Viņam nav pat laika padomāt par mūžīgo dzīvi, par mūžīgām vērtībām. Viņam ir jaunas preces, viņam jāseko jaunākiem modeļiem, modes tendencēm… Jaunieši sēž telefonos. Es braukāju pa mājām, un tur vecāki nevar saprast, ko darīt - bērni paliek pilnīgi traki.
- Man kā izbijušam tehnokrātam šī tehnoloģiju fetišizācija nav saprotama. Ja es negribēšu, es tām neļaušos. Un neko fatālu es te neredzu.
- Taču cilvēks nevar bez reliģijas. Viņš meklē reliģiju. Jo, redzi, padomju laikos tika izmantotas reliģiskas formas. Un kaut kādā veidā aizpildīt ar tām tukšumu mēģina arī tagad. Tas ir daudzšķautņains process. Bet tas nenozīmē, ka cilvēkus neinteresē Evaņģēlijs. Taču jautājums atkal ir - kā Baznīca to pasludina.
- Tostarp arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs teic, ka Eiropa šobrīd vairs nezina, uz kā stāv. Kāda ir mana identitāte, kādas prioritātes, kādi principi, uz kuriem būvējam ES māju? Proti - vai Eiropas it kā kristīgajai civilizācijai ir kāds daudzmaz garīgs virzītājspēks?
- Jā, bet to visu ir zaudējuši eiropieši, nevis Baznīca. Eiropas cilvēki ir atdalījuši sevi no Baznīcas. Jā, Baznīca ir šķirta no valsts. Bet Eiropa domā, ka Baznīca ir šķirta arī no sabiedrības, no kultūras, no mākslas, no visām jomām. Eiropa izstūma Baznīcu no visām sfērām, arī no katra cilvēka individuālās sfēras, uzskatot, ka cilvēkam Baznīcu nevajag.
Un tāpēc rodas šis vakuums. Ideju vakuums. Atteikšanās no transcendences ieslēdz cilvēku pašu sevī, un cilvēks domā, ka viņš ar saviem iekšējiem resursiem tiks galā. Bet - ja viņš nepieslēdzas pie ārējā, pie transcendentā, viņš sevi izsmeļ. Tas ir kā noslēgts aplis. Cilvēks domā, ka viņš pašpietiekams. Un līdz ar to viņš vairs nesaprot, ko nozīmē upurēties, ko nozīmē dzemdēt vairāk bērnu, ko nozīmē ziedot sevi citu labā. Zemēs, kur vēl ir kādas vērtības, cilvēki ir daudz stiprāki nekā tur, kur šo vērtību vairs nav. Cilvēkos zūd pretestība, griba cīnīties. Cilvēkus pārņem apātija - mani vairs nekas neinteresē… Galvenais - iedot cilvēkam naudu, lai viņš visu laiku skatītos televizoru, sociālos tīklus, lai viņš nedomātu par mūžīgām vērtībām un lai ieslēgtos sevī. Un tad ar to cilvēku manipulē. Viņš kļūst vadāms.
- Ko jūs domājat par Stambulas konvenciju?
- Stambulas konvencijā daudzas labas lietas ir sajauktas ar ļoti sliktām. Konvencijā 80, varbūt pat 90 procentos viss ir pieņemams. Bet 10-20 procenti ir absolūti nepieņemami.
Kāpēc Baznīca par to uztraucas? Baznīca apzinās, ka ir cilvēki ar dažādām dzimumu lomu izjūtām jeb tendencēm, tomēr mums ir jāapzinās tas, ka dzimums ir cilvēkam nolikts no Dieva un tas ir patiesas un dziļas kristīgās antropoloģijas pamatā.
Agrāk marksisti cīnījās par strādnieku šķiru tiesībām. Es te saskatu līdzību, jo caur agresīvo feminismu esam tikuši līdz sabiedrībai, kurā šī marksistiskā ideja tiek pārnesta uz dzimumu atšķirībām, sludinot sabiedrību, kurā dzimumu atšķirības gan bioloģiskās, gan sociālās dzimtes (gender) izpratnē vairs īsti nepastāv.
- Vienīgais, kas man te nav saprotams - kāpēc šī marginālā būšana tiek taisīta par dominējošu.
