Centrālā statistikas pārvalde (CSP) uzrāda patēriņa cenu vidējo kāpumu šā gada sākumā par 2% attiecībā pret pagājušā gada janvāri un nemainību attiecībā pret pagājušā gada decembri.
Par vidējās cenas nemainīšanos janvārī pret decembri varbūt tā arī ir, kā statistiķi izrēķinājuši. Acīm redzama ir degvielas sadārdzināšanās atbilstoši akcīzes likmju kāpumam no 1. janvāra, toties sviestu var nopirkt divreiz lētāk, ja ir iespēja darba dienas laikā apmeklēt Maxima veikalus, jo vakaros lētais sviests mēdz būt izpirkts, un nav iebildumu pret produktu, kura realizācijas termiņš drīz beigsies. Interesanti, kur paliek sviests, kura cenas nekad nenolaiž Rimi? Visi šie vērojumi attiecas tikai uz Rīgu.
Attiecībā uz vidējo cenu pieaugumu par 2% gada laikā no janvāra līdz janvārim balvu - publikāciju Neatkarīgās papīra izdevumā - pelnījis mūsu lasītājs, kurš ar segvārdu Antiņš 12. janvārī papildināja avīzes interneta izdevumā sniegto norādi uz CSP apgalvojumiem, ka pagājušais gads esot beidzies ar 2,2% inflāciju: «Ko šitie datu vācelītes pīpē? Obligātā apdrošināšana autiņam augusi no 49 eiro uz 99 eiro. Un nevajag jaukt reizināšanu ar procentiem, tas nav viens un tas pats. Tas pats ir ar dārzeņiem, piena produktiem utt.» Proti, viņa uzmanību bija piesaistījis CSP apgalvojums, ka autotransportlīdzekļu obligātās apdrošināšanas izmaksas gada laikā esot pieaugušas par 64,1%. Viņa piemērs apliecināja atšķirību starp cenu dubultošanos īstenībā un statistiķu atzinumu, ka cenas augušas tikai pusotru reizi. Tikpat satriecoša bija CSP prasme no pašas atzītajiem cenu pieaugumiem intervālā starp 50% un 5% iegūt jau minētos 2,2% vidēji.
Ja CSP aprēķini būtu tikai vietēja mēroga krāpšana, tad to būtu apturējis Eurostat, kas vismaz pēc grieķu blēdību atklāšanās solīja, ka nekad neko tādu nepieļaus. Tagad izskatās, ka tas tiešām blēdības nevis pieļauj, bet organizē. Blēdības mērķis nav mānīt Latvijas iedzīvotājus, kuri nevienu neinteresē. Mērķis ir atturēt vāciešus no viņu pilsētā Frankfurtē novietotās Eiropas Centrālās bankas (ECB) izdemolēšanas atriebībā par vāciešu pensiju uzkrājumu iznīcināšanu ar eiro emisiju, kuras dabiskās sekas ir inflācija vēl ne divkāršā, bet tomēr ar divciparu skaitļiem rakstāmā ātrumā. Vāciešiem un tikai vāciešiem tika apsolīta 12 mēnešu inflācija zem 2%. Šādas fikcijas uzturēšanai sagudrotie paņēmieni tagad ir jālieto visā Eiropā, jo tāda vienveidība arī ir viens no vāciešu apšmaukšanas nosacījumiem. Pagaidām labākā liecība par blēdību ar inflācijas rādītājiem ir nespēja izveidot Vācijas valdību nu jau gandrīz pusgadu pēc parlamenta vēlēšanām. Vācijas politiķi nav zaudējuši prātu. Viņu stīvēšanās ap neesošās valdības partijisko un personālo sastāvu ir pilnīgi loģiska uzvedība ar nosacījumu, ka viņi kaut aptuveni zina par patieso inflāciju un iekšzemes kopprodukta samazināšanos, ja no kopprodukta faktiskajās cenās atrēķinātu cenu pieauguma komponenti un varbūt arī to efektu, ko dod bēgļu savākšana un apsaimniekošana. Vācu politiķi patiešām nezina, kā izmantot laiku līdz brīdim, kad šādu blēdību noslēpt vairs nebūs iespējams.
Droši vien patiesībai atbilst attiecība starp oficiālajiem inflācijas rādītājiem Latvijā un Vācijā, kuras ekonomika spēj izturēt lielāku jaunemitēto eiro apjomu. Latvijas sabiedrība toties spēj izturēt grūtākus laikus nekā tagad jau ļoti izlutinātie vācieši. No otras puses, tieši tā paša iemesla dēļ vācieši nespēj sadūšoties uz ECB demolēšanu vai kādām citām pietiekami iedarbīgām protesta akcijām un tāpēc izliekas, ka tic savam Statistische Bundesamt pat tad, ja īstenībā netic.