- Tā ir mazākuma diktatūra. Un tas ir graujoši. Tā ir ideoloģija. Diemžēl…
- Kam tā izdevīga?
- Aiz tā nestāv cilvēki. Es kā priesteris varu teikt, ka aiz tā stāv ļaunais gars. Tas ir uzbrukums cilvēka identitātes kodolam. Jo, ja tu uzbrūc dzimumam, tas skar cilvēka identitātes kodolu. Ļaunajam ir izdevīgi, lai Eiropa pārvēršas par nenosakāmas dzimtes cilvēku masu, ar kuru viegli manipulēt. Ja, nedod Dievs, sākas kāda karadarbība, zūd patriotisms, zūd vērtības… Šādus cilvēkus vairs neko daudz neinteresē valsts, kultūra, tautiskais… Viņi kļūst par beztautas, bezkultūras būtnēm.
Un es redzu, ka tieši kristietība aizstāv dzimumu līdztiesību, patiesu sievietes cieņu. Tieši kristīgajā ticībā balstītā ģimenē vīrietis harmoniski papildina sievieti. Tieši kristietībā sieviete gūst cieņu caur jaunavas Marijas godināšanu. Un arī vīrietis zina, ka viņš ir ģimenes galva un apgādnieks. Līdz ar to šīs lomas ir jau no Dieva caur Svētajiem rakstiem un caur baznīcas mācību sakārtotas.
- Vai šodien ir grūti kalpot?
- Domāju - ja es to nedaru savā spēkā, bet aiz manis ir Dievs, tad kalpot ir viegli. Es katru dienu cenšos stundu pavadīt meditatīvā lūgšanā. Visu laiku jābūt intensīvai saiknei ar Kristu. Bet vislielākās grūtības sagādā vidusceļa rašana starp divām pusēm. No vienas puses - tev jāmīl cilvēks, no otras - nav jāmīl grēks. Bet, dažreiz cīnoties pret grēku, sanāk uzbrukt cilvēkam. Tas nav pareizi. Ja es sludinu labo vēsti, tas nozīmē, ka man jāsludina - Dievs ir labs, viņš mūs mīl. Bet - viņš aicina mūs atteikties no grēkiem. Un tiklīdz es sāku runāt par to, ka jāatsakās no grēkiem, cilvēkam kļūst neērti, jo viņam jāmaina savs dzīvesveids. Un tad viņam var šķist, ka es ar moralizēšanu, ar tikumības sludināšanu ierobežoju viņa brīvību, aicinu viņu nedzīvot brīvi, bet sākt pakļauties reliģiskajām dogmām. Tas manā kalpošanā ir visgrūtākais. Šī funkcija, kurai cilvēks dažreiz pagriež muguru un pasaka: ejiet jūs, mācītāj, ieskrieties.
Un tas ir tas trakākais, ka - tu sludini, bet ne visiem tā vēsts ir populāra un patīk. Man vienalga ir jārod ceļš pie cilvēka. Jāatrod ceļš pie viņa sirds, lai viņam palīdzētu, lai viņam pastieptu roku.
Bet - kā tas ir: no vienas puses, nenosodīt, bet - sludināt patiesību? Kā to saskaņot? Kā to salikt kopā? Tas ir ļoti grūti. Dažreiz pats pārdzīvoju - varbūt pāršāvu pār strīpu, varbūt vajadzēja lēnprātīgāk. No otras puses - kā es nepateikšu? Es taču esmu priesteris, man jāsludina tas, ko māca Dievs un Baznīca.
- Kā jūs veraties uz Latvijas simtgadi un ko vēlat Latvijai?
- Esmu ļoti priecīgs par savu zemi. 1990. gadā man bija trīspadsmit gadi. Bet es visu atceros. Es redzu, ka šo gadu laikā Latvija ir ļoti augusi, nobriedusi… Vienīgais, ko es gribētu, mans lielākais novēlējums būtu - lai Latvijā iestājas līdzsvarota attieksme pret laukiem un pilsētu. Mani uztrauc Rīgas kā «milzīgas galvas» veidošanās. Man gribētos, lai Latvijā būtu labi dzīvot gan pilsētā, gan laukos. Ja mēs attīstīsimies gan garīgi, gan ekonomiski, mūsu zeme uzplauks.